Anatols Imermanis - Dzīvoklis bez numura

Ēriks jau bija ievērojis, ka okupētās Rīgas ainavu raksturo patukšas ietves un pārpildīts bruģis. Pa to, dzie­dādami savu «holri holrasasa», soļoja hitleriešu kājnieki, trauca smagās mašīnas ar proviantu un munīciju, slīdēja virsnieku limuzīni. Uz ietves ļaužu bija daudz mazāk. Visi steidzās savās darīšanās. Tikai zelta fazāni — tā dēvēja aizmugures virsniekus pēc viņu dzeltenajiem for­mas tērpiem ■— par spīti lietum laiski pastaigājās un ne­kautriem skatieniem aplūkoja katru sievieti no galvas līdz kājām. Kāda vecenīte, satinusies salijušā villainē, dzīrās ieiet manufaktūras veikalā. Ieraudzījusi uzrakstu «Tikai vērmahtam un valsts vāciešiem», viņa sirdīgi no­spļāvās un, kaut ko murminādama, turpināja ceļu._

«Fašistiskā sērga, ej kur iedams,» nodomāja Ēriks. Godīgam cilvēkam grūti elpot. Raugoties pretimnācējos, viņš mēģināja uzminēt, kā viens vai otrs izturētos, ja tam rokās pēkšņi būtu ierocis. It kā lasīdama Ērika do­mas, meitene bez jebkādas sakarības klusi teica:

— Nevienam jau šis laiks nepatīk.

— Jā, laiks patiešām riebīgs, — atbildēja Ēriks, kas stūrgalvīgi izvairījās no sarunas par politiku. — Esmu pārliecināts, ka drīz gāzīs kā ar spaiņiem, — viņš pie­metināja, raugoties uz pelēkajām debesīm, kur veidojās aizvien draudīgāki mākoņi.

Skaidrīte jocīgi sarauca uzacis:

— Jūs laikam strādājat meteoroloģiskajā birojā, ka tik smalki pareģojat laiku. — Tad, apķērusies, ka ar gluži svešu cilvēku nevar tā draiskot, kautri piebilda: — Es jūtos spiesta atvainoties. Manis dēļ jums jāmirkst. Tikai labi, ka tam vācietim rīt noteikti būs iesnas. Kas par nekaunību, seko kā medību suns!

Jau pēc dažām minūtēm Ērika prognoze piepildījās. Notekas pārplūda. Balti mutuļodams, aizraudams sev līdzi tukšas cigarešu kārbas, ābolu mizas un papīra dris- kas, ūdens straumēm plūda pa ietvi. Kāda sieviete izmi­sīgi pūlējās atvērt lietussargu. Izmirkušie gājēji meklēja glābiņu vārtu telpās, spiedās pie sienām, kur dzegas kaut cik pasargāja no lietus. Vārtos spiedās arī Ēriks ar Skaidrīti. Purinādams spīdīgo gumijas mēteli, oberšturm­fīrers viņiem sekoja. Pūlis no vārtiem sāka izklīst, jo katram negaiss šķita patīkamāks par tādu kaimiņu.

Arī Ēriks ar Skaidrīti devās tālāk. Pie nākamās ielas stūra Skaidrīte atskatījās. Pateicoties lietus gāzei, beidzot bija izdevies atkratīties no sekotāja.

Viņa sniedza Ērikam roku:

— Ļoti pateicos par palīdzību.

Brīdi paturēdams mitro plaukstu savējā, viņš vēlreiz palūkojās svešiniecē. Acīm redzot, strādnieku meitene … Fašistus nīst… Un pēkšņi Ērikam tik ļoti iegribējās pagarināt sarunu. Viņš jau pavēra muti, bet vārdi iestrē- dza lūpās, un Skaidrīte dzirdēja tikai nesaprotamu mur­mināšanu.

— Esmu spiesta lūgt piedošanu. Lāgā nesapratu, — ko jūs teicāt? — viņa jautāja ar smieklu dzirkstelīti acīs.

Krapovskis apmulsa un nedroši teica:

— Lietus tūlīt pārstās. Vai neiesim pastaigāties?

— Tādā laikā? Vai jums prāts? Bez tam … — Skaidrīte gribēja piebilst, ka mātei jāaiznes brokastis, bet laikus norija pēdējos vārdus … — Bez tam mēs taču nemaz neesam pazīstami .. . Skaidrīte, — un, viegli sarkstot, viņa trešo reizi šai īsajā laikā sniedza Ērikam roku.

— Mani sauc … — viņš jau gribēja uzdot sevi kaut vai par Andreju, bet pēc īsas vilcināšanās tomēr pa­teica īsto vārdu. Kāpēc slēpt to, ko viņa viegli varēja uzzināt no viesnīcas šveicara?

Labu brīdi viņi klusēdami uzlūkoja viens otru, ne vairs kā svešinieki, kurus tikai nejaušs gadījums save­dis kopā, bet kā cilvēki, kuri vēlas kļūt draugi. Skaid­rīte apzinājās, ka viņa mazliet iepatikusies šim maz­runīgajam, nopietnajam puisim. Tādēļ viņa visu ceļu (patiešām, pastaigāties lietainā rudens laikā tīrs ne­prāts) centās atturēties no parastajiem draiskajiem izteicieniem: «es jūtos pacilāta» un «miers virs zemes».

Nemanot viņi nonāca parkā.

— Varbūt apsēdīsimies, — Ēriks nedroši teica, norā­dot uz mitro solu ar atzveltnī iegriezto sirdi. Viņš at­pogāja mēteli un paklāja to, lai Skaidrītei iznāktu sausa vieta. Ne jau aiz pieklājības vien viņš to darīja. Šī gā­dība pauda maigumu pret meiteni, kas izskatījās tik trausla. Un tomēr, spriežot pēc tā, kā viņa tikusi vaļā no vācu virsnieka, un pēc viņas atklātā runas veida, tai jābūt drosmīgam raksturam. Kaut viņš varētu runāt tikpat brīvi un nepiespiesti kā Skaidrīte! Žēl, ka šo pa­zīšanos nevarēs turpināt.

Arī Skaidrīte juta ko līdzīgu. Viņa bija pietiekami atklāta pret sevi, lai atzītos, ka Ēriks tai pa prātam. Bet laiks tik bargs, tik nežēlīgs, tas neļāva piepildīt jau­nības ilgas.

Viņa notrīcēja no aukstuma. Sola mitrums jau sūcās cauri Ērika plānajam mētelim. Tukšs un pamests bija bērnu rotaļu laukums, dzeltenās smiltis kļuvušas melnas un dubļainas. Tikai zvirbuļi pa vecam paradumam lē­kāja apkārt, velti meklējot maizes druskas.

Saule uz brīdi izslīdēja no mākoņiem. Tās slīpie, pu­tekļu stabiem līdzīgie stari spilgti nokrāsoja pelēki dzel­tenos fabriku dūmus un zālē sabirušās rudās kļavu lapas. Arī Skaidrītes brūnie mati iemirdzējās kā tumšs zelts.

Ēriks pirmo reizi ielūkojās meitenes sejā.

— Nez kādēļ man sākumā likās, ka jums pelēkas acis, — viņš teica.

— Un kādas tad īstenībā?

— Nezinu, — viņš brīdi padomāja. — Reizēm tās liekas brūnas, reizēm zaļas . . . Un tad — jums vēl ap zīlītēm tādas kā ziedlapiņas, — teica Ēriks un nokaunē­jās par dzejiskajiem vārdiem. — Tā ir ļoti reta parādība.

— Es jūtos pacilāta! — Skaidrīte iesmējās, bet tū­daļ mainīja toni. — Nevajag apcelt… Ja negribat, lai aizeju, — miers virs zemes!

— Un cilvēkiem labs prāts, — ar ironiju papildināja Ēriks šo bībeles izteicienu.

Skaidrīte klusi iekliedzās un ieķērās Ērika rokā. Tieši aiz viņiem no krūmiem iznira cilvēks bez cepures, vaļēju mēteli, atrisušu šalli, kuras gali plivinājās ap kaklu. Viņš pārskrēja pār mauru, pārlēca pār nožogo­juma stiepli un, atskatījies atpakaļ kā trenkāts zvērs, trakā ātrumā skrēja tālāk. Tikko viņš pazuda Skaidrī­tes un Ērika skatieniem, parādījās vajātāji — esesietis divu latviešu šucmaņu pavadībā. Viens mazliet palē­nināja skrējienu un, galīgi aizelsies, izgrūda:

— Uz kuru pusi aizskrēja?

Gandrīz vienlaicīgi Ēriks un Skaidrīte pacēla roku nepareizā virzienā, un abu skatieni sastapās. Ēriks gan tūdaļ nodūra acis, bet Skaidrīte paguva tajās saskatīt to, ko Ēriks visu laiku bija centies noklusēt.

Šis brīdis, kad jaunieši instinktīvi izveidoja kopēju fronti pret kopējo ienaidnieku, tuvināja viņus vairāk, nekā to būtu spējušas ilgas pazīšanās dienas.

Atskanēja šāvieni. Meitene ar plaukstām aizspieda ausis:

— Kā es viņus ienīstu! . .. Slepkavas!

Viņa izrāvās no Ērika mierinošajām rokām:

— Neturiet mani! Paldies, nevajag pavadīt. ..

— Nu, doktor, vai es drīkstu iziet uz ielas? — Jānis jokodamies vaicāja, ieejot Nadeždas istabā.

— Jāuzzina vispirms, ko par to domā konsultants Donats, — tādā pašā tonī atteica Cvetkova. — Nopietni, Jāni, vai tev neliekas, ka labāk būtu nogaidīt vēl pāris dienu ?

— Nē, atlikt vairs nevar. Saproti pati, cik grūti šim puisim tur viesnīcā sēdēt un gaidīt. Tāda bezjēdzīga nīkšana sabeidz nervus. Bet dzīvoklim bez numura va­jadzīgs iemītnieks ar stipriem nerviem.