Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Deviņi. Laiks beigt darbu. Ieslēdzis slepenos doku­mentus seifā, rūpīgi iztīrījis nagus un uzvilcis Rīgā pa­šūto formas mēteli, kas lika ar ilgām atcerēties Bond- strīta drēbnieku, oberšturmfīrers Haralds Raup-Dīmenss izgāja uz ielas. Viņam, protams, bija mašīna, bet Mērijas dzīvoklis atradās netālu, un pēc garās darba dienas pie­smēķētajā kabinetā Raup-Dīmenss mīlēja pastaigāties. Lietus bija pārstājis, bet bulvāra melnais asfalts un garāmbraucošo limuzīnu lakotās karosērijas vēl laistījās mitrumā. Šur tur iemirdzējās kabatas spuldžu zili ap­tumšotā gaisma. Dzirdēja vai vienīgi vācu valodu, jo latvieši pēc tumsas iestāšanās vairījās iziet no dzīvokļiem.

Mērija jau droši vien būs uzklājusi galdu. Viņa zi­nāja, ka oberšturmfīreram pēc gestapo skarbās un nežē­līgās atmosfēras nepieciešama sievišķīga gādība. Jā, lik­teņa ceļi ir neizprotami. Kad Švarcs planieri bija minējis Alhambras bārdāmas Marlēnas vārdu, Raup-Dīmensam pat prātā nebija ienācis, ka viņš to kādreiz satiks. Viņu iepazīšanās bija tīri nejauša. Kādu vakaru, garlaicības dzīts, viņš aizgāja uz restorānu. Tur uzstājās dziedātāja koši krāsotiem matiem, kuri prožektoru gaismā liesmoja kā sarkans satiksmes signāls. Šī pēc izskata jaunā sie­viete — tās īstais vecums slēpās zem prasmīgi uzliktas krāsu kārtas — tīri pieklājīgi izpildīja vairākas angļu dziesmiņu parodijas. Kad viņas priekšnesums beidzās, dziedātāja neaicināta apsēdās pie oberšturmfīrera gal­diņa. Neraugoties uz viņa noraidošajiem skatieniem un vēso klusēšanu, sarkanmate, tukšodama glāzi pēc glāzes, ar mākslotu vaļsirdību stāstīja, ka viņa agrāk strādājusi Alhambrā, ka viņu saucot — Marlēna un ka viņai paš­laik neesot neviena drauga. Pieklājīgi, bet noteikti norai­dījis viņas nepārprotamo priekšlikumu, Raup-Dīmenss samaksāja tēriņu un aizgāja. Pēc vairākām nedēļām oberšturmfīreram nācās izsaukt uz gestapo kādu Mariju Lieni Zariņu, kura, pēc aģentūras ziņām, ilgāku laiku bijusi angļu militārā atašeja mīļākā. Tā bija tā pati Marlēna, tikai šoreiz bez smiņķa. Kad viņa bāla un trīcoša stāvēja Raup-Dīmensa priekšā, tas pēkšņi kairi sajuta savu varu pār šo sievieti. Protams, viņš drīz pār­liecinājās, ka bijušajai bārdāmai jau sen nav nekādu sakaru ar Angliju, bet viņam patika atstāt Marlēnu pār­liecībā, ka tās dzīvība atrodas viņa rokās. Tā sākās pa­zīšanās, kas atgādināja zvēru dīdītāja un sitienu iebie­dēta pantera attieksmes.

Dziedātāja dzīvoja Vecrīgā četrstāvu namā. Vecā ēka, būvēta Ludviķa XVI stilā, ar spraišļotiem logiem tumsā izskatījās tīri iespaidīga. Bet rītos, kad nesaudzīgā dienas gaisma atklāja atlupušo, brūngano krāsu un vietām no- birušo apmetumu, Raup-Dīmenss tikai viebdamies varēja to uzlūkot. Acīm redzot, nama īpašniekam Baumanim, taisot kapitālremontu, pietrūcis līdzekļu fasādes uzpo­šanai. Melsa, ka vecais Baumanis, kas pats cēlies no strādnieku kārtas, daudz dzerot. Raup-Dīmensam izdevās uzzināt, ka pie nama tas esot ticis, pateicoties nejaušam laimes gadījumam. Nomiris viņa attāls rads, kam, izņe­mot Baumani, nebijis mantinieku. Vakardienas bezdarb­nieks, nezinādams, ko iesākt ar naudu, nopircis šo māju. Bet savas proletāriskās paražas vecais nespēja atmest: pats slaucīja sētu un ielu, staigāja nodilušā uzvalkā, savai māsai un tās meitai lika strādāt vaiga sviedros. Raup-Dīmenss, allaž uzmanīgs būdams, bija ievācis ziņas arī par pārējiem iedzīvotājiem. Pirmajā stāvā pretī Bau- manim mitinājās klusas dabas atraitne Skorostina, pie kuras piedzīvoja students Kalniņš. Otro stāvu aizņēma Mērijas dzīvoklis un grāmatu aģentūra, kas piederēja kādam Burtniekam. Augšējos stāvos atradās savstarpējā kredīta sabiedrība, manufaktūras noliktava un zobārst­niecības kabinets. Solīds nams ar solīdiem īrniekiem, kur gestapo darbinieks varēja justies drošībā.

— Hallo, Mērij, vai vakariņas gatavas? — Haralds sauca priekštelpā, vilkdams nost savus cieši piegujošos ziemišķādas cimdus.

Durvju spraugā parādījās Marlēnas sarkanie mati.

— Mīļais, es taču lūdzu saukt mani īstajā vārdā, — viņa pārmetoši teica, sniedzot lūpas skūpstam. — Kad tu sauc mani par Mēriju, man vienmēr liekas, ka tu domā par kādu anglieti, savu bijušo mīļāko. Tēja at­dziest. Ej nomazgā lūpu krāsu no vaiga.

Haralds paskatījās spogulī. Viņam bija viegli cirtoti, tumši mati, gaiši brūnas acis ar sīku rieviņu tīklu ap tām, taisns deguns ar mazu pauguriņu, smalki veidotas lūpas, ap kurām vaigu muskuļi atradās pastāvīgā kustībā, īss zods — seja, kurā Mērija saskatīja līdzību ar kino­aktieri Volfgangu Albahu Retiju. Taču, pēc Haralda paša domām, Raup-Dimensa mantinieks drīkstēja izskatīties pat kā Kvazimodo, arī tad panākumi pie sievietēm viņam būtu nodrošināti.

Kad abi apsēdās zem skaistās, dzeltenās stāvlampas (Haralda dāvana) un viņš jau gribēja ieslēgt lielo deviņu spuldžu radioaparātu (arī Haralda dāvana), Mērija pēkšņi sāka sūdzēt savas bēdas. Taču Haralds par to nemaz nebija sajūsmināts. Taisni šai stundā Londona raidīja pēdējās ziņas. Arī tanīs netrūka «propagandas», bet Haralds tām ticēja vairāk nekā Hansa Fričes uzpūs­tajiem komentāriem.

Marlēna bija sašutusi. Tikai bailes atšķaidīt skropstu tušu atturēja viņu no asarām:

— Iedomājies! Šodien, kad veikalā pirku zīdu jauniem rīta svārkiem, kāda vecene aiz manis iečukstēja otrai: «Vāciešu draugaļa! Tai jau nu kuponu netrūkst.» Šie latvieši ar katru dienu kļūst nekaunīgāki.

Raup-Dīmenss ironiski pasmīnēja:

— It kā tu pati nebūtu latviete …

— Jā, bet man taču nav nekā kopēja ar prasto tautu, kas neieredz jūs, Harald, — un viņa strauji tam pieglau­dās. — Vai nevarētu ātrāk nošaut visus boļševikus!…

Haralds nokratīja cigaretes pelnus:

— Gan jau … Nupat viens kandidāts uz karātavām, burtiski, izslīdēja caur pirkstiem. Bet nekas, agrāk vai vēlāk tomēr savilkšu cilpu ap viņa kaklu …

Tai pašā namā, tikai vienu stāvu zemāk, sēdēja Jānis Daugavietis, kas mājas grāmatā bi ja pierakstīts kā Dzin­tars Kalniņš. Istabā atradās visi nepieciešamākie priekš­meti. Sienas izdaiļoja gleznu reprodukcijas un kino­aktieru fotogrāfijās, kādas var redzēt daudzos mietpil­soņu dzīvokļos. Šo bezgaumīgo kolekciju, par kuru Jānim pašam bieži nācās smaidīt, papildināja dažas krāsainas atklātnes ar salkanām ainavām un vēl salkanākiem mīlas pārīšiem. Uz vecmodīgās etažeres līdzās dziesmu krāju­miem, Poruka kopotajiem rakstiem un dažiem «Grāmatu Drauga» romāniem atradās inženierzinātņu fakultātes studenta mācību grāmatas.

Daugavietis bija ilgi gudrojis, ar kādu nodarbošanos vislabāk maskēt savas īstās gaitas. Beidzot viņš izšķīrās par universitāti, jo tur varēja nākt un iet pēc patikas. Par ienākumu avotu viņš uzdeva privātstundas, kuras bija grūti pārbaudīt.

Daugavietis samērā reti apmeklēja lekcijas, bet pār­baudījumus centās nolikt, lai ne ar ko neatšķirtos no citiem studentiem. Arī pašreiz viņš bija noliecies pār analitiskās ģeometrijas kursu. Grūti nācās koncentrēt domas, kas visu laiku atgriezās pie pagrīdes cīņas. Rei­zēm likās, ka nebūs iespējams līdz galam izturēt šo

dzīvi, kas prasīja nepārtrauktu gribas spēka mobilizāciju. Izlikšanās, nepieciešamība tēlot citu cilvēku, piesardzība uz katra soļa, kas neatstāja pat miegā,— tas viss bendēja nervus. Taču katru reizi, kad uzmācās vēlēšanās lūgt, lai šim uzdevumam izrauga citu, bet pašam atļauj aiziet pie partizāņiem, Jānis atcerējās sarunu ar Centrālās Komi­tejas sekretāru, pie kura viņu bija aizvedis Avots.