Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Tēvs mācīja man, ka pasaulē ir tikai viena lieta, kuras cilvēkam jākaunas — bailes. Toreiz es sacīju sev, ka nekad nepieļaušu, lai mani pārņemtu bailes. Es alkstu cīņas ar Bosikādo. Tas ir mans ienaidnieks. Tas iedzina man bailes, un es gribu iedzīt bailes tam. Trīs gadus mēs vērojam viens otru. Trīs gadus no vietas tas aiznes manas pīles un zog manas makšķeres, tīklus un bizamžurku slazdus. Bet viņš reti rādās man acīs un tik skaidri kā šodien.

Pirms Skukuma man bija mazs sunītis Nainde. Labs sunītis. Tas uzošņāja jenotus, ķēra trusīšus un pat pīles. Reiz es nošāvu pīli; tā iekrita ezerā; es pasaucu Naindi. Tas ielēca ūdenī un peldēja pēc pīles. Tad pīle, ko turēju par beigtu, pacēlās spārnos un aizlaidās; es

pasaucu Naindi. Tas peldēja pie manis. Nokļuvis dzijā vietā, tas pēkšņi iekaucās un sāka ķepuroties. Tad sāka skaļi riet, it kā sauktu mani. Es ielēcu laivā un īros pie tā; bet te mans sunītis nogrima dibenā. Es zināju, ka tas ir Bosikādo. Es ilgi meklēju ar garu koku pa dibenu un neatradu nekā, bet pēc dienām piecām ieraudzīju Naindes ķepu … tā peldēja pa upi lejup. Pienāks diena, kad es nogalēšu šo Bosikādo. Reiz es satiku to ezermalā. Tas kā akmens ievēlās ūdenī, bet nenira tūdaļ dibenā un pavērās manī. Mēs ielūkojāmies viens otram acīs . . . Toreiz es sapratu, ka tas ir Manito, ļaunais gars. Mans tēvs sacīja: «Ja Manito neliek tevi mierā, nogalini to!»

Reiz, kad es peldēju pakaļ pīlei, viņš saķēra mani aiz kājas pirksta, bet es paguvu izkļūt seklā vietā un izglābos no viņa. Iegrūdu tam mugurā harpūnu, bet harpūna nebija diezgan stipra, lai to aizturētu. Reiz tas satvēra aiz astes Skukumu, bet viņa spalvas izslīdēja tam no mutes. Kopš tā laika suns vairs neiet ūdenī.

Divas reizes es to redzēju kā šodien un būtu varējis nošaut, bet gribu cīnīties ar to aci pret aci. Daudz reižu esmu nosēdies ezermalā un tam dziedājis Gļēvuļa dziesmu un saucis, lai tas nāk ar mani cīnīties seklā vietā, kur mēs abi būtu līdzīgi. Viņš mani neklausa . . . nenāk.

Viņš, zinu gluži labi, uzsūtīja man slimību pagājušā ziemā … un arī tagad jūtu viņa burvja spēku. Bet es gūšu virsroku, un mēs abi reiz tiksimies. Viņš atkal iedzina man bailes. Bet es iedzīšu viņam vēl vairāk baiļu un gribu sastapties ar viņu ūdenī.»

Tomēr pagāja vēl dažas dienas, iekām viņi satikās. Rolfs devās pēc ūdens uz avotu, kas bija desmit pēdu atstatumā no ezera krasta. Pa šo laiku viņš bija piesavinājies mednieka paradumu staigāt bez trokšņa un, izejot no mājokļa, piesardzīgi un uzmanīgi pavēr­ties visapkārt. Lēzenā līča dūņainajā sēklī, soļu piecdes­mit no sevis, viņš ieraudzīja pelēcīgi zaļu priekšmetu, kas izrādījās par milzīgu bruņurupuci, kurš sildījās saulē. Jo vairāk viņš to uzlūkoja un salīdzināja ar apkārtējiem priekšmetiem, jo drausmīgāks tas viņam likās. Pūlēdamies neradīt ne vismazākā trokšņa, viņš trauca pie Kuoneba.

«Sildās saulē . . . Bosikādo . . . tur, uz sēkļa.»

Indiānis vienā mirklī uzlēca kājās, paķēra toma­hauku un stipru virvi. Rolfs izstiepa roku pēc šautenes,

bet Kuonebs noliegdams pakratīja galvu. Divatā viņi devās uz ezeru. Jā! Tur jau tas bija — šis milzīgais briesmonis izbolītajām acīm. Tas gulēja kā netīrs baļķis. Sēkli tam aiz muguras neaizsargāja it nekas. Tuvoties briesmonim tādā atstatumā, lai to ķertu, nebija nekādas iespējas: tam bija ļoti viegli paglābties ūdenī. Kuonebs negribēja ķerties pie šautenes: viņš juta, ka jācīnās ar briesmoni aci pret aci. Viņš ātri izstrādāja plānu: piesējis pie jostas tomahauku un lokā savīto virvi, viņš klusi ieslīdēja ezerā, lai piezagtos briesmonim no ūdens puses. Šai gadījumā tas bija visērtākais: pirmkārt, visa bruņurupuča uzmanība bija vērsta uz krastu, bet, otrkārt, ezerā bija biezi saaugušas niedras, caur kurām vieglāk piezagties bries­monim.

Kuonebs gribēja, lai Rolfs dodas mežā. Tur viņš uzmanīgi nokļuva tādā vietā, kur no divdesmit soļu atstatuma varēja novērot bruņurupuci.

Zēna sirds strauji pukstēja, kad viņš sekoja drošsirdī­gajam peldētājam un niknajam rāpulim. Nevarēja būt ne mazāko šaubu, ka briesmonis sver ap simt mārciņu. Tas bija viens no vislielākajiem un visniknākajiem rāpuļiem. Viņa žokļi gan bija bez zobiem, bet bruņoti asiem, griezīgiem robiem, kas spēja dragāt kaulus. Vairogs sargāja to no plēsīgiem putniem un zvēriem. Bruņurupucis gulēja uz sēkļa kā baļķis; garā aste tam kā aligatoram bija izstiepta visā garumā, bet čūskas galva un maziņās ačeles uzmanīgi vērstas uz zemi. Platais vairogs bija apaudzis ar zaļu sūnu; uz āru izvērstajām padusēm bija piesūkušās dēles, kuras ar lielu centību knāba divi mazi putniņi, kas acīmredzot sagādāja briesmonim lielu prieku. Viņa milzīgās ķepas un nagi bija liels kontrasts mazajām, sarkanajām ačelēm. Uzlūkojot tās, negribot pārskrēja šermuļi.

Turēdamies zem ūdens tā, ka gandrīz nebija redzams, indiānis lēni tuvojās niedrēm. Viņš apstājās, tiklīdz sajuta zem sevis dibenu, paņēma vienā rokā virvi, bet otrā tomahauku un metās zem ūdens. Virs ūdens viņš parādījās desmit soļu atstatumā no ienaidnieka, kur nebija dziļāks par četrām pēdām.

Nepagāja ne minūte, kad rāpulis ienira ūdeni un izgaisa skatam, veikli izlocījies no cilpas. Kuonebs notupās zemu ūdenī un satvēra briesmoni aiz astes tai brīdī, kad tas peldēja viņam garām. Bet tas nepalaida izdevību parādīt savu spēku. Varenā aste vienā mirklī sagriezās sāņus un tās asie dzeloņi ar briesmīgu spēku iegriezās indiānim rokā. Bija vajadzīga visa šā cilvēka izturība, lai noturētu aso asti. Indiānis nosvieda toma­hauku un saķēra cilpu, gatavodamies uzmest to bruņu­rupucim galvā. Bet briesmonis aši novērsās, un cilpa, noslīdēdama gar vairogu, notvēra nevis kaklu, bet milzīgo ķepu. Indiānis aši savilka to. Nu viņš bija saistīts ar savu ienaidnieku. Viņa vienīgais ierocis bija ezera dibenā, bet ūdens visapkārt bija kļuvis gluži duļķains no dūņām. Tomēr indiānis ienira ūdenī, cerē­dams atrast savu tomahauku. Bruņurupucis tai pašā mirklī pēkšņi pasitās sāņus; indiāņa ievainotā roka atbrīvojās, bet pats viņš nenoturējās kājās. Tad bruņu­rupucis, juzdams, ka viņa ķepu kāds tur, atvērtu muti un atņirgtiem žokļiem metās savam ienaidniekam virsū.

Viņam bija tāds pat paradums kā buldogam: ja tas saķer kādu priekšmetu, tad spiež to žokļiem, kamēr sadragā. Duļķainajā ūdenī tas nespēja skaidri saskatīt priekšmetus, bet tomēr, uzgrūdies ienaidnieka kreisa­jai rokai, ārprātā un izmisumā satvēra to. Tai pašā mirklī Kuonebs atrada savu tomahauku. Viņš steidzīgi pietrūkās kājās, izvilkdams līdzi arī bruņurupuci, kas neatlaidās no viņa rokas, un no visa spēka atvēza tomahauku, iecirzdams to briesmonim vairogā — pašā mugurā. Iznākums bija gaužām bēdīgs — indiānis zau­dēja vienīgo ieroci, jo nevarēja vairs to izraut.

Rolfs metās viņam palīgā, bet Kuonebs uzsauca:

«Nē . . . atpakaļ! . . . Tikšu galā viens pats.»

Briesmoņa žokļi turēja viņa roku kā žņaugos, bet priekšķepu nagi taustījās uz priekšu un atpakaļ, plēs­dami indiāņa drēbes. Ūdenī visapkārt urdza garas asins strūkliņas.

Veltīgi indiānis centās nokļūt seklākā vietā. Viņš vēlreiz mēģināja izraut tomahauku . . . tas mazliet izkustējās . . . viņš parāva vēlreiz . . . vēl un . . . izvilka to. Viņš atvēza to pāris reižu, un čūskveidīgā galva atdalījās no ķermeņa. Ķermenis sāka vēcināt ķepas, sita pa ūdeni ar aligatora asti un virzījās atpakaļ. Bet galva, drudžaini mirkšķinādama satumsušajām, sarka­najām acīm un pārplūzdama asinīm, vēl arvien karājās pie rokas. Indiānis devās uz sēkļa pusi, atrotīja virvi, kas turēja briesmoņa ķetnu, un piesēja pie koka. Tad viņš paņēma nazi un mēģināja iegriezt nezvēra žokļu muskuļos, lai atbrīvotu savu roku. Bet muskuļus sargāja stipri kauli, viņš arī nespēja atvēzēties, kā nākas, un dot īstu triecienu, lai tos galīgi paralizētu. Tad viņš sāka no visa spēka spiest un raustīt rupuča galvu, kamēr beidzot muskuļu drudžainās kustības atvēra rīkli un asiņainā galva nokrita zemē. Rīkle atdarījās vēlreiz, bet Kuonebs iegrūda tajā nūju; stip­rie žokļi saķēra to un sastinga uz visiem laikiem.