Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Atgājis no loga, viņš atkal apgūlās. Centās aizmigt, bet nevarēja. Lēnām skaitīja līdz tūkstotim. Nelīdzēja. Tad viņš ņēmās pētīt griestus — katru drēgnuma plan­kumu, mušu traipu. Beidzot plaksti jau vērās ciet. Bet, griežoties uz sāniem, atsperes iečīkstējās kā nesmērēti rati, un miegs atkal aizlaidās.

Viņš piecēlās atkal, uzvilka mēteli un nokāpa netīrajā vestibilā. Blakus nobružātu apvalku klātajam dīvānam

lielā māla podā auga noputējis gumijkoks. Mazais zemes aplis bija piebārstīts ar nodegušiem sērkociņu un papi­rosu galiem. Vēsajā telpā valdīja palsa pusgaisma, tikai stikla būrī, kurā sēdēja šveicars, matētā kupolā dega spuldze. Skatieni brīdi kavējās gan pie lielajām lāsēm, kas sitās pret logu un atstāja uz nespodrās virsmas gai­šas švīkas, gan pie vēstulēm, kas bija izliktas aiz stikla, gan pie veciem dzelzceļu sarakstiem, kas klāja sienas. „ Ērikam pēkšņi likās, it kā viņš atrastos mazas stacijas uzgaidāmās telpās un tūlīt pienāks vilciens, kas viņu aizvedīs kaut kur tālu projām. Atgaiņājis šo nevajadzīgo noskaņojumu, Ēriks uzrunāja šveicaru:

— Nu, es atkal darīšanās. Iedodiet manu komandē­jumu.

— Lūdzu, lūdzu, kungs, — parakņājies dokumentu kaudzē, tas izvilka papīru. — Krapovskis no 19. istabas. Esiet tik laipni. Vai jūs vēl ilgi pie mums paliksiet?

— Paši zināt, nav jau tik viegli mūsu laikos apgādāt rezerves daļas. Viens priekšnieks sūta pie otra, bet mūsu fabrika tikmēr strādā ar pusjaudu.

Šveicars līdzjūtīgi pamāja ar galvu:

— Jā, jā, pats zinu. Cik tik man to atļauju un zī­mogu nevajadzēja, kamēr varēju nopirkt jaunu cepuri.

Pirmais, ko Ēriks ieraudzīja, iznākot uz ielas, bija jauna meitene. Viņas matus un seju kā svaiga rīta rasa klāja lietus lāsītes. Viņai sekoja vācu virsnieks. Pie vies­nīcas meitene brīdi vilcinājās. Vācietis paspēra soli uz priekšu un, kā šķita, dzīrās viņu uzrunāt. Taču viņa pil­nīgi negaidot ielika savu mazo, mitro plaukstu Ērika rokā un mazliet dziedošā balsī teica:

— Te es esmu, Andrej. Piedod, mīļais, ka liku tev gaidīt!

Donata Baumaņa namā gandrīz vienlaicīgi vērās divu dzīvokļu durvis.Skaidrīte šodien piecēlās vēlāk nekā parasti. Slotas švīkoņa, kas atskanēja uz ielas, liecināja, ka vecais Donats jau atrodas savā postenī. Elize Svempa sen bija aizgājusi uz viesnīcu. Ieraudzījusi, ka māte aizmirsusi uz galda savas sviestmaizes, Skaidrīte, pati nepaēdusi, stei­dzās tās aiznest. Uz ielas viņa brītiņu apstājās, lai ieelpotu dzestro oktobra gaisu.

Raup-Dīmenss šodien piecēlās agrāk nekā parasti. Ūdens burbuļošana, kas atskanēja no vannas istabas, liecināja, ka Mērija jau stājusies pie dienišķā skaistuma kopšanas rituāla. Šis brīnums vispār nebija aptverams,— lai kad viņš pamostas, Mērija vienmēr paguvusi «uztaisīt sejas fāsādi», kā pati sauca rīta tualeti. Arī šoreiz, izejot uz ielas, Raup-Dīmenss vēl juta viņas saldkairo franču pūdera smaržu.

Oberšturmfīreru šodien gaidīja daudz darba. Vaja­dzēja nopratināt apcietināto, kas varbūt jau atguvis ru­nas spējas, sastādīt oficiālo ziņojumu Berlīnei un privāto tēvam. Bez tam viņš bija nolēmis personīgi pārbaudīt aģentu darbu Rīgas apkaimē. Bet šādā lietainā laikā inspekcija nebūs nekāda izprieca… Haralds neieredzēja lietu. Viņš nekādi nevarēja saprast cilvēkus, kas mīlēja pastaigāties tādā laikā. Šī meitene, piemēram, kas gāja pa priekšu, pat nepacēla mēteļa kapuci. Spriežot pēc žirgtajām kustībām, ar kādām viņa reizēm papurināja slapjos matus, ūdens šaltis tai sagādāja patiku. Šādos brīžos neskaitāmas lāsītes bira no viņas brūnajām cir­tām, kas no slapjuma bija kļuvušas pavisam tumšas. Meitene soļoja vijīgi, nepiespiesti. Cik viņai varētu būt gadu? Divdesmit, ne vairāk. No mēteļa malas pilēja ūdens un pa vienkāršajām kokvilnas zeķēm tecēja zila­jās kurpēs ar novalkātiem papēžiem. Lētās zeķes nebija Raup-Dīmensa gaumē, bet kājas likās glītas.

Viņš pasteidzināja soli un gāja viņai tieši nopakaļus. Juzdama, ka kāds seko, meitene pēkšņi atskatījās. Par skaistu viņas profilu nevarēja dēvēt, bet sejas dabiskais ziedonīgais svaigums pēc Mērijas mākslotās atvasaras sagūstīja Haralda iztēli. Mazs, pastrups deguns, maza mute, dīvainas, neuzticīgas acis. Ieraudzījusi, ka sekotājs ir vācu virsnieks, meitene strauji paātrināja gaitu, bet virsnieks neatlaidās. Acīm redzot, viena no tām, kas neie­redz vāciešus. Jo labāk. Gan viņš tai pierādīs, kāda vara ir iekarotājam. Nopietni, ar šo skuķi derētu iepazīties.

Kāpēc gan neatjaut sev pēc Mērijas panteras kaisles mazas medības uz šo maigo stirniņu?

Kad Skaidrīte nogriezās pa labi, Raup-Dīmenss tikai mirkli vilcinājās. Viņš pietiekami pazina sevi, lai no­skārstu, ka, ierauts ikdienas darba dzirnavās, drīz vien aizmirsīs savus pašreizējos nodomus. Vajadzēja uzrunāt tūlīt. Nepazīstamajai apstājoties pie viesnīcas, oberšturm­fīrers piegāja klāt ar jau iepriekš sagatavotu pusglaimo- jošu, pusironisku ievada frāzi. Bet, tikko viņš atvēra muti, meitene uzrunāja durvīs stāvošo jaunekli.

Pirmajā mirklī Ēriks apmulsa. Tad, sapratis situāciju, nolēma palīdzēt meitenei atkratīties no uzbāzīgā seko­tāja. Paņēmis viņu zem rokas kā vecu paziņu, Ēriks šķērsoja ielu. Kādu laiku abi klusēja. Ēriks pēc dabas bija mazrunīgs, Skaidrīte pēc pirmītējā drosmes uzlies­mojuma jutās neērti un nezināja, ko teikt. Taču, pašķie­lējusi pāri plecam un dažus metrus aiz sevis ieraudzījusi neatlaidīgo gestapieti, čukstēja:

— Šie riebekļi nez ko iedomājas. Uzskata, ka viņiem pieder visas meitenes. Ar kādām tiesībām?!

Puisis joprojām nebilda ne vārda, un Skaidrīte pētī­joši to uzlūkoja. Viņam bija viena no tām sejām, ar kurām vispirms jāaprod. Mati, kas ķīlī sniedzās pierē, izskatījās nespodri kā apsūbējis misiņš. Daudz gaišāka reto uzacu krāsa, vēl dzidrākas zilās acis, kas atmirdzēja kā ūdens akas dziļumā. Augšējā lūpa paplāna un ener­ģiska, apakšējā biezāka un juteklīgi maiga. No kreisā kaktiņa līdz deguna kaulam, dīvaini izjaucot vaibstu simetriju, stiepās asa rieva. Slīpā piere, garais deguns, uz priekšu izliektais, ietiepīgais zods veidoja trīs lielus pakāpienus.

Ēriks klusēja. Ar svešiem viņam valodas vispār ne­raisījās. Skaidrīte pamazām sāka nervozēt.

— Jūs neesat rīdzinieks — vai varbūt tomēr? — viņa teica, lai pārtrauktu neveiklo klusumu.

— Kāpēc jums tā liekas?

— Vispirms pamanīju, ka lasāt ielu nosaukumus. Un turklāt jūs iznācāt no viesnīcas …

— Esmu atbraucis komandējumā, — atbildēja Ēriks, sevī nospriedis, ka meitene diezgan apķērīga. — Caurām dienām virinu iestāžu durvis, bet beigas vēl nav redzamas.

Šo pasaciņu Ēriks jau zināja no galvas, jo vismaz reizi dienā nācās to atkārtot šveicaram. Arī tagad viņš atzina par labāku netēlot noslēpumaino, jo tas varēja tikai modināt aizdomas. Ar komandējuma apliecību, ko viņam pagādājusi Jelgavas organizācija, Ēriks jutās pie­tiekoši drošs kā viesnīcā, tā arī uz ielas.

— Un kur jūs strādājat? Vai varbūt mācāties? — viņš turpināja, jo negribēja ļaut meitenei vēl ko jautāt.

— Skolu esmu jau beigusi. Bet strādāt okupantiem nav nekādas patikas… Jūs to droši vien arī nedarāt labu prātu?

Ēriks izlikās nedzirdam.

— Nu labi, miers virs zemes… Es jums vairs neuz- bāzīšos ar jautājumiem, — apsolīja Skaidrīte, jūtot, ka puisis nevēlas atbildēt. — Kā jums patīk šī blicmēdele? — lai mainītu sarunas tematu, viņa norādīja ar acīm uz formā tērptu pusmūža vācieti, kas pašreiz nāca pretī.