RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Aizturēdamas elpu, viņas aiziet aiz ratnīcas. Te, nāt- rās, tās ierauga trūdošu līķi un iekliedzas.

— Mironis? Kas tas varētu būt? Visi ciemā tak esam dzīvi un veseli…

Neraugoties uz neciešamo trūdu smaku, viņas pie­virzās tuvāk, lai ieskatītos līķa sejā. Tā vēl nav sa­kritusi.

— Kaut kur redzēti vaibsti. — Pētī Marija.

— Es zinu! — Trūde iesaucas. — Tas ir vecais Juris. Piltenes rātes kalps!

— Pareizi!

Marija pamet skatu pāri purviņam un ierauga Got­lību, atvilkušos tuvāk ciemam. Viņš guļ ar seju mētrās un ogās nekustēdamies.

— Arī mēra uzveikts! — Marija iedrebas un kopā ar biedreni steidzas prom no ēku spraugas uz pagalmu. Te abi vilki atkal tām seko līdz mājai.

Istabā tās atrod Kaiju, Brieža māsu, savārgušu gultā. Ar pūlēm tā atvilkusies šurp no kūts. Pēkšņi kļuvis tik nelabi, uznācis tāds vārgums kā vēl nekad. Negan­tas slāpes.

Trūde pasniedz Kaijai ķipīti ūdens. Marija, kā spē­kus zaudējusi, atkrīt uz mūrīša.

— Tagad saprotu, — viņa saka tālās domās, — kā viss noticis. Gotlībs savu Jauno nodomu izvedis.

— Kā? Stāsti! — Trūde piesēžas blakus Marijai.

— Gotlībs uzlicis baltajā zirgā mērī mirušā vecā Jura līķi un atvedis to šurp.

— Vai tas varētu būt?

— Tā ir. Viņš te ieradies tonakt, kad Tauris velti tevi gaidīja rijas priekšā, kad Vālodze tevi tik ilgi aiz­turēja. Tad ari parādījās astes zvaigzne. Mūsu suņi iesmilkstējās. Es dzirdēju kādu ejam aiz ratnīcas, aiz kūts. Suņi pazīst Gotlību un Jāva tam nolikt nātrās viņa mēra nastu.

— Pareizi! Tā būs bijis. Kad es ar Tauri tonakt aiz­gājām no jums, lai pasēdētu vienatnē pie ratnīcas, tad nelabā smaka mūs atdzina atpakaj.

— Jā. Pēc tam Gotlībs ir atgriezies pie sava zirga aiz purviņa. (Šo zirgu no rīta redzēja arī Taura māte.) Tur Gotlībs apmeties pie tērces, lai Jaunā priekā no­skatītos mūsu bojāejā. Bet mēris vispirms viņu pašu sagrābis.

Marija apklust. Klusē arī Trūde. Tad pirmā pieceļas.

— Mums jāsteidzas pie labības vedējiem. Jāpastāsta viss Ermanim. Jāmeklē mežā Vālodze. Tie zinās, kas jādara.

Marija iesteidzas tēva kambarī, kurš te rotaļājas ar mazajiem bērniem. Tad kopā ar Trūdi skrien pāri lai­pām meklēt ļaudis.

Atsteidzas labības vedēji. Ierodas arī sēņotājas un ogotājas. Ermanis ir bezgala uztraukts un nezina, ko iesākt. Vālodze, kaut sagrauzta, lielā mierā dod pa­domu:

— Sadedzināt līķi aiz ratnīcas! Tāpat kurt sārtu pie tērces virs mirušā Gotlība! Tad izrakt tiem blakus bed­res un aprakt atliekas.

Ermanis ar dēliem ķeras pie darba, un Vālodze, ap­raudzījusi sasirgušo, dod tai zāles un pēc tam stājas pie istabas, kūts un citu ēku rūpīgas izkvēpināšanas.

— Cerēsim, ka dieviņš būs mums palīdzīgs, — viņa saka saimei, tad novēršas, lai tās nemiera pillā seja nenodotu viņas neticību pašas vārdiem.

Tad Vālodze paņem līdz Trūdi un iet uz birzi zie­dot mirušiem gariem.

— Kāpēc veļiem jāziedo un ne dieviņam? — jautā Trūde.

Vālodze nopūšas un vienatnē ar savu vietnieci ne­slēpj īstās domas:

— Lai veļi mūs žēlīgi uzņem savā pulkā.

— Kā, vecāmāt? Vai tad patiesi? Vai tad patiesi? Pēc mērī mirušo sadedzināšanas un tik rūpīgas ēku izkvēpināšanas?

— Dieviņa lēmums, meit, paliek negrozāms… Un pret mēri ir grūti cīnīties. Mēs darījām, ko zinājām. Sērga ir jau sākusies. Kaijai vairs nebūs līdzams. Tai sekos citi, jo ciemā gaiss ir pilis mēra dīgļu. Un mani veļumāte katrā ziņā sauks pie sevis. Kaut tikai tevi un citus jaunos dieviņš pasargātu! Nākotnes dēļ.

Tās pašas dienas vakarā vēl sasirgst Andris un Līze.

Jau pagājusi vesela nedēja, kamēr Piltenē neviens nav no jauna sasirdzis. Šī laika sprīža pirmajās dienās jo nikni plosījās nāve starp sērgas ķertiem, bet nedē­ļas otrā pusē mira tikai daži, un pārējie sāka pama­zām, bet manāmi atspirgt.

Mellā nāve ir atstājusi pilsētu. Bet paši piltenieši to nemana. Dzīrotāju orģijas kapos plosās jo dienas jo lielākā nejēdzībā. Kad tirgotāja Hausera krājumi iz­sīkst, viņa draudze ielaužas citu pagrabos un ņem, ko atrod. Piltenē vīna krājumi tirgotāju pagrabos izrādās ļoti prāvi. Tāpat izlaupa ne tikai izmirušajos namos, bet arī vēl dzīva jo mājās apslēptās pārtikas vielas, ko nobēdzinājuši bagātākie un tālredzīgākie namnieki no kara nodevu ņēmējiem un badu cietušo iedzīvotāju izsalkuma.

Visneglītākie skati norisinās kapsētā, jo nav ne­viena, kas raudzītos uz tikumību, kārtību, likumību un kaut vai pieklājību. Paši rātskungi un viņu tuvinieki dzīro un dara līdz. Stārasts — landrāts Maidels jau mēra sākumā ir aizbraucis uz savu Dundagas pili, turp to aizsauca viņa grūti saslimusi laulātā draudzene; viņš visu laiku paliek tur. Beidzot ir nozudis ari amtmanis Andrejs Sarfenbergs, nevienam nezinot.

Tad pa austrumu vārtiem iejāj amtmanis. Viņš ir noputējis, no tāla ceļa atgriezdamies.

Tam seko desmit citu jātnieku ar stiprām, resnām ādas pātagām aiz jostas. Tie ir Dundagas zemnieki — landrāta Maidela dzimtļaudis, spēcīgi viri.

Amtmanis pamāj pavadoņiem. Tie aptur zirgus un paliek uz ielas. Pats Sarfenbergs piespiež piešus sa­vam kumeļam un izauļo cauri pilsētiņai līdz kapsētai, no kurienes skan gauduligas dziesmas, klaigas. Te viņš pietur un uzsauc pār žogu neprātīgajam baram:

— Hē! Allo! Uzklausiet mani!

— Kas tur? Kas ir? — atskan kapos iztraucēto dzī­rotāju gurdās balsis.

— Nāciet tuvāk! Man ar jums jārunā.

— A! Andrejs Sarfenbergs! — Tie pazīst amtmani. — Ja gribi runāt, nāc pie mums! Jau sen varēji būt mūsu vidū.

— To nedarīšu. Neesmu te ieradies kā jūsu neprā­tību līdzdalībnieks, bet kā amatpersona.

— Mums pašiem savas amatpersonas. Amtmaņa mums nevajag.

— Es pavēlu ieturēt mieru un uzklausīt manil

— Ha, ho! — daži barā iesmejas.

No viena pulciņa pienāk pie kapsētas žoga rāts­kungs Hanss Klēvers, Piltenes raganu tiesnesis.

— Tu nerunā tik augstu valodu, Andrej Šarfen­bergi — viņš saka augstprātīgi. — Te nav būdnieku un pilskalpu, kurus vari rīkot.

— Esmu ieradies stārasta landrāta Maidela vietā.

— Ja stārastam ar mums kas runājams, lai viņš nāk patsl

— Jūs zināt, viņa nav Piltenē.

— Tad mēs varam gaidīt, kamēr viņš atbrauc.

— Viņš ir Dundagā pie savas uz nāvi slimās laulā­tās draudzenes. Viņš pats nevar te ierasties un sūta mani.

— Tu nevari dot mums nekādus rīkojumus. Pilsētā valda rāte.

— Ja rāte aizmirst savu uzdevumu, tad tās vietā jārīkojas augstākai varai. Hercoga vārdāl

— Tu nenāc no hercoga.

— Nāku no stārasta. Hercoga vārdā viņš pavēl iz­beigt nekārtības un stāties pie dzīves atjaunošanas Piltenē.

— Kur plosās sērga, tur dzīve nevar atjaunoties. Dievs ir miris. Sātans ir mūsu kungs un grib, lai to pielūdzam un tam kalpojam.

— Tu runā kā plānā prātā, Hans Klēverl Sērga jau kopš nedēļas iet mazumā. Ir jādara viss, lai tā no jauna nesāk plosīties. Un, kas attiecas uz tavām ticī­bas lietām, tad te tev var iznākt atbildēšana hercoga tiesā. Tātad kā rātes loceklis pavēli uz pēdām izklīst izlaidīgajam pūliml

— To es nedarīšu, Andrej Šarfenbergi

— Hercoga vārdāl Es pavēlul

— Pavēlēt var tikai tas, kam ir vara.

— Jā, to zinu.

— Bet tev tās nav.

— Man viņa ir.