Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Un Kuonebs pamazām izstāstīja visu cilts vēsturi.

Jau sen priekš tā laika, kad ieradās bālģīmji, Saineve iekaroja un turēja savā varā visu zemi no Kvinuchteku- tas līdz Setemukai. Tad atnāca bālģīmji: holandieši no Manhatanas un angļi no Masačūsetsas. Sākumā viņi noslēdza ar Sainevi savienību, tad ziemā savāca armiju un pamiera un dzīru laikā, kad visa cilts bija sapulcēju­sies sienām nocietinātajā Pitukvepenes pilsētā, ielenca savus sabiedrotos, un aizdedzināja pilsētu. Liesmas iz­dzina no mājām cilvēkus, kurus nāvēja kā aļņus, kas iekļuvuši sniega kupenās.

«Lūk, tur stāvēja manu tēvu ciemats,» sacīja indiā­nis, rādīdams klajumu ceturtdaļjūdzi no vigvama, ne­tālu no klints kalniem, uz rietumiem no Striklendplē- nas. «Tur bija varenā Emedžerones māja; viņš bija go­davīrs, viņš domāja, ka var ticēt visiem cilvēkiem, un noticēja bālģīmjiem. Tas ceļš, kas nāk no ziemeļiem, ie­mīts mokasīniem, un tai vietā, kur tas nogriežas uz Kos- kobu un Mianosu, to slacīja asinīm tai nakti; viss sniegs no tā kalna līdz tam bija melns—tik daudz līķu tur gulēja.

Cik cilvēku gāja boja? Tūkstotis, pa lielakai daļai sievietes un bērni. Cik bālģīmju nogalināja? Neviena. Kāpēc? Tas bija miera laiks. Mēs negaidījām kara un bijām neapbruņoti. Ienaidnieks uzvarēja mūs ar viltu.

Izglābās tikai drošsirdīgais Menmeijano, tas pats, kas bija pret savienību ar bālģīmjiem. Bāilģīmji sauca viņu par kareivīgo Segemuru. Viņš nemitējās karot ar tiem. Daudz, daudz skalpu viņš ieguva. Nekad viņš nebijās sastapties ar vairākiem' pretiniekiem un vienmēr uzva­rēja tos. Ar laiku viņš palika vēl drošsirdīgāks. «Viens indiāņu Segemurs ir stiprāks par trim bālģīmjiem,» viņš runāja ar lepnumu un arī pierādīja to. Tomēr at­nāca tā nelaimīgā diena, kurā viņam neveicās. Viņš gā­ja tikai ar tomahauku bruņots, un viņam gadījās ceļā trīs karavīri—bruņās tērpti, šautenēm un pistolēm pie sāniem. Viņš nogalināja pirmo, ievainoja otro, bet tre­šais, kapteinis tērauda cepurē, aizskrēja desmit soļu at­statu un no turienes iešāva nabaga Menmeijano sirdī. Tur, otrpus kalna, pie lielā ceļa, kas ved uz Stemfordu, viņa sieva to paglabāja. Pie viņa vārdā nosauktās upes dzīvoja mana tauta, kamēr apmira visi un palika tikai mans tēvs.

Koskobs, tā sauca manu tēvu, atnesa mani šurp, kad es vēl biju bērns, kā arī viņu bija reiz atnesis šurp vectēvs, un parādīja man vietu, kur bija atradusies mūsu Pitukvepenes pilsēta. Tā bija ieņēmusi visu klajumu, kur iet kādreiz asinīm slacītais ce]š. Tur, purvainajos mežos, bendes ieraka mūsu nogalināto karavīru miesas; tur, pie klints kalniem aiz Ezemukas, atdusas iznīcinātā cilts. Kad klāt «Meža zosu mēnesis», mēs, indiāņi, ejam uz šo pauguru, mēs zinām, ka tur visagrāk parādās zilacainais pavasara zieds. Es arī to vienmēr atrodu tur, un tad man liekas, ka dzirdu kliedzienus, kas tai naktī atskanēja uguns ieskautajā ciematā . . . Tur kliedz mātes un zīdaiņi, kurus apšauj kā trusīšus. Un tad es atceros drošsirdīgo Menmeijano. Viņa gars atnāk pie manis, kad es sēžu un dziedu savas tautas dziesmas. . . Ne kara dziesmas, bet skumju dziesmas. Es esmu viens zemes virsū. Vēl mazs lai­ciņš — un arī es aiziešu pie viņiem, pie saviem senčiem. Se es dzīvoju, še arī nomiršu.»

Indiānis nobeidza un nogrima domās.

Sai dienā viņš vēlu vakarā paņēma savu tamtamu, kas karājās vadzī, uzkāpa lielā klints cijņa smailē un daiņoja:

«Tēvs, mēs maldāmies tumsā,

Tēvs, mēs nezinām nekā

Un tumsā un maldos noliecam galvas.»

Pār Ezemukas mežiem noslīga nakts. Rolfs un Kuo- nebs sēdēja pie vakariņām, viņi ēda cūkas gaļu, pupas un dzēra tēju (indiāņiem patīk tēja tāpat kā baltajiem). Pēkšņi no ielejas atskanēja savādas rejas «jap-jurr»; suns, dusmīgi rūkdams, uzlēca kājās. Rolfs jautādams pavērās indiānī.

«Lapsa,» Kuonebs teica un pavēlēja sunim klusēt.

«Jap-jurr, jap-jurr» un pēc tam «jurr, jou» atkārto­jās no jauna.

«Vai mēs nevaram viņu noķert?» jautāja jaunais, straujais mednieks.

Indiānis papurināja galvu.

«Akots nav tagad derīgs. Un tā ir mātīte ar maza­jiem.»

JAP-JURR

JAP-JURR

«Kā tu to zini?» izbrīnījies jautāja Rolfs. «Es zinu, jo viņa saka:

AJ i

Tēviņi saka:

i

Sī lapsa dzīvo ar vīru un bērniem tepat tuvumā. Lapsas ļoti labi pārzina savus medību rajonus. Ja kāda sveša lapsa ierastos šai rajonā, viņai noteikti būtu jāizcīna sev tiesības. Tā vienmēr parasts pie meža zvēriem: katram sava valstība, un par to viņi gatavi cīnīties līdz nāvei pat ar tādiem zvēriem, ar kuriem citā vietā baidītos uzsākt cīņu. Viens zina, ka viņam taisnība,— un tas dod spēku cīnīties; otrs zina, ka viņam nav taisnība,— un tas atņem spēku.»

Tādi bija indiāņa uzskati, protams, ne tik sakarīgi izteikti, kā mēs tos atstāstām. Tie lika Rolfam daudz ko pārdomāt. Viņš atcerējās vienu ļoti piemērotu gadī­jumu.

Mazajam Skukumam vienmēr izgāja plāni, kad viņš kopā ar saimnieku ieradās Hortona fermā. Fermera suns bija divreiz lielāks un arī daudz spēcīgāks par Skukumu. Bet reiz Skukums apraka kaulu ielejā zem krūma, un nākošā dienā ieradās neieredzētais fermera suns. Skukums aizdomīgi vēroja to iztālēm, kamēr pārliecinājās, ka suns saodis kaulu un grib to atrast. Tad viņš, kāda sevišķa instinkta iedvesmots, atņirgtiem zobiem metās uz priekšu, nostājās tai vietā, kur bija aprakts kauls, un teica parastajā suņu valodā: «Kamēr es esmu dzīvs, tu to neaiztiksi!»

Un Hortona lielais suns, kas vienmēr bija paradis uzvarēt rudo kucēnu, nicīgi ieņurdējās, pakasīja ar pakaļkāju zemi, apostīja tuvāko krūmu un, it kā nekas nebūtu noticis, aizrikšoja projām. Sunim laupīja drosmi apziņa, ka viņam nav taisnība.

Rolfs atkal griezās ar jautājumu pie Kuoneba:

«Tu domā, viņi saprot, ka zagt nav labi?»

«Jā, ciktāl tas attiecas uz viņu sugu. Lapsa labprāt

apzog putnus, trusīšus, vāveres, bet neies citas lapsas medību rajonā. Viņa nelīdīs citas lapsas alā un neaiz­tiks mazos lapsēnus; atradusi otras lapsas barības krā­jumu, viņa apēdīs to tikai tad, ja patiesi mirs badā.»

«Bet kā viņas glabā savu barību un kā apzīmē gla­bātavu?»

«Parasti viņas ierok barību zem lapām irdenā zemē un atrod šo vietu pēc savas miesas smakas. Sī smaka ir tik stipra, ka lapsa to tūlīt pazīst.»

«Vai vilki arī glabā pārtiku?»

«Jā, vilki, pumas, seski, vāveres, pūces, vārnas, peles, visi — tikai katram savādāki paņēmieni.»

«Bet, ja lapsa uzies vilka krājumu, vai viņa to ap­zags? »

«Jā, jo starp vilkiem un lapsām nav nekādu likumu, viņi vienmēr karos savā starpā. Likums pastāv tikai lapsai ar lapsu un vilkam ar vilku.»

«Tas jau tāpat kā pie mums, vai ne? Mēs sakām: «Nezodz,»— bet, ja atņemam indiāņiem zemi vai fran­čiem kuģus, tad sakām: «Tas attiecas uz mūsu ienaid­niekiem— tā nav zādzība, tikai izveicība.»»

Kuonebs piecēlās un uzlika ugunij malku, tad izgāja un pagrieza dūmvadu, jo vējš bija mainījis virzienu. Vēl vairākkārt atskanēja augstais skaudrais «jap-jurr». Tad nāca zemāki toņi, un viņi noprata, ka nometnei, barību meklēdams, tuvojas lapsu tēviņš.

Ļoti maldīgi ir balto ieskati par indiāņiem. Vēl tagad daži domā, ka visus darbus veic indiāņu sievietes vienas pašas. Saprotams, visi mājas darbi guļ uz sievietes pleciem, bet vīrieši dara visu to, kas sievietei nav pa* spēkam. Viņi pakļauti nejaušām briesmām medībās, brauc laivās, pārvadā un pārnēsā smagumus, pagatavo slēpes, stopus un bultas.