Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Viņas prāta attīstība un virzība bija tāda, ka, gadī­jumā ja viņa piedzimtu simt gadu agrāk, viņu sadedzi­nātu kā raganu, bet gadus piecdesmit agrāk izsludinātu par svēto. Bet viņa izvairījās kā no viena, tā otra un nokļuva visparastākajā lauku vidē, kur visi izturējās ar īgnumu pret viņas reliģiskajiem uzskatiem.

Viņas karogs bija Bībele, un viņa turējās pie tās izmeklētām vietām. Viņa nenolādēja tos, kas nesekoja patiesībai, kā to darīja citi lauku ļaudis, bet apmierinā­jās ar pantiem:

«Kas nav ar mani, tas ir pret mani» un «Ja jūs nekļūsit kā bērni, tad nenāksit debesu valstībā». Un vēl, atkārtodama sava tēva vārdus, viņa teica: «Ja tu rī­kojies pēc sirdsapziņas, ticēdams, ka ar to slavē Dievu, tad tu arī slavē Viņu.»

Bet viņu bija apzīmogojis ļauns liktenis, un visi, kas ievēroja viņas drudžainās acis, iekritušos vaigus, iekri­tušās krūtis un kāsu, redzēja šai apstāklī apvainotā Dieva pirkstu sodām grēcinieci un dziļdomīgi kratīja galvas pilnā pārliecībā, ka drīz gaidāms gals.

Rolfs jau agrā bērnībā zaudēja tēvu, bet, kad viņš kļuva piecpadsmit gadus vecs, nomira arī māte, kuru viņš tik ļoti mīlēja.

Rolfs palika viens pasaulē. Viņš bija beidzis tikai pirmmācības skolu un nebija vairāk lasījis kā tikai Bībeli un Robinsonu Krūzo. Viņam bija neskaidra nojauta, ka Dievs ir visur, un liela neuzticība pret saviem radiniekiem.

Mātes bēru dienā viņš atstāja Ridingu un devās pa pazīstamu ceļu uz nepazīstamu pusi, kur dzīvoja sve­šais tēvocis Mikaēls. Tēvocim bija ferma, un Rolfs cerēja tur atrast patvērumu.

Pirmajā dienā viņš nogāja piecpadsmit jūdzes [1] un pavadīja nakti kādā šķūnī. Otrā dienā viņš nogāja divdesmit piecas jūdzes, līdz beidzot nokļuva savā nākošajā dzīves vietā.

«Nāc iekšā, puisīt!» Viņu uzņēma diezgan laipni, jo namatēvam pašlaik bija labās omas strēķis, bez tam tas cerēja, ka piecpadsmit gadu vecais zēns būs dūšīgs strādnieks un aiztaupīs viņam dažu labu izdevumu.

Krustmātei Pru bija griezīgas acis, liels, sarkans deguns. Sākumā viņa izturējās pret Rolfu diezgan laipni, bet, kad Rolfs bija iemanījies, kā jābaro vistas, cūkas un teļi, kā arī piesavinājies govju slaucēja mākslu, krustmāte ar viņu vairs nekautrējās. Ko visu viņš tikai nedarīja! Katrs bezpartejisks novērotājs tūdaļ redzēja, ka krustmāte Pru atbrīvojusies no katra darba, uzveldama visu Rolfam. Viņš strādāja bez atpūtas, kļuva no pārpūles gluži nespēcīgs un tomēr saņēma tikai lamas un sitienus. Ļoti reti bija tie brīži, kad tēvoča un krustmātes acīs pavīdēja kāds laipnības stars. Arī krustmāte Pru bija žūpa un turklāt ļoti nesaticīgas dabas. Tās dienas, kuras Rolfs bija pavadī­jis kopā ar savu māti vislielākajā nabadzībā, tagad likās viņam par visjaukākām dienām viņa mūžā, kas nekad vairs neatgriezīsies.

Vakaros viņš bija tā noguris, bet rītos viņam tā nāca miegs, ka viņš nespēja skaitīt savas lūgsnas un pama­zām tās pavisam aizmirsa. Jo vairāk viņš vēroja savus radiniekus, jo pretīgāki tie viņam kļuva. Kā viņš sašuta, kad kādā jaukā dienā saprata, ka vistas, kuras tēvocis stiepa mājās naktī, nokļūst fermā bez agrāko saim­nieku ziņas. Mikijs, jautri smiedams, stāstīja par savām nakts gaitām un ieteica, ka arī Rolfam būtu laiks uzsākt «nakts darbus». Rolfs saprata, ka viņš, nabaga bārenis, nokļuvis blēža nagos.

Bramanīgais tēvocis nevarēja tik ātri noskaidrot, kā lai izturas pret Rolfu — kā pret augstāko šķiru, no kuras jābaidās, vai kā pret zemāko, kurai jāiedveš bailes. Bet, pārliecinājies par zēna padevību un paklau­sību, viņš kļuva vēl nelietīgāks un sita zēnu bez jēgas. Rolfs pacieta sitienus klusēdams, daudz vairāk viņu kaitināja krustmātes mūžīgās ķildas. Un tā pamazām, dzīvojot tik šausmīgos apstākļos, zēna dvēselē zuda viss labais un skaistais, kas bija iegūts no mirušās mātes.

Rolfam nebija draugu, ciema zēnos viņš tādu neat­rada. Gluži negaidot nāca palīgā laimīgs gadījums.

Reiz pavasarī viņš piecēlās pirms saules lēkta un dzina govi mežā. Viņš sastapa svešu cilvēku un ļoti brīnījās, ka tas viņu sauc klāt. Rolfs piegāja tuvāk un redzēja, ka tas ir liels vīrs ar tumšu ādaskrāsu, mel­niem, taisniem matiem, kuros jau rēgojās sirmi pave­dieni . . . bez šaubām, indiānis. Svešais sniedza viņam maisu, teikdams: «Es iedzinu jenotu dobumā. Nāc paturi maisu, es gribu viņu dabūt no turienes laukā.» Rolfs labprāt bija ar mieru un turēja maisu pret dobumu, bet indiānis uzrāpās kokā līdz otram dobu­mam un iegrūda tajā rungu. Dobumā dzirdēja skrāpēja­mies, un pēkšņi maisā kas iekrita, tā ka tas kļuva gluži smags. Rolfs steidzīgi sasēja maisu. Indiānis pasmaidīja un nolēca zemē.

«Ko tu tagad darīsi?» jautāja Rolfs.

«Mācīšu suni ķert jenotus,» atbildēja indiānis.

«Kur?»

Viņš rādīja ar pirkstu uz Ezemukas dīķa pusi.

«Tad tu esi tas indiānis, kas dzīvo zem Ebas klints? Tu esi tas indiānis, kas dzied?»

«Jā, daži mani tā mēdz dēvēt. Mani sauc Kuonebs.»

«Pagaidi kādu stundiņu, es atgriezīšos un tev palīdzēšu,» teica Rolfs, kurā bija pamodies iedzimtais mednieka instinkts.

Indiānis pamāja galvu, ka ir ar mieru.

«Iesaucies trīs reizes, ja nevari mani atrast,» viņš teica, pārlikdams pār plecu rungu, kuras galā karājās maiss ar jenotu.

Rolfs dzina govi mājās.

Mājās viņš saprata, cik neapdomīgi apsolījies indiā­nim, ka atkal ieradīsies. Viņš zināja, ka nespēs aizkļūt no fermas. Ilgi viņš lauzīja galvu par to, kādu ieganstu lai izdomā savai prombūtnei, un beidzot palika pie divām parunām: «Ja nezini, kā rīkoties, tad nerīkojies nemaz» jeb: «Ja nevari kaut ko panākt mierīgā ceļā, tad skrien ar galvu sienā».

Viņš ķērās pie darba ar divkāršu sparu. Viņš paba­roja cūkas, vistas, teļus, izslauca govi, sajūdza zirgu, saskaldīja malku un saveda malkas šķūnī. Izkāsa pienu, nomazgāja traukus, sanesa kartupeļus, salaboja sētu. Viņš kustējās kā ūdenszāle, krustmātes rūkoņas pasku­bināts. Visu pabeidzis, viņš dzina atkal govi mežā — ciešā apņēmībā vēlreiz satikt indiāni.

Nevis viena, bet veselas trīs stundas pagāja, iekām Rolfs sasniedza Paipstevas dīķi. Viņš nekad vēl nebija še bijis; trīs reizes skaļi un strauji iesaucies, viņš tūlīt arī sadzirdēja trīs atbildes saucienus. Kuonebs stāvēja klints smailē. Ieraudzījis Rolfu, viņš steigšus devās pie tā un ieveda to savā vigvamā. Rolfam likās, ka viņš ienāk jaunā dzīvē. Viņa bijušie kaimiņi Ridingā bieži stāstīja, cik lieliski sarkanādas šaujot ar stopu. Rolfs līdz šim tikai divas reizes bija redzējis indiāņus un abas reizes sašutumā novērsies, jo sarkanādas bija pārāk netīri un skrandaini. Bet tagad te, vigvamā, viņš ieraudzīja pavisam savādu indiāni. Sis indiānis bija ģērbies kā nabadzīgs fermeris, tikai bez cepures, rai­bām zīlītēm izrotātiem mokasīniem kājās. Vigvams bija pārklāts ar buru audeklu, kas bija izraibināts reliģiskiem zīmējumiem. Virs uguns karājās iegarens vara katliņš, kādus taisa Anglijā speciāli indiāņiem, bet šķīvji bija no bērza un liepas mizas. Šautene un medību dūcis bija bālģīmju roku darbs, bet stopu, bultas, slēpes, tamtamu un no dzeloņcūkas ādas dari­nāto šautenes maksti bija pagatavojis indiānis pats.

Kad indiānis ieveda Rolfu savā vigvamā, suns, gan­drīz vēl kucēns, sāka nikni rūkt, saozdams bālģīmja smaku. Kuonebs viegli iesita kucēnam pa galvu, kas indiāņu valodā nozīmēja: «apmierinies, viss kārtībā». Tad viņš atraisīja suni un izveda no vigvama. «Ņem,» teica indiānis Rolfam, norādīdams uz maisu, kas karā­jās piesiets pie rungas starp diviem kokiem. Suns aizdomīgi pablenza uz maisu un ierūcās; viņam bija aizliegts tuvoties maisam. Rolfs mēģināja iedraudzēties ar suni, bet veltīgi, un Kuonebs teica: «Liec Skukumu [2] mierā! Gan viņš pats ar tevi iedraudzēsies, ja vien gribēs . . . bet varbūt arī nekad.»