RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Pēc tradīcijas lielās ģimenes galva ir vecākais vīrietis, še — Er­manis; ciemā drīkst dzīvot tikai ģimenes locekļi. Lai gan tik stingrs šis noteikums Ermaņa valdītajā ciemā nav. Viņš ir uzcēlis īpašu namiņu savam draugam Kasparam, kas kļuvis par invalidu; te dzīvo arī viņa vedeklas māte — vecā Vālodze. Visa ciema saime — ro­mānā teikts, ka tanī ir ap divdesmit cilvēku (tas ari ir parastais lielās ģimenes locekļu skaits 16. un 17. gadsimtā), — strādā no rīta līdz vakaram atbilstoši vecumam un dzimumam. Tāpat kā zeme. arī darba augļi pieder visiem kopīgi, ienākumu sadale ir ģimenes galvas ziņā, katra privātīpašums ir vienīgi personiskā lietojuma priekšmeti. Sai ziņā Rutku Tēvs bijis precīzs, tāpat kā to vēstures notikumu attēlojumā, kas skar Pilteni.

Patiess ir arī latviskās reliģijas tēlojums — smaržīgu zāļu de­dzināšana upuraltārl pie svētozola, melnā gaiļa upurēšana, ve|u mielasts, līgosvētku ainas. Visas šis no senās pagātnes saglabātās Izdarības, tāpat kā savu mirušo apbedīšana ārpus iesvētītām kap­sētām senču atdusas vietās vēl 19. gadsimta sākumā, tracināja balt­vācu mācītājus, jo latvieši spītīgi turējās pie sava. Jo vairāk tā bija romānā tēlotajā laikā, kad, pēc vēsturnieku atzinuma, latvietis vienkārši bija pierakstīts tai pašā ticībā, kur viņa dzimtkungs, bet baznīcā bijis iedzenams tikai ar varu, ar sodiem. Visa mūsu tautas garīgā dzīve tad noritēja savas mājas ielokā, svētbirzis, ziedokļi bi)a vai katrā zemnieka sētā, vienalga, vai tā bija dzimtzemnieka vai brīvzemnieka apmetne. Jo brīvāk seno reliģiju varēja kopt tādā meža apmetnē, kāda romānā parādīta. Ari te minētās latviešu die­vības — dievs jeb debestēvs, Māra, Laima, vējamāte, Iaukumāte, mežamāte un citas — sastopam mūsu folklorā, tautasdziesmās, tās kā dēmonus, velnus un ļaunus garus apkarojis Kurzemes superin- tendants Pauls Einboms 17. gadsimtā un citi mācītāji pirms un pēc viņa. Dažkārt gan šo dievību skaidrojums romānā aiziet ārpus folklorā stingri pamatotā (piemēram, Māra kā zemesmāte); te autors ir pārņēmis romāna tapšanas laikā populārus, bet ne īsti zinātnis­kus uzskatus. Vietām gan šī latviskā reliģijas un maģijas pasaule šķiet nedaudz idilliska; bija jau arī ticība ļaunu spēku esamībai dabā, pasaulē un cilvēkos. Velni, vilkači un vēl citas pārdabiskas būtnes, arī tie paši sumpurņi folklorā ieņem lielu vietu, tāpat šai laikposmā tautas apziņā un garīgajā pasaulē. Par burvjiem un ra ganām ari latvieši apsūdzēja cits citu, to liecina senie tiesu proto­koli. Bet, kā jau teicu, Rutku Tēvs mīlēja rakstīt krasos kontrastos — Piltene romānā ir savdabīgs visa veida māņticības un pesteļošanas koncentrāts, bet Sumpurņu ciems savukārt tēlots gaišos, idilliskos triepienos. Taču krāsu sabiezinājums kā Piltenes, tā arī ciema ainās nepārsniedz mākslinieciskā paspilgtinājuma robežas, uz ko tiesīgs katrs rakstnieks. Romāns ir patiess kopīgā laikmeta tvērumā, kon­krētā vēstures posma atainojumā.

Vecajai Vālodzei, kurai zintnieces amats rada īpašu stāvokli Ermaņa lielajā ģimenē, kā arī viņas pēctecei Huneka Trūdei autors piešķīris spējas paredzēt nākotni. Tad, kad rātskunga dēls Gotlībs no Piltenes tiši ievazā mēri arī Sumpurņu ciemā, Vālodze ar Ermani pavēl veselajiem to atstāt, nodedzina ciemu un arī paši aiziet bojā uguns nāvē. Starp citu, šīs lappuses sauc atmiņā Friča Brīvzemnieka balādi par krivu krīvu, kas pats labprātīgi kāpj sārtā. Vālodzes pirmsnāves paredzējums par vienotas un laimīgas latviešu tautas izveidošanos gan konkrētajā vēsturiskajā situācijā neskan pārlie­cinoši, tā ir nodeva romāna sarakstīšanas laika valdošajai ideoloģijai.

Rutku Tēva romāns «Sumpurņu ciems», kas jaunajā izdevumā nedaudz rediģēts, ir saistoša lasāmviela. Savdabīgā vidē — pasenā vēstures posmā te rit pilnasinīga dzīve, darbojas dažādu tautību cilvēki. Vēstījums vienmēr bijis Rutku Tēva talanta stiprā puse, nereti tas viņa darbos atsver visu pāTējo — plastisku vides tēlo­jumu, cilvēku psiholoģiju. Romāns «Sumpurņu ciems» rakstīts citādi. Te ir detalizēta, vēsturiski precīzi izzīmēta darbības vide, īpaši Sumpurņu ciems un Piltene, jūtama laikmeta elpa, kura nosaka arī romāna personu raksturus, viņu rīcību un domāšanu. Arī šai romānā nekādus psiholoģiskus dziļumus cilvēka garīgās pasaules, viņa do­māšanas un izjūtu atspoguļojumā neatradīsim. Tomēr galvenie lite­rārie tēli izstrādāti rūpīgi, autors atšķirīgu veidojis arī viņu garīgo pasauli, domāšanu. Straujā Trūde nav sajaucama ar lēno, mierīgo Mārietu, apmātais Huneks — ar drosmīgo, taisnīgo Sarfenbergu utt. Psiholoģiski viņi nav daudzpusīgi, toties precīzi, nedaudzām līnijām veidoti, it kā ar savdabīgu psiholoģisku vadmotīvu. Atkārtodamies, variēdamies romāna gaitā, tas literārajiem tēliem piešķir noteiktas, stingras kontūras. Vēsturiskā īstenība, pats atspoguļotais laikmets še nav tikai aizraujošu un dramatisku notikumu izraisītājs. Cilvēku likteņi, arī viņu iekšējais veidols, psiholoģiskais satvars un īpatnības šai darbā ir vēsturiski nosacītas, laikmeta apzīmogotas. Tāpēc pa­matoti varam «Sumpurņu ciemu» ierindot Rutku Tēva labāko ro­mānu skaitā. Romāns publicēts pēc 1937. gada izdevuma.

INGRIDA KIRSENTALE

Sulu mēnesis — aprīlis.

Sakšu-polu-krievu un zviedru kari — Ziemeļu karš, 1700—1721,

Brēmenes Ādams — Brēmenes domkungs un domskolas pārzinis Ādamus Brernensls) 11. gadsimtā. Savā darbā «Gesfa Hamrna- burgensis ecclesiae pontificum» sniedza ziņas par Ziemeļeiropas tautām. Sī darba ceturtajā grāmatā («Descrlptio insularum aqui- lonis») aprakstīta ari Baltija. Starp citu te sacīts, ka kurši un citi Livonijas iedzīvotāji esot neganta tauta, kas pielūdz elkus, tiem esot priesteri, pareģi, burvji un zīlnieki, pie kuriem griežoties pēc pareģojumiem no visas pasaules, īpaši spānieši un grieķi.

Slrasburgas Vunderers — viens no 16. gadsimta ceļotājiem pa Kur­zemi, kas 1589. gadā par kuršiem, respektīvi, latviešiem, rakstīja, ka tie neapbedl mirušos kapsētās, bet gan rok tos mežos, ļaudis pielūdz sauli, mēnesi, zvaigznes, kokus un mirušos. Cilvēku dvē­seles te pārvēršoties par vilkiem un kaķiem, skrienot āža veidā pa gaisu utt.

Olals Magnuss — 16. gadsimta ceļotājs, kas braucis cauri Kurze­mei un savā ceļojuma aprakstā 1555. gadā rakstīja, ka tā esot pilna ar vilkačiem utt.; to bija dzirdējis, tāpat kā Vunderers, no vāciešiem, jo latviski jau šie ceļotāji neprata. Brēmenes Ādams "Savukārt kuršus pats nebija savām acīm redzējis.

Amlmanis — Kurzemes hercogistē hercoga iecelta amatpersona, pārzināja (Piltenē) kārtību.

Stārasts jeb landrāts — poļu laikos radies nosaukums virspilskun- gam, t. i., pilsnovada priekšniekam. Virspilskungs jeb virskapitāns bija hercoga padomnieks, kas darbojās provincē kā apga­bala priekšnieks, pārvaldīja hercoga zemes, organizēja landtāga (muižniecības pilnvaroto sapulces) deputātu vēlēšanas. Viņa gal­venais uzdevums — tiesas spriešana.

Tai posta gadā, kad zviedri sagrāba Kurzemi un hercogu Jēkabu aizveda gūstā. — Šie notikumi risinājās 1658. gadā. Tā ka Brma- nim Zviedrim tad bijis 13 gadu; romāna sākumā viņam ir 64 gadi.

Fogts — iecelts tiesnesis. Fogtu galvenais uzdevums bija spriest tiesu, lai gan bieži tiem bijušas arī administratīvas, saimniecis­kas un pat militāras funkcijas. Romānā fogts veic vienīgi ties­neša darbu. Latvieši fogtu sauca par soģi.