Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Rolfs saprata, ka citas izejas vairs nav un jāpaliek pie Kuoneba uz visiem laikiem. Kā lai Rolfs nepriecā­jas? Viņš bija ticis vaļā no cietsirdīgiem varmākām, kas gandrīz viņu sakropļoja. Turklāt piepildījās viņa sen lolotais sapnis: viņš dzīvos mežonīgajā dabā. Viņš varēs medīt, cik patīk, un medības viņš bija iemīļojis, jau lasīdams Robinsonu Krūzo. Ērglim grūti laisties, ja spārni saistīti, un tikai tad viņš patiesi laimīgs, ja jūtas brīvs un mežonīgā priekā metas lejā no klints smailes, lai laistos līdzi mūžīgi nemierīgajam kalnu vējam.

Atmiņas par liktenīgo dienu un jenota medībām uz visiem laikiem palika Rolfa dvēselē. Nekad viņš neva­rēja vienaldzīgi sajust jenotu smaku, tā viņam atgādi­nāja liktenīgo dienu, kas līdz ar visām savām draus­mām atnesa viņam brīvi.

«Kur tu iesi, Kuoneb?» viņš jautāja reiz ausmā, kad indiānis piecēlās un, sasildījis pie uguns savu tamtamu, taisījās doties ceļā. Indiānis norādīja uz klinti, un Rolfs pirmoreiz dzirdēja Uzlecošās saules himnu. Vēlāk viņš dzirdēja vēl Medību himnu un dziesmu «Kad sirds mums cietsirdīga kļūst». Kuonebs dziedāja lūgsnas Lielajam Garam un Lielajam Tēvam. Sīs lūgsnas pār­vērta Rolfa uzskatus par sarkanādaini un lika viņam salīdzināt to ar sevi pašu. Indiānis, kuru visi uzskatīja par pagānu, uz katra soļa griezās ar lūgsnu pie Dieva, bet viņš, kristietis, jau vairākus mēnešus bija piemirsis visas lūgsnas.

Vienu pienākumu gan Rolfs nekad neaizmirsa: viņš stingri ievēroja svētdienu un sestdienas vakarā skaitīja lūgsnu, ko viņam bija iemācījusi māte. Viņš centās, lai neviens viņu tobrīd neredz, un neteica nevienam ne vārda par to. Kuonebs netraucēja viņu un nepiegrieza viņam vērību. Tikai reiz, kad bija jau pagājušas vai­rākas svētdienas, viņš tam jautāja:

«Vai tiešām tavs Dievs ierodas tikai reizi nedēļā? Un kāpēc viņš nāk paslepus, kad paliek tumšs? Un vai viņš kaunas no tā, ko tu viņam čukstēdams stāsti? Mans Dievs vienmēr un katrā laikā ir še. Es vienmēr varu griezties pie viņa ar lūgsnu. Man ir katru dienu svēt­diena.»

Nepatīkamās atmiņas par smago dzīvi fermā drīz izgaisa, tās aizplīvuroja neskaitāmie jaunās dzīves prieki. Rolfs tūlīt redzēja, ka indiāņi nav tik izturīgi, kā baltie domā, un cenšas izvairīties no smagiem darbiem. Viņi pūlas padarīt dzīvi patīkamāku, bet visvairāk rūpējas par naktsguļas ērtībām. Rolfs jau otrā dienā Kuoneba uzraudzībā taisīja gultu. Viņi pataisīja divus lielus, četras collas biezus un trīs pēdas garus kokus. Koku galos viņi ierīkoja izgriezumus un iestiprināja tajos izturīgas sešas pēdas garas kārtis. Pēc tam sagrieza septiņdesmit piecas taisnas kārklu klūdzi­ņas un ar kārklu lūkiem nopina sešas pēdas garu un trīs pēdas platu pinumu, kuru ievietoja pagatavotajā rāmī; viņi pārklāja pinumu ar divām segām un tā ieguva ļoti mīkstu, sausu un ērtu gultu, kas stāvēja virs zemes. Katrai gultai bez tam bija bieza vilnas sega, kas līdz ar vigvama audekla pārklāju ļoti labi aizsargāja pret vēju un negaisu. Gulēt laukā un elpot svaigo meža gaisu bija vairāk kā patīkami.

«Zāles mēnesis», tā sauktais aprīlis, jau pagāja, un iesākās «Dziesmu mēnesis», kad atlaidās dziedātāji putni. Rolfs ievēroja, ka daudzi no tiem mīl dziedāt tikai naktīs. Viņš jau bieži dzirdēja pazīstamo cīruļa dziesmu, kas atlidoja šurp no Ezemukas malienas, dzirdēja arī lauku zvirbuli čivinām koku galotnēs. Un bieži nakts klusumu pārtrauca ķikukazas žēlais brē­ciens, nemitīgie varžu kurkstieni, ko rada mazas vardī- tes, kuras šeit sauc par «pavasara cālēniem», un dī­vainas «pint-pint» skaņas kaut kur augstu pie debesīm. Kuonebs paskaidroja, ka «pint-pint» kliedzot liels pur­va putns ar vēdekļveidīgu asti, garu, mīkstu knābi un stirnas acīm.

«Vai tu runā par sloku?»

«Jā, tā viņu sauc bālģīmji, bet mēs viņu saucam par pech-deš-ke-andže.»

Mēneša beigās atlaidās jauni dziedātāji un starp tiem arī lakstīgalas. Netālu no līdzenuma zemajos krūmos sāka dziedāt dzeltenkrūtītes. Mežā arvien atskanēja kāda brāzmaina, dvēselē smeldzoša dziesma, kas it kā plūda no tālajām, pie debesīm margojošajām zvaig­znēm. Rolfs klausījās, viņa sirds liegi ietrīsējās, un acīs spiedās asaras.

«Kuoneb, kas tas ir?»

Indiānis pamāja galvu un, kad dziesma apklusa, teica:

«Tā dzied kāds noslēpumains putns … es viņu nekad neesmu redzējis.»

Ilgāku laiku bija klusums, pēc tam Rolfs teica:

«Kuoneb, te nav labu medību. Kāpēc tu negribi doties uz ziemeļu mežiem, kas tik bagāti zvēriem?»

Indiānis viegli šūpoja galvu un teica:

«Apsedzies siltāk — šodien vējš pūš no jūras.»

Viņš apklusa un kādu brīdi domīgi raudzījās uguns­kurā. Rolfs pēkšņi sajuta kaut ko mitru un aukstu pieskārāmies rokai. Tas bija Skukuma deguns. Suns atzina balto zēnu par savu draugu.

Agri no rīta, tikko nožuva rasa, Kuonebs taisījās iziet no mājas, piegāja pie uguns un sasildīja savu tamtamu, lai to uzskaņotu. Nelāgā laika dēļ tamtams bija sabojājies, un Kuonebam vajadzēja pievilkt pakaļē­jās siksnas. Kad siksnas sasila, tamtams pēkšņi tik skaudri ieskanējās, ka Rolfs neviļus apgriezās. Un pēkšņi —«krah!» . . . pārsprāga tamtama āda.

«Tas ir par vecu,» sacīja Kuonebs. «To vairs nevar salabot. Es pataisīšu jaunu.»

Un Rolfs šai rītā redzēja, kā taisa tamtamu. Kuonebs pāršķēla jaunu lazdu un nodrāza garu sloksni, trīs col­las platu un vienu collu biezu vidū, bet malās tievā­ku, no vienas puses izdobtu un no otras puses lēzenu. Saliecis to ar lēzeno pusi iekšup, viņš pataisīja stīpu, kuru turēja kādu laiku karstā ūdenī un garaiņos, pēc tam samazināja to caurmērā līdz piecpadsmit collām un sasēja galus iepriekš ūdenī izmiekšķētām siksnām.

Tamtamu parasti pārvelk ar aļņa ādu. Bet Kuone­bam tās nebija, un viņš izvilka no savas noliktavas vecu teļādu. Viņš iemērca to dīķī, lai tā cauru nakti labi izmirkst, un otrā dienā nozieda visu vilnas pusi ar nedzēstu kaļķu un ūdens maisījumu. Nākošā rītā viņš viegli notīrīja visu spalvu, nokasīja visas tauku daļas, nogludināja ādu un, uzlicis uz tās stīpu, izgrieza pareizu apli, piecas collas platāku par stīpu. Apļa malām viņš izvilka cauri siksnu, lai to varētu aizķert un savilkt, kad āda būs uzvilkta uz stīpas. Ievilcis siksnu četrās apļa vietās, viņš savilka to tā, ka sloksnī­tes krustojās pašā centrā, radot astoņus starus kā riteņa spieķus. Viņš paņēma vēl vienu siksnu, izpina to starp visiem spieķiem pēc kārtas, gan no augšas, gan apakšas, lai varētu ciešāk savilkt ādu. Kad tamtams izžuva, kad āda sasprindza vēl vairāk un kļuva cietāka, tas sitot radīja gandrīz metālisku skaņu.

Un Kuonebs daiņoja dziesmu par to, kā priekš daudz gadiem viņa tauta Vabanaki —«Rīta ausmas cilvēki»— devusies uz rietumiem, ar varu izlauzdama ceļu, un iekarojusi visu Lielā Setemuka zemi, kas bālģīmjiem pazīstama ar Hudzona vārdu. Un, jo vairāk viņš daiņoja, jo vairāk viņa dvēseli satrauca atceres. Indiā­ņus sauc par klusiem. Kad apkārt sveši, indiāņi ir vienmēr klusi, noslēgti un kautri. Bet savā starpā viņi ir ļoti sabiedriski un mīl runāt. Rolfs par lielu brī­numu redzēja, ka klusais Kuonebs mājās ir ļoti sabied­risks un runīgs, tikai jāprot aizķert viņa dvēseles dziļākās stīgas.

Klausīdamies stāstu par Vabanakiem, Rolfs jautāja:

«Vai tava tauta vienmēr dzīvojusi še?»