Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Saruna ar sekretāru toreiz noritēja naktī galda spul­dzes apgaismotajā, lielajā kabinetā ar paneļa sienām. Viņus visu laiku pārtrauca — te strādnieku gvardi nesa ārā evakuācijai sagatavotos papīrus, te tālrunis, nepār­traukti zvanot, pieteica savienojumu ar Maskavu. Logus sedza aptumšošanas aizkari, aiz kuriem varēja sadzirdēt šai vēlajai stundai neparasti dzīvās satiksmes troksni. Spuldzes zaļais stikla kupols projicēja uz sienas divu cilvēku ēnas, un Daugavietim likās, ka viņš nemūžam neaizmirsīs ne šīs milzīgās ēnas, ne gudrās, pētījošās acis zem biezajām uzacīm, kas cieši uzlūkoja viņu. Iesvilpās kāda tāla sirēna, tai pievienojās arvien jaunas vaidošas, kaucošas, gaudojošas skaņas — baigs orķestris, kas ar savu griezīgo trauksmes uvertīru ievadīja kārtējo ienaid­nieka uzlidojumu.

— Mēs gādāsim, — teica sekretārs, — lai jums būtu pastāvīgi sakari ar Centrālo Komiteju, vienalga, kur tā atradīsies. Nekad neaizmirstiet, ka tipogrāfijā ir jūsu galvenais darba lauks. Neielaidieties pasākumos, kas va­rētu apdraudēt tās drošību… Grūtības būs lielas, — pēc mazas pauzes piemetināja sekretārs. — Vai izturēsiet?

Šī saruna bija norisinājusies vairāk nekā pirms gada…

Daugavietis aizvēra ģeometrijas mācību grāmatu un piecēlās — ikdienišķs cilvēks ikdienišķā, brūnā uzvalkā. Bet neikdienišķa bija acīs degošā kvēle un nelokāmā balss, kad viņš klusi pie sevis atkārtoja:

— Esmu boļševiks — izturēšu!

No virtuves atskanēja patvāra klusā sīkšana. Tur Nadja laikam jau gatavoja vakariņas. Jānis iedomājās, kā viņa uzpūš ogles, iedomājās viņas maigo, sievišķīgo kustību, ar kādu tā sakārtoja matus.

Toreiz, kad Daugavietis pirmo reizi ieraudzīja Na- deždu Cvetkovu. viņa ievainota gulēja uz ielas un mīkstie

linu krāsas mati bija izrisuši pār putekļaino bruģi. Viņš ieraudzīja asinis sūcamies caur medicīniskā dienesta ma­jora frenci, bālo, sāpju apēnoto seju un pirkstus kramp­jaini žņaudzam sanitāra somu. Blakus gulēja sarkan­armietis, ko viņa bija gribējusi pārsiet. Tas vairs neelpoja. Velti Daugavietis mēģināja ar kabatas lakatu apturēt asinis, kas plūda no viņas krūtīm. Cvetkova gurdi atvēra acis. Tās likās neparasti caurspīdīgas, kā divas lielas, no kalnu ezera smeltas lāses.

— Manā somā ir marle, — viņa teica aizlauztā balsī.

Neveikliem pirkstiem, baidīdamies ar straujām kustī­bām sagādāt sāpes, Jānis kā mācēdams pārsēja brūci. Cvetkova pūlējās savilkt lūpas pateicības smaidā:

— Ir jau labi tāpat… Nez vai tam vispār nozīme … Pati esmu ārste, zinu, ka ievainojums smags… Katram gadījumam izņemiet no kabatas piezīmju blociņu. Tur jūs atradīsiet mana vīra adresi. Aizrakstiet viņam…

Fašisti jau forsēja Daugavu. Tādēļ Jānis, nezinādams labāka padoma, nolēma aiznest ievainoto uz mājām. Nebija tik viegli ar smago nastu uz rokām veikt zem apšaudes šo ceļa gabalu. Ik brīdi nācās atvilkt elpu. Kad viņš sasniedza mērķi, jau krēsloja. Un tā arī bija labāk — neviena sveša acs neredzēja, kā Jānis ienesa Nadeždu kaimiņu dzīvoklī. Kad tā, pateicoties Elizes un Skaidrītes pašaizliedzīgajai kopšanai, beidzot piecēlās no gultas. Daugavietis pagādāja viņai pasi, un Nadežda Viktora meita Cvetkova pārvērtās Jadvigā Vladislava meitā Skorostinā no Rēzeknes. Ārste izveseļojās tieši tai laikā, kad pagrīdes tipogrāfijās izbūves darbi tika pabeigti un Daugavietim ievajadzējās uzticama palīga. Pagrīdes darbs bieži vien stundām ilgi saistīja Jāni pilsētā. Bet dzīvokli nedrīkstēja atstāt tukšu — kādam pastāvīgi vajadzēja apsargāt ieeju slepenajā tipogrāfijā un nepieciešamības gadījumā ar trauksmes signālu brīdināt to, kas lejā strā­dāja pie uzsaukumiem. Nadja izrādījās teicams palīgs un labs draugs. Bez viņas dzīve būtu daudz grūtāka.

Jānim, kā allaž, kad domas kavējās pie Nadjas, kļuva tā kā kauns par savu sentimentalitāti. Staigādams pa istabu, viņš neapzinīgi sāka dungot iemīļotu dziesmiņu, kuras vārdus gan vairs lāgā neatcerējās, bet aizmirstos atvietoja ar pašizgudrotiem:

Ne olīvzars, bet šautene tev saujā, Ne kastaņetes — kanonāde skan. Par Madridi mēs abi ejam kaujā, Un tavas lūpas čukst: «No pasarān!»

Varbūt pēc brīža saļims mūsu stāvi, Bet dzīvības ne tev, ne man nav žēl. Ir mūsu mīla stiprāka par nāvi, Un brīvā Spānija mums sirdī kvēl.

Durvis atvērās, ienāca Nadežda.

— Kas tā par dziesmu, Jāni? Pirmo reizi to dzirdu,—- latviski viņa jau runāja gandrīz bez kļūdām.

— To man iemācīja jaunības draugs Krauja, Inter­nacionālās brigādes rotas komandieris. īsi pirms kara viņš atgriezās Rīgā no franču koncentrācijas nometnes. Tas bija neaizmirstams vakars, kad mēs atkal tikāmies. Dzīvoklī pretī operas apstādījumiem sanāca daudz bijušo pagrīdnieku. Ārā šalca maija nakts, zvaigznes likās tik lielas kā vēl nekad, un mēs svinējām atkalredzēšanos, vēl nezinot, ka drīz no jauna karš mūs izšķirs. Krauja apsēdās pie klavierēm un nodziedāja to spāniski. Dzej­nieks Malenieks pārtulkoja tekstu. Es sēdēju klusi, ierā­vies stūrī, iedomājos kaistošās dienvidu debesis, ložme­tēju ligzdu Gvadaramas kalnos un melnmatainu kauji­nieku, kas, glāstot ģitāras stīgas, dzied par savu mīlu … Acīs man toreiz sakāpa asaras — varbūt tā bija jūsma par Spānijas varoņiem, varbūt arī kas cits…

— Asaras? — Nadežda brīnījās. — Un man likās, ka tevi nekas nespēj aizkustināt…

Jānis dziļi nolieca galvu. Jā, skarbs viņš bija kļuvis, ciets un sevī noslēgts. Sevišķi pret Nadju. To darīja smagie cīņas apstākļi. Bet sirds dziļumos viņš zināja, ka pats kaldinājis šīs cietās bruņas, lai neļautu jūtām iz­lauzties uz āru. «Jums jāatsakās no personīgās dzīves,» toreiz teica sekretārs.

— Nu nesāc tik tu atkal prātot, kāds esmu un kāds izliekos… Pasaki labāk, kā tev patīk šī dziesma.

— Mazliet skumja, bet skaista. Klausoties tajā, atkal atcerējos Serjožu, visu kādreizējo dzīvi. Vai vēl redzēšu viņu?

— Cerēsim, Nadja, — Jānis teica ar uzsvaru.

— Bet ja vairs nav uz ko cerēt… Nu jau pieci mē­neši, kopš nosūtīju vēstuli. Šai laikā no Maskavas esam saņēmuši vairākus sūtījumus, bet par Serjožu ne vārda. Lidotājs … tu taču saproti, ko tas nozīmē …

Jānis klusēja. Viņš zināja, ka īstas sāpes nevar rem­dināt ar vārdiem. Tad jau labāk kliedēt skumjas ar dziesmu. Bet dziedot viņš no pagrīdes darbinieka, kas apsver katru soli, katru kustību, katru vārdu, pārvērtās vienkāršā cilvēkā ar atklātu dvēseli. Dziesmā atkal ieska­nējās jūtas, par kurām pašam nebija skaidrības.

Nadežda novērsa seju. Ko Jānis pats vēl nenojauta, viņa zināja jau labu laiku un, lai atbrīvotu draugu no grūtsirdīgās noskaņas, uzsāka lietišķā tonī:

— Jāni, ļauj taču man strādāt tipogrāfijā. Es ātri iemācīšos.

— Nevar, — strupi atteica Daugavietis, — tev ar savām sašautajām plaušām tas nav iespējams. Līdz tam laikam, kad sāks strādāt jaunais biedrs, es pats tikšu galā, — nevēlēdamies turpināt sarunu, Daugavietis pie­cēlās.

Tai pašā namā, dzīvoklī iepretī Kalniņa durvīm, Skaidrīte Svempa beidza sukāt savus tumšbrūnos matus.

— Nu, meit, vai neesi vēl bijusi pie kaimiņa? — jautāja māte, kas, guļot uz vecmodīgās kušetes, atpūti­nāja nogurušās kājas.

— Tūlīt, māmiņ, tūlīt aizskriešu apjautāties.

Meitene atvēra durvis un neapmierināta savilka de­gunu. Tā bija tikai iedoma, bet ko tur varēja darīt, ja viņai visur spokojās zivju eļļas treknā, riebīgā smaka. Šai ziņā Skaidrīte nebija mainījusies — viņa joprojām nevarēja ciest zivju eļļu. Velti māte agrākos gados bija centusies iestāstīt meitai, ka trīs ēdamkarotes zivju eļļas dienā piešķiršot viņas vaigiem apaļumu un sārtumu. Patiešām, Skaidrīte jau kopš bērnības izskatījās mazliet trausla, un katram neviļus radās vēlēšanās tēvišķīgi ap­likt roku ap viņas šaurajiem pleciem un pasargāt viņu no dzīves vētrām. Bet, kad Līgo vakarā Skaidrītes patvaļīgās cirtas rotāja baltu margrietiņu un zilu rudzu­puķu vainags, grūti nāktos atrast piemīlīgāku meiteni. Un, kas redzēja, cik drosmīgi viņa lēca pāri ugunskuram, ka dzirkstis vien nošķīda, saprata, ka Skaidrīte nemaz nav tik trausla.