Ernests Setons-Tompsons: Rolfs mūžamežos

Rolfs tai pašā dienā nogāja uz Obadjas Timpani fermu un apjautājās, vai nevajag strādnieka pie kuku­rūzas un siena. Kurš fermeris gan nepriecātos, ja karstākā darba laikā ierodas strādnieks? Fermeris tikai gribēja zināt, kādu darbu Rolfs prot un cik lielu atalgojumu vēlas. Jau pirmajā dienā Rolfs izrādījās dūšīgs strādnieks. Fermeris viņam maksāja divus dolā­rus nedēļā — vienu dolāru naudā, otru pārtikas vielās. Nedēļas beigās Rolfs pārstiepa mājās maisu auzu put­raimu, maisu kukurūzas putraimu, pusmaisu kartu­peļu, mēru ābolu un vienu sudraba dolāru. Dolāru viņš izlietāja, nopirkdams cukuru un tēju. Tagad viņiem bija pārtika veselam mēnesim, un Rolfs mierīgu prātu varēja' palikt vigvamā.

Kaimiņu pilsētā Mianosā tūlīt kļuva zināms, ka pie indiāņa apmeties balts zēns un ka šis zēns esot Rolfs. Par to izteica dažādas domas. Daži pat teica, ka zēnu vajagot indiānim atņemt, bet Hortons, tās zemes īpaš­nieks, uz kuras dzīvoja Kuonebs, nolēma neiejaukties šai lietā.

Kāda vecmeita, Kitčura Peka, domāja, ka zēnu nedrīkstot atstāt pie mežoņa, tas esot svētuma pulgo- jums, ka kristietis dzīvojot kopā ar pagānu. Viņa par to bēdājās gluži tāpat, kā bija paradusi bēdāties par pagāniem Āfrikā, kur nav ne svētdienas skolu, ne baznīcu un kur visi staigā kaili. Viņai tomēr neizdevās pierunāt ne Parsonu Peku, ne padomes locekli Knopu, lai glābtu zēnu. Kad arī Dievs neatbildēja uz viņas lūgsnām, viņa nolēma pati doties briesmās un glābt zēna dvēseli. Pēc daudzām bezmiega naktīm, kuras viņa pavadīja lūgsnas, Kitčura Peka ar Bībeli rokā devās uz vigvamu.

Viņa izgāja jaukā jūnija rītā uz Paipstevas dīķa pusi ar tīri nospodrinātām acenēm un ciešā apņēmībā nola­sīt mežonim dažus Bībeles pantus.

Atstājot Mianosu, viņai patiesi bija pārāk daudz gribas glābt nabaga grēciniekus, bet šī griba jau mazliet atslāba, nonākot līdz Orkardas ceļam. Mežā bija tik vientuļi un baigi, ka viņa sāka pārdomāt, vai glābt grēcinieku dvēseles ir tiešām sievietes uzdevums. Un tad viņa ieraudzīja lielo dīķi. . . Cik patīkami un mierīgi tagad būtu sēdēt Mianosā! Arī indiāņa vig­vamu nekur nevarēja ieraudzīt. Viņai gribējās raudāt, gribējās atgriezties mājās, bet pienākuma sajūta pie­spieda noiet soļus piecdesmit gar dīķa malu, līdz viņa palika stāvot klints priekšā, kas viņai it kā .uzsauca: «Stāt!» Vajadzēja griezties atpakaļ vai rāpties klintī. Amerikānietei raksturīgā neatlaidība teica: «Mēģini rāpties klintī!» Un viņa rāpās. Tas bija pārāk grūts darbs, bet beidzot viņa atradās milzīgās klints smailē, no kurienes varēja pārredzēt plašu apkārtni, arī Mia­nosu un jūru.

Liels bija viņas prieks, kad viņa ieraudzīja savu māju, bet prieks izgaisa, kad viņa atklāja šausmīgo patiesību, ka atrodas tieši virs indiāņa vigvama. Viņai likās, ka vigvamā dzīvo drausmīgi mežoņi. Cik labi, ka tie nav viņu ieraudzījuši. Viņa kāpās atpakaļ, bet, mazliet nomierinājusies, palūkojās lejā un redzēja, ka virs uguns kaut kas cepas. «Maza bērna rociņa ar pieciem pirkstiem,» viņa pēc tam stāstīja . . . Cilvēk­ēdāji! Viņu pārņēma šausmas . . . Vigvamā dzīvo cilvēk­ēdāji! Ka tikai ātrāk nokļūtu mājās. Bet ko darīt ar Bībeli? Grēks nest to atpakaļ! Viņa paslēpa Bībeli klints plaisā, uzlika akmeni, lai vējš nesaplosa lapas, un devās skriešus prom no briesmīgās vietas.

Vakarā pēc azaida indiānis uzkāpa klintī. Viņš tūlīt ieraudzīja grāmatu un nodomāja, ka kāds to tīšām te paslēpis. Paslēpta lieta indiānim svēta. Viņš neaiztika grāmatu, bet vēlāk vaicāja Rolfam:

«Vai tā tava?»

«Nē.»

Grāmatas īpašnieks droši vien atnāks tai pakaļ, tādēļ Kuonebs to neaiztika. Grāmata palika klints plaisā vairākus mēnešus, līdz pienāca ziemas vētras, kas norāva grāmatai vākus un izmētāja lapas. Kad tas kļuva zināms, tauta pārdēvēja klinti par Bībeles klinti. Sis nosaukums saglabājies līdz mūsu dienām. Arī tagad to sauc: «Bībeles klints, zem kuras dzīvoja Kuonebs, Koskoba dēls.»

Kad Rolfs pirmoreiz ieraudzīja vigvamu, viņš brīnī­jās, ka Kuonebs nav to cēlis kaut kur ezera tuvumā. Bet drīz viņš pārliecinājās, ka vigvams jāceļ tur, kur rītos mēdz būt saule, pēc pusdienas ēna un kur vieta aizsargāta no ziemeļu un rietumu vējiem.

Ka nepieciešama rīta saule un pēcpusdienas ēna, par to viņš pārliecinājās ik dienas, bet pagāja divas nedēļas, iekams viņš saprata, kāda nozīme būt drošībā no vējiem.

Sai dienā saules lēktā debess bija dzidra, bet saule drīz vien iebrida smagos mākoņos. Gaisā nebija jūtama ne vēja vēsmiņa, un palika aizvien karstāk un smacī- gāk. Kuonebs gaidīja negaisu, un tas uznāca ar negai­dītu sparu un ziemeļrietumu vēju, kas būtu noslaucījis vigvamu no zemes virsas, ja to nesargātu klints; līdz vigvamam atlidoja tikai viegls vējiņš. Piecdesmit soļu atstatumā no vigvama divi kopā saauguši koki negaisa laikā tik stipri triecās viens pret otru, ka no tiem atsprāga plāni, kūpoši mizas gabaliņi, kas varētu viegli uzliesmot, ja negāztu,tik spēcīgs lietus. Sad un tad bija dzirdami baigi, ilgi pērkona grāvieni, bet lietus gāza straumēm. Viņi bija gaidījuši gan lietu, bet ne tādu ūdens straumi, kas pēkšņi pāršļāca pāri klints malai, applūdinādama visu vigvama iekšienē, izņemot gultas, kuras pacēlās četras collas virs zemes. Gulēdami tajās, viņi gaidīja pacietīgi, bet varbūt arī nepacietīgi, kad rimsies vētra, kas trakoja veselas divas stundas. Tomēr pamazām lietusgāze pārvērtās atsevišķās lāsēs, vētras rūkoņa klusā vēja šalkoņā, pērkona dārdi izgaisa kaut kur tālē, un debesīs mākoņu plaisās pavīdēja gaišzili laukumi. . . Daba visapkārt bija klusa un apmierināta, bet ārkārtīgi slapja. Uguns vigvama iekšienē bija izdzisusi, un gandrīz viss kurināmais tapis valgs. Kuo- nebs izņēma no klints dobuma gabaliņu sausa ciedru koka un dabūja šķiltavas līdz ar kramu, bet — ak vai!—deglis bija kļuvis valgs un nekur nederēja.

Tais laikos sērkociņi nebija vēl izgudroti un visi lietoja uguns ieguvei šķiltavas, kādēļ bija vajadzīgs deglis. «Nav nekādu cerību,» Rolfs nodomāja, «uguni nav iespējams dabūt.»

«Nanabodžu ilgi dejoja,» indiānis teica. «Redzēji, kā viņš mēģināja aizdegt uguni, likdams kokiem triekties vienam pret otru? Viņš iemācīja mūsu tēvus darīt to pašu, un mēs iegūstam uguni tādā pat veidā, kad mums nav pie rokas bālģīmju izgudrojumu.»

Kuonebs paņēma divas ciedru koka šķiedras vienu trīsceturtdaļcollas biezu un astoņpadsmit collas garu, apaļu un abos galos noasinātu, bet otru piecu astotdaļ- collu biezu un plakanu. Plakanajā viņš ietaisīja gropi un galā nelielu bedrīti. Pagatavojis no stipra, saliekta koka stopu, viņš savienoja tā galus ar briežādas siksnu, tad nogrieza nelielu priedes zara gabaliņu un ar naža galiņu iegrieza tur dobīti. Bet, iekām stāties pie uguns ieguves, vajadzēja sadabūt kurināmo, sakraut to un pagādāt kaut ko degļa vietā. Kuonebs paņēma ciedra skaidiņas un ciedra mizu un savēla to visu divu collu lielā bumbiņā, kura varēja lieliski atvietot degli. Viss bija gatavs. Tad Kuonebs paņēma stopu un ar tā siksnu divas reizes apvija garu, apaļu nūju; šās nūjas vienu noasināto galu viņš iebāza bedrītē, kas bija plakanajā ciedra gabalā, bet tās otram galam uzmauca priedes zariņu. Turēdams vienā rokā stopu, viņš sāka ar siksnas palīdzību lēnām griezt nūju uz priekšu un atpakaļ, neapstādamies tik ilgi, iekām no garās nūjas jeb svārpsta griešanās bedrītē zem tā parādījās dūmi. Tad viņš sāka nūju griezt ātrāk; dūmi vairojās, un grope pildījās ar koka pulveri. Kuonebs paberzēja pulveri ar rokām, un tas iedzirkstījās. Tad viņš pielika pie tā ciedra degli un pūta tik ilgi, kamēr tas iedegās un apgaismoja vigvamu.