Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Ķermenis bez galvas kustējās vēl vairāk nekā stundu, it kā mēģinātu rāpties uz ezeru. Draugi varēja tagad netraucēti apskatīt ienaidnieku. Viņus nepārsteidza tik daudz tā lielums, cik svars. Lai gan bruņurupucis nebija garāks par četrām pēdām, tas bija tik smags, ka Rolfs nespēja to pacelt. Kuonebam bija vairāki krietni . ieskrambājumi, bet tie nebija nopietni, atskaitot to dziļo ievainojumu, ko bija iecirtuši, rokā žokļi. Viņi nesa bruņurupuci uz nometni. Skukums, skaļi riedams, skrēja pa priekšu. Baismo galvu, kas vēl visu laiku neizlaida nūju, izgreznoja spalvām un uzdūra uz mieta pie vigvama. Un tāda bija dziesma, ko pēc tam indiānis daiņoja uz klints:

«Bosikādo, mans naidnieks, bija spēcīgs un liels!

Bez bailēm es devos viņa valstībā iekšā.

Viņu pārņēma bailes, un gals bija klāt.»

Vasara Ezemukā bija pilnā briedumā. Strazds vairs nedziedāja tik bieži, taisīdamies izbeigt savas dziesmas; biezajā ciedru lapotnē ik vakaru pulcējās sarkankrūtīši, kas nemitīgi čaloja par kaut ko, bet Paipstevas dīķī parādījās divas jaunu pīļu saimes.

Rolfs bija daudz iemācījies pa to laiku, kamēr mita vigvamā. Viņš tagad lieliski zināja, kā jāpielāgo dūmu vārstulis, lai tas darbotos katrā vēja virzienā; prata noteikt ho saules rieta, kāda laika pārmaiņa gaidāma naktī; prata noteikt, pat nepieiedams krastmalai, vai būs neliels bēgums, kas viņiem atnesīs ne visai daudz, vai liels, kas atsegs bagātus austeru sēkļus. Viņa lietpratēja pirkstiem pietika ar vienu pieskārienu, lai noteiktu, vai uz āķa uzķēries bruņurupucis vai zivs, bet tamtama skandoņa viņam nemaldīgi vēstīja, ka tuvojas lietusgāze.

Darbīgais Rolfs bija ievedis nometnē daudz labierī­cību; piemēram, viņš bija to iztīrījis un sadedzinājis gružus un nederīgus atkritumus, kas tikai vairoja mušas. Viņš jau tā bija pieradis pie nometnes dzīves, ka vairs nedomāja to atstāt. Kad šī dzīve beigsies, viņš nezināja un arī nerūpējās par to. Viņš tikai juta, ka nekad vēl nav dzīvojis tik patīkami. Viņa laiva bija laimīgi paīrusies garām daudzām krācēm un peldēja tagad pa mierīgu straumi, bez šķēršļiem… bet — ak vai!— ienira ūdenskritumā. Klusums kara laikā ne vienmēr nozīmē kara beigas; tam seko jauns, negaidīts, vēl drausmīgāks grāviens.

Padomes loceklis Hortons bija ļoti iecienīts, labsir­dīgs, prātīgs un turīgs vīrs. Viņam piederēja visi Ezemukas meži, tātad arī tā zeme, kur reiz bija dzīvojuši indiāņa senči. Rolfs un Kuonebs reizēm strādāja pie Hortona, labi pazina viņu un augstu vērtēja viņa labsirdību.

Tas notika jūlija pēdējā trešdienā, no paša rīta. Vigvamam pēkšņi tuvojās Hortons, plecīgs un gludi noskuvies vīrs.

«Labdien», viņš teica un, nezaudēdams laika, tūlīt runāja tālāk. «Padomes locekļi pašlaik gari spriež un ceļ rāti par to, vai pielaižams, ka kristīgu vecāku dēls pamet savus kristīgos brāļus un sadraudzējas ar pagānu, lai pārvērstos par tādu pat mežoni kā tas. Nepiekrītu tiem, kas uzskata par bezdievi tādu jauku cilvēku, kāds ir Kuonebs. Kaut arī viņam ir ļoti nožēlojami jēdzieni par Dievu, viņš ik dienas izpilda kaut ko līdzīgu lūgsnai. Un tomēr šis apstāklis stipri uztrauc padomes locekļus, tiesnešus, garīdzniekus un visvairāk misionāru sabiedrību. Pat mani apvaino, ka neesmu dedzīgs kristietis, ja turu uz savas zemes pašu nelabo. Pret savu gribu esmu ieradies še kā padomes, vecāko sapulces un Kristīgās misijas biedrības sūtnis. Tā kā tev, Rolf Kitering, nav vecāku un tu neesi pilngadīgs, tad atrodies draudzes aizbildnībā. Tāpēc nolemts, ka tev jākļūst viscienījamā padomes locekļa Ezekiēla Peka ģimenes loceklim, jo viņa mājā valda dievbijības un īstas ticības gars. Sis cilvēks, kaut arī ārēji salts un stingrs, ir dedzīgs reliģijas veicinātājs. Tātad, mīļo puisīt, neuzlūko mani kā kumeļš, kas pirmoreiz bauda pātagu. Tev būs sava māja, kur valda viscēlākās dievbijības gars, kas allaž tevi aplidos.»

«Kā kumeļš, kas pirmoreiz bauda pātagu!» Nē! Rolfs drīzāk līdzinājās aizšautam zvēram. Atgriezties un palikt par strādnieku — to varēja, kaut arī tas nebija pievilcīgi; pamest Kuonebu, kad tavā priekšā atveras meža pasaule,— tas bija pērkona spēriens; bet mainīt visu to pret vecā Peka divbijīgo māju, kad Peka cietsirdība, kā zināms, bija padzinuši no mājas viņa paša bērnus,— tas bija tikpat kā visu iespējamo nelaimju apviendfftms. Nē, doma vien par to sacēla Rolfā sašutumu.

«Es neiešu,» viņš atcirta resnajam un labsirdīgajam sūtnim.

«Rolf, tava valoda ir nepieklājīga. Nepieļauj, ka tava mēle ierauj tevi grēkā. Piepildās tas, ko vēlējās tava māte. Esi prātīgs; tu drīz sapratīsi, ka viss notiek tavā labā. Tu vienmēr biji man mīļš, un esmu ar mieru būt tavs draugs. Vari uz mani paļauties. Lai gan man lika tevi tūlīt vest līdzi, es tomēr paklausīšu savai sirdsbal- sij un došu tev dažas dienas laika. Apdomā visu labi. Atceries tikai, ka nākamā pirmdienā — un ne vēlāk kā pirmdienā — tevi gaida pie Peka. Ja tu neiesi, še var ierasties sūtnis, kas nebūs ar tevi tik draudzīgs kā es. Esi labs zēns, Rolf, un atceries, ka savā jaunajā mājā tu dzīvosi Dievam par godu.»

Un resnais vēstnieks draudzīgi pamāja galvu. Acīm­redzot par kaut ko apbēdināts, viņš apgriezās un aizgāja.

Rolfs lēnām noslīga uz akmens un blenza ugunī. Kuonebs piecēlās un sāka gatavot pusdienu. Parasti Rolfs viņam vienmēr palīdzēja. Bet tagad viņš nedarīja nekā un drūmi raudzījās kvēlojošajās oglēs. Pusdiena bija gatava pēc pusstundas. Rolfs ēda maz un pēc tam aizgāja viens uz mežu. Mazliet vēlāk Kuonebs ieraudzīja, ka viņš guļ uz klints, lūkojas dīķī un met tur akmentiņus. Drīz pēc tam Kuonebs aizgāja uz Mianosu. Atgriezies mājās, viņš atrada lielu malkas grēdu, ko bija saskaldījis Rolfs. Viņi abi nerunāja ne vārda. Rolfa sejā vairs nebija drūmā naida un stūrgal­vības, bet tur vīdēja galīgs izmisums. Neviens no viņiem nezināja, ko domā otrs.

Vakariņas pagāja pilnīgā klusumā. Kuonebs smēķēja pēc tam veselu stundu, un abi klusēdami vērās uguni.

Virs galvas viņiem kliedza un ņirdza pūce, likdama lēkāt un riet sunim, kas gandrīz nekad nepiegrieza vērības šādām skaņām. Ilgi neviens neteica ne vārda, bet tad sarkanādainis izpauda savas līdz šim slēptās domas.

«Rolf, es gribu pārcelties uz ziemeļu mežiem.»

Sie vārdi pārsteidza Rolfu, kas bija paguvis pārlieci­nāties par to, kāda nozīme šai ielejai Kuoneba dzīvē, jo viņš svēti cienīja savas tautas piemiņu.

«Pamest visu to?» jautāja Rolfs, norādīdams ar roku uz klinti, mokasīnu iemīto ceļu, ieleju, kur stāvēja bojā aizgājušā Pitukvepene un kur bija iznīcinātās cilts kapenes.

Viņu acis sastapās, un no indiāņa krūtīm izlauzās tikai viens vienīgs vārds: «Jā!»

Un šai vienā balsienā, kas bija izteikts dobjā un nomāktā balsī, skaidri izpaudās dziļā piekļāvība dzimta­jai vietai un dvēseles cīņa, kas ilga visu dienu, sākot ar to mirkli, kad ieradās Hortons. Galu galā bija uzvarē­jusi draudzība. Rolfs saprata visu, un kaut kas acumir­klī sakāpa viņam kaklā.

«Man nav nekas pretī, ja tu tiešām tā vēlies.»

«Jā! Esmu ar mieru aiziet. . . Nāks diena, kad atgriezīšos.»

Klusums ilga dažas minūtes.

«Kad mēs dosimies ceļā?» Rolfs jautāja.

«Nākamā naktī,» skanēja atbilde.

Otrā rītā Kuonebs izgāja no nometnes ar smagu nastu un devās uz Mianosu. Neviens nebrīnījās, ka viņš iegāja Sailasa Peka tirgotavā, lika tam priekšā nopirkt no viņa pāri slēpju, saišķi lamatu un slazdu, dažus bērza tāss un liepas šķīvjus, tamtamu un saņēma par to tēju, tabaku, pulveri un divus dolārus naudā. Viņš aizgāja, neteicis ne vārda, un drīz vien atgriezās vigvamā. Paņēmis katliņu, viņš devās ar to mežā un atnesa tajā lazdas mizu, kas bija tikko kā noplēsta no koka. Viņš uzlēja tai virsū ūdeni un tikmēr vārīja kamēr šķidrums ieguva riekstu krāsu. Kad tas atdzisa, viņš ielēja to seklā bļodā un sacija Rolfam: