Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Parasti katrs indiānis pats pagatavo stopu un bultas, bet, ja kāds šo darbu veic sevišķi labi, tas saņem pa­sūtījumus arī no saviem kaimiņiem.

Stops indiānim labāks par šauteni, jo to var lietot pilnīgi bez trokšņa, tas izmaksā ļoti lēti, bet galve­nais — visas daļas var pagatavot kurā katrā vietā. Kuoneba laikā šautenes pagatavoja ļoti primitīvi, tās stipri maz līdzinājās tagadējām, un starp tām un stopu bija maza starpība. Kuoneba pagatavotie stopi un bultas vienmēr bija teicami, un arī viņš pats bija lielisks šāvējs. Viņš tēmēja desmit gliemežnīcām des­mit soļu attālumā un ar desmit šāvieniem visas tās sašāva. Lūk, kāpēc viņš parasti medīja ar stopu; šau­teni viņš lietoja tikai tais reizēs, kad laidās meža baloži vai pīļu bari, un viņam pietika ar vienu skrošu lādiņu, lai nošautu desmit putnus.

Ja kāds grib iemācīties labi šaut, viņam ļoti daudz jāvingrinās. Kad Rolfs redzēja, ka Kuonebs katru dienu vingrinās, arī viņš gribēja piedalīties šai sportā.

Pēc dažiem mēģinājumiem Rolfs pārliecinājās, ka Kuoneba stops viņam par lielu. Kuonebs nolēma, ka jāpagatavo jauns ierocis, kas noderētu zēnam.

No sausās alas, kas atradās zem klints, viņš izvilka ciedras koku. Daži mēdz taisīt stopus no riekstu koka, tas ir daudz elastīgāks un tik ātri nelūst, bet nedod bultai tādu ātrumu kā ciedras koks. Ciedras stops trauc bultu divreiz ātrāk, un bulta tik strauji atlec no stopa, ka acs to nemaz nemana. Bet ar ciedras stopu jāapietas tikpat uzmanīgi kā ar vissmalkāko mehānismu. Savel- ciet mazliet stingrāk — tas tūlīt salūzīs; savelciet bez bultas — tas pārraus auklu; pakaisiet to ar kaut ko — tas saplaisās; slapju to nemaz nevar lietot, un, ja to noliks zemē, tas zaudēs savu stiegumu. Ja būsit uzma­nīgi un to labi sargāsit, tas kalpos jums kā vispadevīgā­kais kalps, un labs mednieks vienmēr izvēlēsies ciedras, bet ne rieksta koka stopu.

Strēlnieks parasti ņem to koka daļu, kur sarkanā koksne savienojas ar balto serdi, un no tā pagatavo stopu. Kuonebs paņēma koka gabalu, kas garumā sniedzās no Rolfa zoda līdz zemei, un drāza to tik ilgi, kamēr baltā puse kļuva gluži plakana, bet sarkanā — apaļa. Sākot ar vidu, koks uz galiem sašaurinājās. Vidus daļas platums un biezums līdzinājās vienai collai. Bet galu platums bija trīsceturtdaļcollas un biezums piecas astotdaļcollas. Pie tam sarkanā kārta visur bija vienlīdzīga baltajai.

Stiegru pagatavoja no sausām govs cīpslām. Kuonebs sasaistīja ar stiegru abus stopa galus. Kad viņš savilka stopu (ar plakano, t. i., balto pusi pret sevi), izrādījās, ka viena puse liecas labāk kā otra, un Kuonebs drāza tik ilgi, kamēr abas puses liecās vienādi.

Kuoneba bultas ļoti labi derēja arī jaunajam stopam, bet Rolfam bija vajadzīgs pašam savs bultu krājums. Materiāla netrūka. Agrāk indiāņi taisīja bultas no garām, taisnām krūmu atvasēm. Tagad Kuoneba rīcībā bija cirvis, un viņš izdomāja kaut ko labāku. Viņš sacirta oša bluķi divdesmit piecas collas šķērsgriezumā nelielās skambās un izdrāza katru skambu ceturtdaļcol- las biezumā, pēc tam izveidoja to apaļu, taisnu un nogludināja pavisam gludu. Vienā galā viņš iegrieza robiņus un iestiprināja tajos trīs zoss spalvas. Bultas bija trejādas, lai gan veids un lielums, kā arī spalvu rotājums visām bija vienāds. Starpība bija tikai smai- lumā. Bultas, kas domātas vingrinājumiem, bija smailā­kiem un — lai tie būtu cietāki — ugunskurā apdedzinā­tiem galiem. Parastās medību bultas pagatavoja ar asiem tērauda galiem. Tērauda daļas pirka gatavas. Ar šādām bultām medīja bizamžurkas, pīles un meža zvērus. Putnu bultas bija ar apaļiem, platiem koka galiem. Ar tām šāva paipalas, irbes, trusīšus un vāve­res, kā arī pārmācīja svešus suņus, ja netika tiem klāt ar nūju.

«Bultas gatavas,» domāja Rolfs. «Vajadzīgs tikai pēdējais slīpējums.» Bultas pakaļējo, spalvām rotāto daļu Kuonebs nokrāsoja spilgti sarkanā krāsā. To darīja tādēļ, lai bultu varētu vieglāk sameklēt. Spilgti sarkanā krāsa un baltās spalvas neļāva bultai pazust. Nekrāsotās bultas krūmos un zālē ļoti grūti sameklēja­mas, bet spilgti krāsotās var ieraudzīt simt soļu attā­lumā.

Stopu un bultas parasti glabā sausā vietā. Katrs mednieks pataisa aļņu ādas stopu maksti, bet, ja ādas nav, tad bultām pagatavo turzu no bērza tāsīm, kuras sastiprina ar priežu saknēm, bet stopam — garu sadar­vota audekla pārvalku.

Beidzot sākās apmācība. Vispirms jāprot uzlikt bultu un savilkt stiegru ar trim pirkstiem. Lielais un mazais pirksts šai darbā nepiedalās. Mērķim noder siena maiss, kuru nostāda divdesmit pēdas atstatu. Kad šāvējs jau iemācījies ikreiz iešaut maisā, to pavirza tālāk — un tā pakāpeniski līdz četrdesmit soļu atstatumam. Rolfs, protams, neiemācījās tik labi šaut kā Kuonebs, kas bija sācis vingrināties jau agrā bērnībā.

Indiāņi par labu šāvēju atzīst tikai to, kas iztur trīs pārbaudījumus.

Pirmais pārbaudījums — noteiktībā.

Šāvējs ir labs, ja var sašaut trīscollu mērķi desmit reizes no vietas — desmit soļu atstatumā.

Otrs pārbaudījums — veiklībā.

Ja šāvējs var izlaist piecas bultas citu pēc citas vienā paņēmienā — tad labi. Ja sešas bultas — ļoti labi. Ja septiņas — teicami. Pati pilnība skaitās astoņas bultas.

Trešais pārbaudījums — spēkā.

Vai šāvējs var tik stingri savilkt stopu, ka bulta aizlido 250 soļus vai arī iziet cauri alnim desmit soļu attālumā.

Stāsta, ka kāds Siu cilts indiānis vienu bultu izšāvis cauri trim antilopēm. Izšaut cauri bizonam viņam bijusi gluži nieka lieta. Kāds indiāņu virsaitis ar vienu bultu izšāvis cauri bizonam un teļam, kas skrējis līdzās.

Kad strēlnieks izturējis visus pārbaudījumus, viņam nekad nebūs jācieš bads, jo viņš var viegli nošaut irbi, vāveri, piecus sešus putnus no garāmskrejoša bara, kā arī nošaut alni divdesmit piecu soļu atstatumā.

Rolfs nolēma, ka jāpārbauda laime īstās medībās, bet viņam neklājās diez cik jauki, viņš salauza un pazau­dēja daudz bultu, iekam nošāva kādu rudu vāveri. Tas viņu iemācīja cienīt tos, kuri sagādāja sev pārtiku ar stopu. Viņš saprata, ka īsts mednieks ir tas, kas dodas viens mūžamežos, apbruņojies tikai ar stopu un bultām, nostaigā 250 jūdžu un ne reizi necieš badu.

Cilvēks, kas nodarījis jums ļaunu, nekad jums to nepiedos. Bet cilvēks, kas palīdzējis jums grūtā dzīves brīdī, būs vienmēr jums pateicīgs. Nekas tik cieši nespēj saistīt pie cilvēka kā apziņa, ka tieši jūs esat viņam palīdzējis.

Kuonebs palīdzēja Rolfam, un tādēļ Rolfs viņam patika daudz labāk nekā visi viņa kaimiņi, kurus viņš pazina jau daudz gadu; viņš pat varēja Rolfu iemīļot. Viņi bija satikušies gluži nejauši, bet ļoti ātri sapratuši, ka kļūs draugi. Rolfs bija gandrīz vēl bērns, kas ļoti maz domā par nākotni; arī Kuonebs bija gandrīz bērns. Lielākā dala indiāņu ir lieli bērni.

Tomēr bija kaut kas, par ko Rolfam vajadzēja domāt: viņam bija neērti dzīvot dīkā un nepalīdzēt Kuonebam sagādāt pārtiku. Kuonebs pārtika pa daļai no medībām un zvejas, pa daļai arī no grozu pīšanas. Rolfs bija strādājis tikai fermā, viņš neprata ne medīt, ne arī pīt grozus. Nolēmis palikt pie Kuoneba visu vasaru, viņš teica:

«Atļauj man palikt pie tevis divus mēnešus. Es sameklēšu darbu kaut kur pie kaimiņiem un sagādāšu sev pārtiku.»

Kuonebs nekā neatbildēja, bet viņu skati sastapās, un zēns saprata, ka viņš ar mieru.