RUTKU TĒVS - SUMPURŅU CIEMS

Kurzemes hercogiste karā tika ierauta jau pašā sākumā, kad caur Palangu Kurzemē ienāca sakšu karaspēks. Savukārt zviedri, sakāvuši sakšus pie Rīgas, ari iebruka Kurzemē, nogalināja iedzī­votājus, dedzināja un laupīja. 1704. gadā pie Sēlpils notika zviedru kauja ar poļiem. Bet 1705. gadā, vajādams zviedrus, Kurzemē sa­vukārt ienāca krievu karaspēks. Pēc gada to nomainīja zviedri. 1709. gadā Kurzemes hercogistes teritorijā no jauna ienāca krievu armija. «Zemei cauri ejošās armijas ņēma milzīgas kontribūcijas, kas galu gailā bija jāsamaksā Kurzemes un Zemgales zemniekiem. Zemnieki, ko kareivji vienkārši aplaupīja, bieži vien nevarēja tikt galā ar nodevām. [..] Daudz zemnieku bija apkauti, vēl vairāk aiz­bēguši,» — tā šī kara radītais posts raksturots «Latvijas PSR vēs­turē» (R., 1953, 1. sēj., 269. lpp.).

Jau 1707. gadā postam un visām citām kara nelaimēm pievie­nojas baku epidēmija, bet no 1710. gada līdz 1711. gadam visā Latvijā plosījās cita, vēl baisāka epidēmija, t. s. lielais mēris, kura upuru skaits precīzi nav zināms. Kurzemē mēri apmira apmēram 200 000 cilvēku jeb puse no hercogistes iedzīvotājiem. Karā un sērgās Kurzemes hercogistē aizgāja bojā ap 80% Iodu, nopostīts ap 70% ēku (Latvijas PSR vēsture, 1. sēj., 269. lpp.)

Visa šī pagarā atkāpe vēsturē bija vajadzīga, lai skaidrāka pa­vērtos konkrētā vēsturiski politiskā situācija, kura ietekmēja Rutku Tēva romāna «Sumpurņu ciems» sižetiskās norises, cilvēku likteņus. Tas stāsta par Pilteni Ziemeļu karā, laikā, kad zviedrus te nomai­nījusi krievu armija. Kad tā 1710. gadā atstāja hercogistes terito­riju, tronī no Prūsijas atgriezās astoņpadsmitgadīgais hercogs Frid­rihs Vilhelms. Lielais mēris Pilteni, šo ziedošo pilsētiņu (tanī 18. gs. sakumā dzīvoja 700—800 iedzīvotāji), pārvērta līdz nepazīšanai. Zaudējusi arī savu ostas nozīmi, Piltene vairs nav sasniegusi kādrei­zējos ziedu laikus. Uz šī vēsturiskā fona risinās vēstījums romānā «Sumpurņu ciems», kas kara notikumus neatspoguļo, toties paver mēra posta ainu Piltenē un tās apkārtnē.

Romāns «Sumpurņu ciems», kā Rutku Tēvam parasts, rakstīts krasos pretstatos, cilvēki dalās divās pretējās, vienotrai svešās un naidīgās nometnēs. Vienu te veido vāciskā Piltene ar tās mācītāju Gosvinu Huneku un bezzobaino tiesnesi Ādamu Kunci priekšgalā, kas abi ir pārliecināti demonologi, tic raganām, visvisādiem nešķīs­tiem gariem un visās nelaimēs vaino latviešus, kas joprojām tikai ārēji pakļaujas luterticībai. Otra pasaule ir latviešu brīvzemnieku apmetne Ugāles vērī — meža ciems, ko māņticīgie pilsētnieki sauc par Sumpurņu ciemu un kur bargā kristiešu dieva vietā tur godā senās latviskās dievības. Romānā viscaur jūtams šis pretstats — ar viduslaiku demonoloģiju apaugusī kristietība un latviešu pagāniskā ticība. Ne velti autors «Sumpurņu ciemam» devis apakšvirsrakstu «Senu dienu mīlas un māņu romāns».

To uzsver ari romāna sākums — kad 1709. gada pavasara plū­dos Venta izlauž sev jaunu gultni pie Vendzavas un Piltene zaudē savu ostas nozīmi, māņticīgie rātskungi ir cieši pārliecināti, ka tas ir paša sātana darbs, un kopā ar namniekiem ir gatavi noticēt, ka zvērādās tērpies svešinieks, kas iet pa pilsētas ielu, ir sumpurnis. Fanātiskais demonoloģijas piekritējs mācītājs Huneks, kas savā ap­mātībā viduslaikos izgudrotos piecpadsmit sātana kara virsniekus saskata latviešu pagāniskajās dievībās, savukārt nešaubās, ka nevis karš un kontribūcijas Pilteni noveduši nabadzībā, bet gan «šīs ne­gantās pagānu tautas dēmoni». Mūsdienās tas šķiet absurdi, smiek­līgi un neiespējami, bet romānā tēlotajā laikā šāda tumsonība bija loti izplatīta. Ļaudis ticēja visādiem pārdabiskiem gariem, ticēja burvju un raganu esamībai. 16. un 17. gadsimtā Latvijā, tāpat kā visā Eiropā, bieži liesmoja sārti, kutos sadega burvestībās apsūdzēti vīri un sievas Burvjiem ticēja kā zemnieki, tā muižnieki un pat samērā izglītotie valdnieki. Tā, piemēram, pēc Eiropā savam laikam labu izglītību guvušā hercoga Jēkaba pieprasījuma 1679. gadā tiek spīdzināts un notiesāts par viņa noburšanu Ikšķiles mežsargs Toms Bērziņš. Ir zināmi daudzi līdzīgi fakti, turklāt šīm burvju prāvām bija tikai viens iznākums: vainīgā atzīšanos parasti panāca ar spī­dzināšanu, bet, ja viņš tomēr neatzinās, lietoja t. s. ūdens pār­baudi, kad apsūdzēto sasietu iemeta upē vai ezerā, — ja tas tūdaļ nogrima, tad nav bijis vainīgs, ja ne — vaina skaitījās pierādīta un apsūdzēto gaidīja nāve sārtā. Tūkstošiem cilvēku tā aizgāja bojā, protams, nemantīgie un beztiesīgie, galvenokārt latviešu dzimtzemnieki; par buršanas dēl tiesātiem muižniekiem vēsture klusē.

Romānā mēs esam aculiecinieki divām šādām prāvām. Trūde Huneka tiek apcietināta pie tēva šķirsta kā ragana un tiesāta par sakariem ar nelabo. Interesants ir pats šīs raganu tiesas process — bezzobainā Kunces stereotipajos jautājumos ietverto apsūdzību iz­glītotajai, gudrajai meitenei atspēkot ir viegli, jo tie ir bezjēdzīgi savā būtībā. Otra tiesa ir piet Piltenes skolotāju Ādainu Huneku, Trūdēs tēvabrāli, ko apsūdz Piltenes aplaišanā ar mēri. Romānā dokumentāli precīzi attēlots notiesātā pēdējais gājiens — feodālajai pilsētai raksturīga sadzīves aina.

Kad mēris plosās pilsētā, aiz vecuma pamuļķais rātskungs Hau­sers kapos rīko orģijas — sātana vesperu. Baisas ir šīs lappuses par cilvēkiem, kas nāves bailēs zaudējuši saprātu. Tikai amtmaņa (ci­tiem vārdiem — Piltenes pilskunga) Šarfenberga ierašanās kopā ar jātniekiem izkliedē bezprātīgo pūli un atkal nodibina kārtību pilsētā, Vāciskajā Piltenē, kādu mēs to redzam romānā, kur latviešu nam­nieku kārtas pārstāvji nav tēloti, Sarfenbergs ir vai vienīgais cil­vēks ar veselīgu domāšanu, sen sapratis pesteļošanas un visa veida māņticības bezjēdzību un kaitīgumu.

No demonoloģijas un citas māņticības pārņemtās Piltenes ainām autors lasītājam ik pa bridi m (auj atelpot un atgūties Sumpurņu ciemā, kam briesmīgs ir tikai nosaukums, bet kur rit mierīga, har­moniska dzīve.

Se sastopamies ar savdabīgu ģimenes formu — tā saukto lielo jeb nedalīto tēva ģimeni. Atšķirībā no mazās ģimenes (vecāki, viņu neprecētie bērni), kas ir šķiru sabiedrības pamatšūna un līdz ar to jaunāka forma, lielā jeb tēva ģimene jau feodālisma laikmetā, kas parādīts romānā «Sumpurņu ciems», bija vēl sastopama kā palieka no pirmatnējās sabiedribas, tās rudiments. Vairāki apstākļi veicināja tās saglabāšanos — zemais ražošanas līmenis, saimniecības natu­rālais raksturs, kā arī līdumu līšana. Tādējādi veidojusies- ari ro­mānā tēlotā mežinieku ģints. Ermanis Zviedris, divkaujā nogalinājis hercoga galminieku, kas tikojis pēc viņa līgavas, bijis spiests bēgt no Jelgavas pils, kur tolaik kalpojis. Abi ar līgavu viņi apmetušies Ugāles vērī, meža vidū, te paliek arī viņu pieaugušie dēli, kas līgavas nolūko tuvējās sētās un aizved sev līdzi. Tāpat rīkojas maz­dēli, bet meitu viri savukārt kā iegātņi ienāk ģimenē. Tā ir lidum- nieku cilts, brīvi ļaudis, kas šīs brīvības dēļ negrib aizprecēties uz dzimtzemnieku mājām.

Brīvzemnieki 17. un 18. gadsimta mijā bija Kurzemes hercogistē vēl samērā izplatīta ļaužu grupa, gan ne vairs privātās muižās, kur tie bija pārvērsti par klaušu saimniekiem, bet gan hercoga īpašu­mos — t. s. domēnēs. To pienākumos ietilpa dienests hercoga lēņu rotās (Ermanis Zviedris ir karojis hercoga pulkos kopā ar tēvu un brāli), arī dažas citas klaušas un nodevas. Sis tiesības pārgāja no paaudzes paaudzē (tā ir romānā tēlotajā ģimenē), bet dažkārt her­cogs par īpašiem pakalpojumiem arī klaušu zemniekus pārvērta par brīvniekiem. Vēsturnieki uzskata, ka šis iedzīvotāju slānis kā her­cogam visuzticamākais Kurzemes hercogistē bija skaitliski krietni lielāks un mazāk apdraudēts nekā Vidzemē.