RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Vālodze lielāko daļu dienas pavada svētbirzē pie ziedokļa kopā ar Trūdi. Dienu no dienas tā top drū­māka un smago domu nospiestāka.

Beidzot kādurīt tā iet viena pati uz birzi, savai mā­ceklei un pēcnācējai likdama palikt mājās. Visu dienu viņa pavada zem ozola un, vakarā atgriezusies, pie jauno pāru nama lodziņa sauc Trūdi:

— Iznāc, meit, man ar tevi jāparunāl

Trūde, sēdējusi kopā ar Tauri, Briedi un Mariju, at­stāj tos un iet ārā. Viņa grib tuvoties Vālodzei, bet tā to apstādina:

1 — Nenāc tuvāk! Un arī sasirgušos kopt tu neej tur­pmāk!

— Kādēļ, vecāmāt?

— Lai būtu tālāk no sērgas.

— Bet mēris ir visā ciemā.

— Arī ciems tev būs jāatstāj.

— Vecāmāt, es nevaru šķirties no Taura, es nevaru te pamest Mārietu.

— Arī Taurim, Mārietai, Briedim un pārējiem sēr­gas neskartiem jāiet projām.

— Kas tad apkops vecotēvu? Kasparu?

— Es, kamēr spēšu. Jums jāiet.

— Kurp?

— Dziļāk vērī. Visiem jums.

— Un tu?

— Es palieku te, kā citi, pēc dieviņa lēmuma.

— Kā? Vai arī tu? …

— Arī es esmu nāves apzīmēta.

— Vecāmāt! — Trūde pasper soli uz priekšu.

— Paliec attālāk! — Vālodze brīdinoši paceļ roku. — Tev jādzīvo un jāturpina mans darbs. Tev jāpiesar­gās. Kaut gan Laima, likteņlēmēja, tur savās rokās visu mūsu dzīvi, tomēr arī pašam nav tīši jāmeklē briesmas. Jūs ciemu atstāsit, bet dieviņš lems un vadīs jūsu ceļus. Tikai iegaumē: neko jūs nedrīkstat no še­jienes līdz ņemt, vienīgi dažus zirgus, maizi un sāli. Arī manas zāles un ziedes jāpamet te. Tu zini gandrīz visām kaitēm līdzekļus; tos pati savāksi vērī.

Vālodze pamet ar roku un iet. Viņa iegriežas lielajā saimes mājā. Te ļaudis sēž klusi, noliektām galvām.

— Vai Kaija? … — zintniece iejautājas un neno­beidz.

— Mirusi, — atbild Taura māte. — Un arī Andris ļoti vājš.

Vālodze paver aizkarus. Arī Līze guļ pēdējos elpas vilcienos. Vecā vēl pasniedz mirējai ūdenslāsi un aiz­spiež tai acis.

— Sākas! — tad viņa izdveš un iet ārā.

Durvju priekšā guļ bezspēkā saļimis Uģis, Ermaņa jaunākais dēls. To mēris pārsteidzis rijā, viņš ticis tikai līdz namdurvīm. Vālodze brītiņu apstājas pie sasirgušā un gausi iet tam garām. Vai nav vienalga, kur kāds mirst?

Viņa soļo uz Kaspara namiņu. Jāiet. Arī te gaisā žvīgo nāves spārni. Ermanis savā stūrī nemierīgi svai­dās gu[as vietā. Kaspars, ar pēdējiem spēkiem turēda­mies vārgajās, nespēcīgajās kājās, ūdens ķipīti vienā rokā, ar otru taustīdamies, mēģina sasniegt slāpstošo mirēju — draugu.

Vālodze tam atņem trauku, noliek to uz grīdas, tad palīdz pašam notikt krēslā pie drauga gultas, atsēdina to, pēc tam padzirda Ermani.

Ermaņa drudža apmātais skats mazliet noskaidrojas, kad briesmīgās slāpes veldzētas. Vālodze paņem soliņu un piesēstas pie abiem gluži tuvu.

— Vai tu saproti, ko saku? — Zintniece noliecas pie ciema cilts vectēva.

— Vēl sapratīšu, — izdveš Ermanis, ar nespēcīgo roku norausdams sviedrus no pieres. — Tu gribēji ap­runāties, kas notiks ar ciemu?

— Jā. Es paredzu, ka te visiem mums jāiet bojā.

— Vai jau visi sērgas sagrābti?

— Vēl sveikā abi jaunie pāri, Sumbrs, Sārma, Gun- tiņa, Zīlīte un mazie bērni.

— Tiem jāiet prom no šejienes.

— Jā, Erman, es arī tā domāju.

— Lai viņi dodas uz Ventspili, lai pavada ziemu tur, kur sērgas nav! Lai atgriežas tikai pavasarīl

— Un mēs?

— Mēs paliksim te.

— Un kad viņi atgriezīsies?

— Tad mūsu vairs nebūs.

— Mūsu trūdi paliks savās guļas vietās.

— Jā, mūsu trūdi.

— Un mēra dīgļi viņos …

Baigi izskan Vālodzes pēdējie vārdi. Skarba grumba savelkas viņas uzacu starpā. Ilgi klusē visi trīs,

Tad Ermanis saka:

— Es uzminu tavas domas. Lai notiek tā!

— Un tu, Kaspar?

— Varbūt es arī… Lai notiek, kā abi nolemjat!

Vālodze pieceļas un atstāj istabu. Pie lielās mājas

durvīm vēl arvien pusnesamaņā guļ Uģis. Tam blakus sakņupusi sēž viņa sieva Drostala.

— Tavam vīram vairs nav līdzams, — garām ejot, saka Vālodze, noritot asarai pār grumbaino seju.

— Man ari ne, — dobji atteic Drostala. — Es jau vakar jutu sērgu … Kaut dieviņš jel pasaudzētu Zīlīti!

— Par bērnu neraizējies! Rīt agri visi veselie atstās ciemu.

Atkal Vālodze pieklauvē pie mazās mājas loga.

— Iznāciet visi!

Durvīs parādās Tauris, Trūde, Marija.

— Kur Briedis?

— Lielajā mājā. Aizgāja rīkoties māsu apbedīt.

— To nevajadzēja. Ej, Mārietiņ, pasauc viņu!

Marija aiziet un atgriežas ar vīru.

— Lai paliek Kaija savās cisās! — saka Vālodze. — Nepieskaries sērgas uzveiktai!

— Tak viņa jāapbedī.

— Lai guļ līdz rītam!

— Mērī mirušos jo ātrāk, jo labāk atdot ugunij. Pati zini, pati teici.

— Gan jau! Rīt lielas bēres būs. Pie viena tad.

Briedis tālāk neko neiebilst. Arī Vālodze klusē. Vi­ņas paskarbais, valdonīgais skats top maigs. Labu brī­tiņu tā noraugās mazdēlos un viņu jaunajās sievās. Tad paceļ galvu pret debesīm un saka klusi, aizgrābti, kā pravietodama:

— Mūsu ciemam jāiet bojā. Veļumātes klēpī jāgul- dās vecajai paaudzei. Bet dzimta neizgaisīs. Jums, jau­najiem, jāturpina tas, ko sākām mēs. Tāds dieviņa lēmums. To viņš man sapnī atklāja. Tā būs! Lielu un spēcīgu es redzu mūsu cilti, tanī saplūst tautu tautas — no Kursas, Zemgales, no Vidzemes un Latgales. Vairs nebūs zemgaļu, ne augšgaļu, ne latgaļu, ne sēļu. Būs viena liela latvju tauta. Bet mūsu dzimta stāvēs taukas kodolā. 1

Vālodze atkal atgriezusies šai dzīvē.

— Šovakar jau, — viņa turpina cietā, pavēlošā balsī, — jums, veseliem, jāatstāj ciems. Tā Ermanis un Kaspars grib, un es, Trūdei jau piekodināju neko lieku neņemt līdz kā tikai maizi, sāli, dažus zirgus, Vēl cir­vjus, arklu, darbarīkus. Ar to jums citā vietā, tālu, jāceļ jauna dzīve… Pasteidzieties, ka līdz tumsai tie­kat tālāk, kur pārnakšņot!

— Un citi veselie?

— Tos iešu savākt.

Vālodze pagriežas un iet uz lielo māju. Te viņai plašāk jāizklāsta briesmas, kas visiem draud, un ne­pieciešamība atstāt sērgas veiktos tuviniekus, kuriem līdzēt nevar. Vienīgais mierinājums vēl paliek Vālo­dzes nedroši teiktie vārdi, ka nākamo pavasari tie va­rēs atgriezties, ja — atradīs vēl ciemu. Drūmāks par visiem saņem Vālodzes un Ermaņa rīkojumu spēcīgais, plecīgais Sumbrs, Brieža tēvs.

— Labi, — viņš beidzot saka kā mokās. — Lai citi iet! Man, māt, atļauj palikt.

— Tu iesi līdz ar citiemi — noteic Vālodze. — Tavi spēki būs nepieciešami jaunajiem vērī,

— Labi! — Sumbrs nopūšas un novēršas.

Te arī aizietspējīgo nav daudz. No vīriem tikai Sumbrs, Brieža tēvs, no sievām Taura māte Sārma. Tad — Guntiņa un Zīle, un mazā Cielaviņa. Pārējie bērni arī saslimuši pa tam.

Grūta ir šķiršanās. Smagākas un izmisušākas liekas būt aizgājēju sirdis nekā palicēju. Tikai tumsā pie lāpu gaismas deviņas dvēseles apkrauj zirgus ar ne­pieciešamo, atstāj meža ciemu un nozūd mellajā vērī. Abi vilki tos pavada līdz laipām, bet tālāk neiet. Ne vēris vairs, bet ciema pavards tiem kļuvis par dzim­teni.

Bieži aizgājēju skati vēršas atpakaļ, kur, visapkārt purviņa un ezera ieslēgts, paliek ciems ar viņu vār­giem un mirstošiem piederīgiem. Mazā Cielaviņa — Sumbra meitasmeita — mātesbrāļa Brieža klēpī bez apstājas sauc pēc mirušās mātes un nāves gultā pa­likušā tētiņa. Klusi raud arī pusaudži Gunta un Zīle. Vēl ilgi tiem pakaļ atskan abu ciema suņu žēlā smilk­stēšana, kuri, kā liekas, nojauš šķiršanos uz mūžu.