Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Mednieki izgāja klajumā, kas atradās divi vai trīs simti soļu uz dienvidiem. Te viņi izlaida no maisa jenotu, bet suni turēja saitē, iekām jenots sāka skriet. Tad palaida suni, un tas, skaļi riedams, metās jenotam virsū. Bet jenots tā sakampa suni ar zobiem, ka tas atsprāga atpakaļ. Jenots drāzās kā vējš, bet viņam uz pēdām sekoja suns un mednieki, suns atkal mēģināja satvert zvēru, bet dabūja jaunu mācību. Bēgdams jenots gan šāvās sāņus, gan griezās atpakaļ, gribēdams mesties sunim virsū, un tā sasniedza mežu. Tur jenots, trešoreiz aiztriecis suni, veikli uzlēca kādā pamazā, bet resnā kokā.

Mednieki visādi centās saērcināt suni, kas arī beidzot ar skaļu rējienu taisījās lēkt kokā. Šoreiz mednieki arī vairāk neprasīja, un Skukuma pirmā mācības stunda beidzās. Viņš saprata, ka viņa uzdevums ir dzīties pēc zvēra, iepazinās ar jenotu smaku un redzēja, ka jenoti māk rāpties kokā.

Tad Kuonebs, apbruņojies ar dakšveidīgu nūju un virves cilpu, pats uzrāpās kokā. Viņam izdevās apmest jenotam cilpu ap kaklu, viņš novilka to no koka, iebāza maisā un aizstiepa uz vigvamu, lai varētu mācīt suni no jauna. Viņš nolēma vēl divās trijās mācības stundās dzīt jenotu tāpat kā šodien un ļaut, lai tas pazūd mežā, bet suns to pēc pēdām sameklē un uzdzen kokā. Tad notriekt viņu zemē ar šāvienu un atļaut, lai Skukums viņu nobeidz. Pēc tam pamielot suni ar jenota gaļu. Kuoneba plāns tomēr neizdevās, jo nakti jenots bija pārgrauzis savus valgus un aizbēdzis, bet no rīta Kuonebs atrada tikai kaklasiksnu un važu.

Rolfs bija ļoti satraukts par visu to, ko šodien redzējis, un viņā vēl vairāk pamodās mednieka dziņa. Visā tai darbā, ko darīja Kuonebs, viņš neredzēja cietsirdības; bija cietis tikai suns, bet izrādījās, ka arī tas ir apmierināts un laimīgs. Rolfam tas viss ļoti patika, un zēns jau iepriekš priecājās par jenota medībām, kad suns būs izmācīts. Viss nupat pārdzīvo­tais nemaz nelīdzinājās tai nabadzīgajai un nožēlojama­jai dzīvei, kuru viņš pirms stundas bija pametis; viņš stāvēja kā apburts. Viņš skaidri sajuta jenota smaku, un viņa acīs iegailējās mednieka dzirksts. Rolfs bija tā nogrimis savās pārdomās, ka nejuta un nedzirdēja nācēja soļus. Toties suns pamanīja svešo un sāka skaļi riet. Mednieki pagriezās un ieraudzīja vīru, kas stāvēja kalnā. Pēc sarkanās sejas un sirmajām ūsām Rolfs tūlīt pazina savu tēvoci.

«A, re, kur tu esi, nelietīgais zeņķi! Nu pagaidi, gan tu dabūsi mācību!»

Suns sēdēja piesiets saitē, indiānis likās pavisam miermīlīgs, Rolfs bija ļoti sabijies, un tas tēvoci stipri iedrosmināja. Viņš bija braucis mežā un turēja rokā garu pātagu. Nākošā mirklī garā pātaga kā nokaitēta dzelzs apvijās Rolfa kājām. Zēns skaļi iebrēcās un devās skriešus prom, bet tēvocis sekoja uz pēdām un kapāja ar pātagu zēna muguru. Indiānis domāja, ka tas ir zēna tēvs, un ļoti brīnījās par tādu mīlas izpausmi, bet klusēja, jo indiāņu vigvamos lielā cieņā ceturtais bauslis. Rolfam vairākkārt izdevās izvairīties no sitie­niem, bet beidzot tēvocis viņu iedzina kādā klinšu spraugā, un sitiens ķēra zēnu sejā, atstādams lielu, sarkanu svītru.

«Aha! Nu tu esi man rokā!» kliedza satrakotais žūpa.

Rolfs kļuva gluži bezprātīgs no izmisuma. Viņš paķēra divus smagus akmeņus un meta tēvocim virsū. Mikijs paguva laikā izvairīties no pirmā akmens, bet otrais ķēra viņa gurnu. Mikijs iekaucās sāpēs. Rolfs pacēla vēl dažus akmeņus un uzsauca tēvocim:

«Ja tu spersi vēl soli — eš tevi nositīšu!»

Tēvoča sarkanā seja kļuva melna kā zeme, un viņš bezspēcīgā naidā brēca, ka Rolfam to visu samācījis indiānis. Un sirmais žūpa lamādamies un rēkdams aizkliboja pie sava malkas vezuma.

Rolfs tikai tagad saprata, ka viņa tēvocis ir zaķapas­tala. Bet viņš ari apzinājās, ka darījis nepareizi, pamez­dams fermu un atstādams krustmāti vienu bez palīga. Lai notiek kas notikdams, viņš nolēma atgriezties fer­mā. Rolfs nemaz nemēģināja taisnoties, kad krustmāte saņēma viņu ar lamu krusu. Viņš būtu gluži pārsteigts, ja nedzirdētu šo lamu. Zēns jau bija pieradis, ka viņu vienmēr bar. Klusēdams viņš cītīgi ķērās pie darba.

Mikijs atgriezās vēlu vakarā. Viņš bija vedis malku uz Hortonu un tāpēc arī braucis gar Kuoneba vigvamu. Viņš bija krietni piesūcies un izskatījās tik nožēlojams, ka nespēja parunāt ne vārda, tikai rūca kaut ko zem deguna.

Nākošā dienā bija jūtams, ka tuvojas negaiss. Rolfs dzirdēja tēvoci lādamies: «Nepateicīgais nelietis . . . nav nozīmes viņu ilgāk paturēt.» Pēc tam tēvocis nekā vairs neteica un arī Rolfu neaiztika; arī krustmāte divas dienas neteica ne vārda. Trešajā naktī Mikijs pazuda un atgriezās otrā rītā līdz ar svešu vīru. Viņi pārnesa grozu ar vistām un aizliedza Rolfam tuvoties zirgu kūtij. Zēns arī visu rītu nepiegāja pie kūts, bet viņam izdevās iemest skatu kūtī vēlāk, kad viņš uzkāpa kūtsaugšā. Viņš ieraudzīja jaunu, skaistu zirgu. Otrā rītā kūts bija vajā un tukša.

Nākošā naktī tēvocis un viņa draugs žūpoja ar dažiem nepazīstamiem vīriem. Rolfs vēl negulēja, klau­sījās dzērāju sarunās, daudz ko nesaprata un tomēr sāka šo to nojēgt. . . «Nakti vienmēr labāk strādāt nekā dienu,» teica tēvocis. Tad kāds pieminēja viņa vārdu, un viņš dzirdēja sakām: «Jāiet tik augšā un krietni jāsamizo.» Rolfs saprata, ka piedzērušie ar veco nelieti priekšgalā taisās viņu piekaut. Viņš dzirdēja smagus soļus uz kāpnēm un vārdus: «Ņemiet šo rungu!» Rolfs saprata, ka viņam draud nāves briesmas, jo žūpas bija gluži traki savā dzērumā. Viņš ātri izlēca no gultas, aizslēdza durvis, saritināja paklāju un ieguldīja gultā. Tad viņš paņēma savas drēbes un izlīda pa logu. Viņš nolieca galvu zem palodzes un atbalstījās ar kājām pret sienu. Tādā stāvoklī viņš gaidīja, kas būs tālāk. Viņš dzirdēja žūpu gārdzošo elpu, kad tie kāpa augšup. .. Kāds satvēra durvju rokturi . . . atskanēja vairākas balsis, un durvis atdarījās. Istabā ienāca divi vai trīs vīri. Viņu sejas Rolfs nevarēja redzēt, bet juta, ka viens no tiem ir tēvocis. Viņi metās pie gultas un sāka tik nežēlīgi dauzīt nūjām un pātagām saritināto pa­klāju, ka Rolfam sadragātu visus kaulus, ja viņš būtu paklāja vietā. Nelieši skaļi smējās, it kā tas būtu smalks joks. Rolfs bija diezgan redzējis. Viņš ātri nolēca zemē un sāka skriet ko nagi nes. Viņš juta, ka atstāj šo māju uz visiem laikiem.

Bet kur lai iet? Viņš gluži neviļus sāka iet uz Ri- dingas pusi, vienīgo vietu, kuru viņš pazina. Bet viņš nebija nogājis ne jūdzi, kad izdzirda suņa rejas mežā gar Ezemukas rietumu nomali. Viņš gāja uz to pusi, kur rēja suns. Ieraudzījis suni, viņš trīs reizes iesaucās, un Kuonebs viņam atbildēja.

«Es aizgāju pavisam no turienes,» sacīja Rolfs. «Viņi gribēja šonakt mani nosist. Vai es varu palikt pāris dienas tavā vigvamā?»

«Jā. Nāc iekšā,» atbildēja indiānis.

Tā bija pirmā nakts, kad Rolfs gulēja zem atklātām debesīm, vigvama aizsardzībā. Viņš gulēja ilgi un ne­zināja, kas notiek pasaulē, kamēr Kuonebs teica, ka laiks brokastot.

Rolfs domāja, ka tēvocis Mikijs drīz atradīs viņa slēptuvi un pēc dažām dienām ieradīsies ar policiju, lai aizvestu bēgli atpakaļ. Bet pagāja nedēļa un Kuonebs, iedams cauri Mianosai, dabūja dzirdēt, ka Rolfs redzēts ejam uz Demplingas dīķa pusi, un tāpēc visi domājot, ka viņš aizgājis uz Ridingu, Mikijs Kiterings esot apvainots zirga zādzībā un apcietināts, krustmāte pār­gājusi dzīvot pie saviem radiem Noruolkā, un fermā saimniekojot sveši ļaudis.