Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Ernests Setons-Tompsons

Rolfs mūžamežos

Bija agrs pavasara rīts. Ausa gaisma. Tūlīt lēks saule. Kuonebs, pēdējais Mianosas-Sainevas ciltī, izgāja no sava vigvama, kas stāvēja zem klintīm, kuras ieslēdza Ezemukas austrumu nomali. Uzkāpis milzīga klints ciļņa smailē, viņš apstājās, klusi gaidīdams, kad pār jūru starp Konektikutu un Sioneki atmirdzēs pirmie saules stari.

Viņš nobeidza kluso lūgsnu Lielajam Garam taisni tai brīdī, kad no mākoņu grēdām atspuldza pirmie zelta stari. Un Kuonebs daiņoja indiāņu himnu uzleco­šai saulei, Dienas Dievam:

«Jel paveries no mākoņgrēdām Un savu gaismas staru met! Mans sveiciens tev, tu valdiniec!»

Un viņš daiņoja un daiņoja, sizdams nelielu tamtamu un atkārtodams savu himnu, kamēr no mākoņu grēdām iznira saule, gaismas brīnums.

Tad sarkanādainis atgriezās vigvamā zem klints ciļ­ņa, nomazgāja rokas liepas trauciņā un sāka rīkot savas vienkāršās brokastis.

Pār uguni karājās izalvots vara katliņš; kad ūdens sāka virt, indiānis iemeta tur sauju kukurūzas miltu un dažus gliemežus. Kamēr brokastis vārījās, viņš pa­ņēma šauteni, uzmanīgi pārrāpās pār klinti, kas sar­gāja viņa vigvamu no ziemeļrietumu vēja, un skadrām vanaga acīm vēroja lielo dīķi, ko bija radījuši bebri, aizdambēdami mazo Ezemukas upīti. Dīķi vēl arvienu ieskāva ziemas ledus, un tikai siltākajās seklākajās vietās jau vīdēja ūdens. Indiānis cerēja tur atrast pīles. Bet pīļu nebija; toties ledus malā viņš ieraudzīja tumšu plankumu. Tā bija bizamžurka.

Līzdams ap dīķi, indiānis drīz nokļuva šāviena atsta­tumā no bizamžurkas. Bet pēkšņi viņš nolēma nešaut un atgriezās savā vigvamā, lai paņemtu šautenes vietā savu tēvu ieroci — stopu, bultas un garu virvi. Daži ātri soļi — un viņš bija atkal trīsdesmit pēdas no bizamžurkas. Saritinājis virvi lokā, viņš nolika to zemē, piesiedams vienu galu pie bultas. Viņš savilka stopu . . . Zzz! . . . aizdūca bulta, loku pa lokam atrotidama virvi, un ieurbās bizamžurkā. Ūdens šļaksts — un dzīvnieks panira zem ledus.

Bet virves otrs gals jau bija mednieka rokā; va­jadzēja tikai viegli pavilkt, un žurka bija ārā no ūdens. Indiānis nogalināja viņu ar nūju un izvilka no dīķa. Ja viņš būtu šāvis ar šauteni, medījums būtu pazudis ūdenī.

Atgriezies mājās, viņš paēda savas vienkāršās brokas­tis un pabaroja nelielu rudu suni, kas izskatījās pēc vilka un bija piesiets turpat vigvamā. Tad viņš uzma­nīgi sāka novilkt nogalinātās bizamžurkas ādu. Viņš iegrieza ādu dzīvnieka pakaļējā daļā un, ieliekdams uz iekšu, novilka to kā cimdu. Tad viņš izstiepa ādu uz nūjas un pakāra, lai kaltējas. Kad āda izkaltis, viņš to pārdos. Dzīvnieka gaļu viņš nolika ēnā; tur būs viņam pusdienas.

Pēkšņi mežā atskanēja soļi, un no turienes, šķirdams krūmājus, iznāca garš vīrs rupjiem sejas pantiem, sarkanu degunu un sirmām, augšup sagrieztām ūsām. Pamanījis indiāni, viņš apstājās, uzmeta nicīgu skatu viņa medījumam, norūca «žurkēdis» un devās uz vigvama pusi. Bet indiāņa lēni un skaidri teiktais «taisies, ka tiec!» spieda viņu grozīt nodomu. Viņš norūca kaut ko par «sarkanādainiem diedelniekiem» un devās uz netālo fermu.

Rolfs Kiterings un viņa tēvocis

Bija «Vārnu mēnesis»— balto cilvēku marts. Tuvo­jās «Zāles mēnesis», no jūras laidās dzērvju bari uz aukstajiem ziemeļiem. Gaisā skanēja viņu jautrās klai­gas, ka «Bada mēnesis» reiz beidzies un pavasaris klāt. Augstu sausā zarā gurguļoja mednis, mežā kala raibais dzenis, kaut kur starp priedēm kliedza irbe, un virs galvas bija dzirdama meža pīļu spārnu švīkoņa. Vai kāds brīnums, ka arī indiānim gribējās dziedāt?

Te pēkšņi Kuonebs kaut ko atcerējās un steidzīgi devās uz kalnu grēdām uz dienvidiem līdz tai vietai, kur tās pavērās, lai varētu plūst cauri upe. Tad viņš gar Striklendplēnu uzrāpās akmeņainā pakalnā un atrada tur zilo smaidīgo dzīvības puķi — pavasara pirmo ziedu. Viņš nepieskārās ziedam, bet apsēdās un klusi lūkojās zilajā dzīvības puķē. Viņš nespēja smie­ties, nespēja dziedāt un runāt: viņš tikai sēdēja un nenolaida no tās acu. Viņš bija nācis še pārliecībā atrast pirmo pavasara ziedu. Un, lūk, tur jau tas bija — zils un smaidīgs. Zieda skaistums viņu apbūra. Tas nebija aptverams, tajā varēja tikai mēmi lūkoties.

Kuonebs izvilka pīpi un tabakas maku, bet atcerējās, ka maks ir tukšs. Viņš steidzīgi atgriezās savā vigvamā, paņēma no plaukta septiņas labas bizamžurku ādas un vienu ūdra ādu un devās steigšus pa taku uz dienvi­diem, uz Striklendplēnas līdzenumu. Šķērsojis līdze­numu, viņš pārrāpās klintīm un iegāja mazā ostas pilsētiņā Mianosā.

SAILASA PEKA tirgotava

stāvēja rakstīts uz durvīm, pa kurām iegāja Kuonebs. Tur jau drūzmējās sievas un vīri, katrs kaut ko pirka un pārdeva. Indiānis klusi nostājās malā. Beidzot misters Peks viņu pamanīja.

«A, Kuonebs! Nu, kas tev šodien padomā?»

Kuonebs izklāja savas ādiņas un klusēdams lūkojās tirgotājā. Peks ļoti uzmanīgi izpētīja ādas un tad teica:

«Par vēlu . . . pavasara sezonai. Dodu septiņus cen­tus par katru žurku un septiņdesmit piecus par ūdru.»

Indiānis ar tādu noteiktību savāca savas ādas, ka Peks lielā steigā teica:

«Klausies, es dodu desmit centus par katru žurku.»

«Desmit par žurku, vienu dolāru pār ūdru un preces, kādas man patiks,» skanēja atbilde.

Sailass baidījās, ka indiānis nepāriet otrpus ielai, kur arī bija izkārtne:

SAILASA MĪDA tirgotava

Viņi vienojās par cenu, un indiānis aiznesa sev līdzi tabaku, cukuru un tēju.

Viņš devās augšup gar Mianosas upi. Upes krastā viņš uzstādīja vairākus žurku slazdus, lai gan viņam bija bail, ka slazdus nenozog citi mednieki, kas uzska­tīja upes krastu par savu īpašumu.

Stundu vēlāk viņš jau bija pie Demplingas dīķa un nogriezās uz savu vigvamu. Viņš gāja taisni caur mežu, līdz nonāca pie Ketrokas ceļa; pa to viņš nokļuva Mikija Kiteringa fermā. Indiānis bija dzirdējis, ka fermas saimnieks pārdodot svaigu aļņa ādu, viņš gri­bēja to nopirkt. Kad viņš tuvojās mājai, no šķūņa iznāca Mikijs. Viņi tūlīt pazina viens otru. Ar to pie­tika, lai Kuonebs nogrieztos sāņus. Fermeris atcerējās, ka tas ir tas pats indiānis, kas viņu aizdzina no vigvama. Viņš bija «apvainots», sāka briesmīgi lamāties un metās uz indiāni, lai «novilktu viņam ādu pār acīm». Bet indiānis nekustējās no vietas. Viņš pagrieza galvu un gluži mierīgs lūkojās fermera sejā.

Ir ļaudis, kas nesaprot starpību starp kautrību un bailēm, kamēr nejaušs gadījums liek viņiem to saprast. Kāda neskaidra apziņa čukstēja baltajam cilvēkam: «Sargies! Tas sarkanāda ir bīstams cilvēks!»—un viņš klusi nomurmināja: «Ej projām, citādi sūtīšu pēc po­licijas.» Indiānis tomēr nekustējās no vietas un neno­laida acu no fermera, kamēr tas aizgāja prom. Tad viņš lēnām devās uz mežu.

Kiteringam bija ļoti nepatīkama daba. Viņš vienmēr lielījās, ka agrāk esot bijis kareivis, un arī vēl tagad izturējās kā kareivis. Viņš arī izskatījās kā īsts karotājs: biezās, sirmās ūsas slējās kā divi ragi sarkanā deguna abās pusēs. Pleci bija augsti un plati, gaita lielmanīga. Turklāt viņš pārzināja lielisku lamuvārdu krājumu, kas Konektikutā nebija dzirdēti un tāpēc stipri ietek­mēja visus. Viņš bija apprecējis sievieti, kas varēja kļūt gluži laba sieva. Bet viņš bija nelabojams dzērājs un nolēma pārveidot sievas dabu pēc sava prāta. Tas viņam arī lieliski izdevās. Bērnu viņiem nebija, bet pie viņiem ieradās piecpadsmit gadus vecais Kiteringa brāļadēls. Ja viņi būtu ar zēnu apgājušies labi, viņš kļūtu mājai par svētību. Bet Mikijs jau bija aizgājis savā mežonībā pārāk tālu. Dabīgā labsirdība jau sen bija noslīcināta degvīnā. Viņš bija kļuvis par lielīgu muļķi, kas šķiroja ļaudis divās daļās — augstākos, pret kuriem viņš locījās, un zemākos, pār kuriem izgāza savu rupjo lamu krājumu. Laipns viņš bija tikai tais brīžos, kad nebija dzēris vai arī nemocījās ar tieksmi piedzerties. Brāļadēls, par laimi, nebija līdzīgs tēvocim, bet savai mātei, mācīta garīdznieka meitai. Tas bija daudz darījis, lai dotu viņai izglītību, bet atstājis viņu bez graša naudas. Viņa arī nespēja uzlabot savu mate­riālo stāvokli.