Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

— Kā jūs šodien jūtaties, kungs Burtniek? — sieviš­ķīgā balsī jautāja Makuļevičs, parādot savus nelīdzenos, pieklājīgā smaidā atņirgtos zobus. — Vai sirds atkal dara raizes?

— Nē, var iztikt.

Makuļevičs savukārt piekrītoši pamāja ar galvu, kuras retie mati bija tikpat nenosakāmas krāsas kā viņa noval­kātie cimdi.

— Par to paldies dievam, cienījamais draugs. Visiem ģeniāliem cilvēkiem piemīt šī kaite. Lielais domātājs Montangardo, piemēram, nomira ar sirdstrieku, uzzinājis, ka viņa sievai piedzimuši dvīnīši.

— Man liekas, ka par to tikai jāpriecājas.

— Jūs maldāties, kungs Burtniek! Visa dzīvība ir viens vienīgs traģisks pārpratums. Mīlestība starp pretēja dzimuma radījumiem ir nosodāma, jo tā veicina šo pār­pratumu. Pasaules vienīgā patiesā eksistences forma ir iznīcība, nāve. Tāpēc es varu samierināties ar fašistiem. Viņi gan nes cilvēcei neizmērojamas ciešanas, noposta kultūras pieminekļus, taču svarīgs ir gala iznākums. Hitlerieši papriekš iznīcinās savus pretiniekus, pēc tam cits citu, kamēr pasaulē nepaliks neviena cilvēka. Tad absolūtā nāve atgūs savas pirmatnējās kosmiskās tiesības.

— No kurienes jums radusies tik asinskāra filozofija?

— Tieši otrādi, godātais kolēģi! Vai jūs neredzat, ka aiz šiem uzskatiem slēpjas dziļš humānisms? Nāve taču ir atpestīšana, un to es novēlu visiem saviem līdzcilvē­kiem.

— Bet jūs pats vēl nemaz netaisāties mirt.

— Man vispirms jāpabeidz dzeju krājums «Le bon- heur des morts» [1] . tas sastāvēs no piecpadsmit sonetu vainagiem, kuru pirmās rindas savukārt veidos noslē­guma vainagu. Pagaidām esmu ticis tikai līdz trešdaļai. Tas gan nav vienīgais iemesls. Garu biedē apziņa, ka manas mirstīgās atliekas varētu sajaukties ar zemi, kas baro dzīvību.

Visdīvainākais tas, ka pats Makuļevičs cieši ticēja saviem vārdiem. Nebija nekādas nozīmes mēģināt pār­liecināt šo cilvēku, kura izsmalcinātās manieres un dzīves apnikuma aristokrātiskās idejas bija brēcošā pretrunā ar nabadzīgo apģērbu un daudzās vietās lāpītajām kurpēm.

Pēc stundu gara ievada Makuļevičs beidzot pievērsās sava apciemojuma mērķim:

— Atļaujiet atgādināt, ka pirms gada pasūtīju jums Morica Kerkoviusa dzeju krājumu «Aizsaules gaviles». Papildus noskaidroju, ka tas iznācis Bāzelē 1827. gadā 25 eksemplāros autora apgādā. Ceru, ka šīs ziņas palī­dzēs jūsu cildenajām pūlēm pagādāt man šo unikālo sējumu.

Šis savdabis tātad vēl nebija zaudējis cerības iegūt grāmatu, kuru sameklēt tikpat grūti kā prātīgu domu viņa paša galvā.

Tā, atmiņā cilādams dienas notikumus, bijušais kla­sisko valodu katedras aspirants Visvaldis Burtnieks ilgi sēdēja, atspiedis plaukstā bakurētaino seju, kas likās kā no poraina akmens izcirsta. Kad viņš jau grasījās ieiet blakus istabā, kur mēdza pārnakšņot, pie durvīm zvanīja.

Nācējs bija Jānis Daugavietis.

Pamodies viesnīcas istabā, Ēriks nejutās visai labi. Svešas bija bezgaumīgi krāsotās, ar alus vai vīna šļaka­tām notraipītās sienas, no kurām, tramvajam garām braucot, bira apmetums. Svešs bija noputējušais logs, kas pavēra drūmu skatu uz apkvēpušiem jumtiem, un mazgājamā bļoda, kurā pa netīrām ziepju putām peldēja beigta muša. Sveša bija arī ķirmju sagrauztā, čīkstošā, nemākulīgi darinātā gulta, kas ar savu izskatu centās iebraucējam atgādināt, ka tas neatrodas savās mājās. Sveša un tukša bija visa šī istaba pēdējās šķiras viesnīcā, kurā viņš, Ēriks Krapovskis, uzturējās jau vairākas dienas.

Ēriks piecēlās, uzklāja gultu, nomazgājās, apģērbās un atkal apgūlās. Nekas cits neatlika ko darīt kā tikai gaidīt, gaidīt. Pēc spraigās, cīņas atmosfēras pilnās dzī­ves Jelgavā šis bezdarbībā pavadītās dienas likās kā ve­sels mūžs.

Guļot čīkstošajā gultā, Ēriks atcerējās skolas biedrus, Liepājas drāšu fabrikas karsto, dunošo velmētavu, uz kurieni viņš tēvam bija nesis pusdienas, atcerējās raibo, kņadas pilno ostu, kur puikas mīlēja klaiņot un noska­tīties kuģos, atcerējās to dienu — tas bija novembrī, un krita jau pirmais sniegs, — kad viņu uzņēma komjau­natnē, atcerējās darbu tipogrāfijā, kur asi smaržoja iespiedkrāsa.

Tad sākās karš, un viss mainījās. Pirms dažām die­nam viņš vēl bija salicis «Komunista» ievada virsrakstu: «Liepājas strādnieki, pie ieročiem!» — bet drīz vien jau pats turēja rokās šauteni un, vairoties no lodēm, rāpās pa zemi. Zāle kļāvās pie sejas tik mīksta un sulīga, de­besis bez neviena mākonīša likās tik spožas un taustā­mas, ka nemaz negribējās mirt. Deviņpadsmit dzīves gadi nav nekāds garš mūžs, un tas varēja beigties kuru katru mirkli uz asiņainā Šķēdes ceļa, kur jau bija krituši daudzi varonīgi Liepājas aizstāvji. Un tomēr Ēriks, lai gan tik ļoti negribējās mirt, līdzīgi visiem Imanta Sudmaļa komjauniešiem, cīnījās līdz pēdējam mirklim un caur tanku ložmetēju sprostuguni izlauzās no fašis­tiskā aplenkuma. Kad šāvienu troksni nomainīja sauso zaru brīkšķi, kas, ejot pa ēnaino meža taku, skanēja zem gurdenajām kājām, Ēriks pamanīja, ka palicis viens.

Viens. Bez biedriem, bez tālāka mērķa. Cīņa likās zaudēta, dzīvot vairs nebija vērts. Nosviedis šauteni, viņš smagi nokrita zemē. Pēc neskaitāmu stundu nepārtrauk­tas sasprindzinātības iestājās pēkšņs atslābums. Pirmo reizi triju dienu laikā mocīja izsalkums. Ēriks iebāza netīro, neganti sūrstošo roku bikšu kabatā un pašam par lielu izbrīnu kopā ar patronām izvilka brūnas, čauganas maizes druskas, rīsu un olu kripatas — pīrāgu, ko kai­miņu Marta bija lūgusi aiznest viņas vīram Pēterim. Taču Pēteris, Ērikam nokļūstot līdz ostas aizstāvju po- zicijām, bija jau kritis … Bet kur tad vēstule ar Maska­vas zīmogu, ko vajadzēja nodot kaimiņam līdz ar pīrāgu? Ēriks atrada arī to — saburzītu, ložu ieskrambātu. Tas bija paziņojums, ka pilsonis Pēteris Lejaskārklis uzņemts par klausītāju Mičurina dārzkopju kursos. Cik bieži Pē­teris bija stāstījis draugiem, ka gribot Kurzemē izaudzēt Krimas vīnogas un jaunas šķirnes bumbierābolus, kas savienotu «Leokardijas» saldumu ar «Gravenšteina» sulī- gumu. Vēl viens sapnis, kuru iznīcinājis fašistu šāviņš!

Vai tad tiešām visam beigas? Tomēr ne! Padomju ļaužu sapņus nekas nespēj nonāvēt, tie vienmēr piepildās. Vajag tikai cīnīties. Šī doma deva Ērikam jaunu spēku. Viņš nolēma iet tālāk, nepadoties, turpināt nevienlīdzīgo cīņu.

Izlauzies cauri mežiem un purviem, Ēriks kādu laiku slēpās laukos. No turienes viņš drīz pārcēlās uz Zemgali, un fašisti tā arī neuzzināja, kāpēc dažu pagastu zemnieki, ar kuriem sākumā vēl puslīdz varēja tikt galā, atteicās piegādāt vērmahtam labību un gaļu.

Tomēr īstā pagrīdes cīņa Ērikam sākās Jelgavā, kur viņam izdevās stāties sakaros ar nelegālo komunistisko organizāciju. Pirms nedēļas viņš bija saņēmis jaunu uz­devumu — vajadzēja braukt uz Rīgu. apmesties šajā viesnīcā un gaidīt cilvēku, kas ieradīsies pie viņa. Bet biedrs kā nenāca, tā nenāca.

Varbūt apcietināts, varbūt pat nošauts. Varbūt gestapo jau zināms, kādā nolūkā Ēriks Krapovskis iebraucis Rīgā … Varbūt viņš pašreiz palaiž garām pēdējo izdevību glābt savu dzīvību… Bet atstāt viesnīcu bez pavēles nedrīkstēja. Atliek tikai gaidīt, gaidīt, gaidīt…

Ēriks piecēlās no gultas un piegāja pie loga. Jumti, jumti, cik tālu vien sniedzās skatiens. Un tikai kaut kur, ieslēgts starp mūriem, vientuļš kastaņkoks, uz kura vēl turējās rudās lapas. Lija lietus. Sīks, pelēcīgs lietus. Tas bungoja uz skārda palodzes vienmuļu melodiju, ko atbal­soja visi jumti, šļakstēja no notekas caurules, atsitās pret melnajiem lietussargiem, kas tērpa ielu sēru krāsās. Likās, ka tas nekad nepārstās.