Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Protat strādāt?»

«Protu, vienmēr esmu dzīvojis fermā,» teica Rolfs, rādīdams rokas, kas bija pārāk rupjas un lielas viņa gadiem.

«Jūs varēsit atrast manas govis? Tās noklīdušas, nekur nevaru atrast.»

«Atrast govis? Var pamēģināt!»

«Došu divus dolārus tam, kas tās drīz atradīs.»

Kuonebs devās mežā meklēt govis un Rolfs ar kapli uz kartupeļu lauku. Bet viņš bija spiests apstāties, izdzirdis briesmīgu vistu traci. Izrādījās, ka Skukums atkal sācis medīt viltus irbes. Brīdi vēlāk viņu par lielu kaunu piesēja važā un nelaida vaļā, kamēr vien ceļi­nieki dzīvoja fermā.

Pret vakaru atgriezās Kuonebs ar govīm. Kad viņš pastāstīja Rolfam, ka redzējis mežā piecus aļņus, zē­nam iegailējās acīs guntiņa.

Trīs slaucamās govis, kas nav divas dienas slauktas, ir nopietna lieta, un tai tūlīt jāpievērš uzmanība. Rolfam bija nācies slaukt piecas govis pa divām reizēm dienā piecus gadus no vietas. Van Tremperam atlika uzmest skatu, lai pārliecinātos par viņa prasmi.

«Labi, labi! Iešu tagad barot cūkas.»

Viņš jau tuvojās kūtij, kad viņu panāca gaišmataina meitene sārtiem vaigiem.

«Tēt, tēt! Māte saka . . .»— tālāk nebija dzirdams, ko viņa vēsta.

«Vai Dieviņ! Vai Dieviņ! Nedomāju, ka tik drīz,» iesaucas resnais holandietis, traukdams līdzi meitenei. Brīdi vēlāk viņš iznāca no mājas; viņa jautrā, labsir­dīgā seja tagad bija nopietna un noraizējusies.

«Paklausies, tu, lielo indiāni, vai proti ar laivu braukt?»

Kuonebs piekrizdams pamāja.

«Nāc šurp! Anet, atved Tomasu un Hendriku!»

Tēvs paņēma uz rokām divus gadus veco Hendriku, bet indiānis sešgadīgo Tomasu; divpadsmit gadu vecā Anete, juzdama neskaidru nemieru, sekoja viņiem. Pie ezera bērnus iesēdināja laivā. Tēvs nevarēja pamest sievu un braukt viņiem līdzi. Bērnus vajadzēja aizsūtīt ar indiāni.

«Vai tu vari aizvest bērnus uz to māju otrā pusē ezeram un atvest šurp missis Kallanu? Pasaki viņai, ka Marta Van Trempere lūdz viņu tūlīt braukt šurp . . . ļoti vajadzīgs.»

Indiānis pamāja ar galvu. Tēvs brīdi šaubījās, bet, vērīgāk ieskatījies indiānī, nomierinājās. Kāda iekšēja sajūta viņam teica, ka šim cilvēkam var uzticēties. Kaut arī bērni raudāja, viņš atgrūda laivu no malas.

«Glabā bērnus!» viņš aiziedams sacīja.

Naktsguļu indiāņiem iekārtoja plašā koka šķūnī ar jumtu, kur bija daudz siena, un iedeva viņiem segas. Viņi bija laimīgi, ka nokļuvuši līdz biezo mežu nomalei. Nepagāja nevienas dienas un nevienas nakts, kad viņi nesajustu, ka tuvumā daudz zvēru.

Viens šķūņa gals bija nodalīts vistām; pirmajā naktī tās saldi dusēja. Un pēkšņi ne tikai vistas, bet ari jaunos strādniekus negaidot pamodināja skaļa kladzinā­šana, kas drīz vien mitējās. Varēja domāt, ka viena no vistām redzējusi ļaunu sapni, novēlusies no laktas, bet drīz atkal apmierinājusies un atgriezusies parastajā vietā. Otrā rītā vistu kūts kaktā atrada vienu augstvēr­tīgo olu dējēju beigtu un pa pusei noēstu. Kuonebs uzmanīgi apskatīja bezgalvaino ķermeni, tad grīdu un patejca vienu vienīgu vārdu:

«Ūdele!»

«Kāpēc ne smerdelis?» Rolfs jautāja.

«Smerdelis nevar uzrāpties uz laktas.»

«Tad sesks.»

«Sesks tikai izsūc asinis un nokož uz reizes trīs četras. Gaļu viņš neēd.»

«Jenots?»

«Jenots aiznestu vistu līdzi, tāpat rīkotos lapsa un meža kaķis. Bet cauna nakti nelien ēkā.»

Tātad nebija šaubu, ka tā, pirmkārt, bijusi ūdele un, otrkārt, ka tā slēpjas kaut kur tuvumā, kamēr izsal­kums to spiedis līst vistu kūtī. Kuonebs apsedza vistu akmeņiem, lai tai būtu iespējams piekļūt tikai no vienas puses, un novietoja tur slazdu.

Nakti viņus uzmodināja griezīgs spiedziens un sa­traukti vistu kluksti.

Viņi steidzīgi uzlēca kājās un devās ar lākturi vistu kūtī. Tur Rolfs ieraudzīja skatu, no kā viņam gandrīz sacēlās mati stāvus. Liela ūdele bija iecirtuši slazdā priekšķepu. Tā sitās kā traka, plosīja zobiem gan slazdu, gan beigto vistu, gan pati savu slazda iekļuvušo ķepu, tad atkal sāka trakot un metās virsū slazdam, utņirdza asos, baltos zobus, grauza ievainotajiem un asiņaina­jiem žokļiem metālu, spļaudījās, šņāca un rūca. Ieraudzījusi nākam naidniekus, tā neizsakāmu baiļu un naida, niknuma un šausmu izteiksmi acīs pievērsa tiem savu purnu. Lāktura gaismā viņas acis iezaigojās zaļganā gunī, un tā divkāršoja spēkus, mēģinādama par iaunu atbrīvoties. Visā vistu kūtī bija raksturīgā bizama smaka. Kuonebs paņēma nūju un ar vienu sitienu nobeidza viņas mokas. Rolfs ilgi nevarēja šo skatu aizmirst un vēlāk aizvien uzstājās pret to, ka zvērus ķer tik nežēlīgiem tērauda slazdiem.

Pēc nedēļas aiznesa otru vistu, bet vistu kūts durvis bija atstātas vaļā. Pēc rūpīgas pēdu pārbaudes ēkas ārpusē un iekšpusē Kuonebs teica: «Jenots.» Neparasta jenota rīcība, jo tas nekad nelien vistu kūtīs. Tātad šim jenotam bija izvirtusi gaume, un varēja droši sacīt, ka tas atgriezīsies. Indiānis vismaz sacīja, ka tas atnākšot nākamajā naktī, un sagatavoja lamatas. Viņš izvilka virvi no durvju roktura uz koku un pakāra pie tās svaru, lai durvis aizvērtos pašas no sevis. Sai pašā nolūkā viņš pielika pie tām mietu arī no iekšpuses. Bet, lai tās pagaidām stāvētu vaļā, viņš tās atbalstīja ar koka dēlīti, nolikdams to padurvē tā, lai jenots katrā ziņā uzkāptu uz tā, kad ies iekšā vistu kūtī, un aizcirstu durvis. Mednieki bija pārliecināti, ka dzirdēs durvis aizcērtamies, bet viņi gulēja tik cieši, ka nedzirdēja nekā līdz rītam. Durvis bija cieti, un viņi atrada vistu kūtī vecu, dusmīgu jenotu, kas bija paslēpies vienā no lādēm, kur dēja vistas. Savādi gan, bet tas nebija aizskāris nevienu vistu. Gūstā tas bija tūlīt sapratis, kas viņu sagaida, un viņa ādu tiešām drīz vien pakāra šķūnī, bet gaļu aiznesa pieliekamā.

«Vai tā ir cauna?» jautāja holandieša meita Anete un ļoti noskuma, kad dabūja zināt, ka ne. Lai izskaid­rotu savu nepatiku, viņa pavēstīja, ka vecais tirgotavas īpašnieks Vorrens apsolījis viņai uzšūt zilu parķa ģērbu, ja dabūs no viņas caunas ādu.

«Es tev atnesīšu caunu, tiklīdz to noķeršu,» Rolfs sacīja.

Dzīve Van Trempera fermā ritēja mierīgi uz priekšu. Māte bija atlabusi jau priekš nedēļas; Anete tagad pieskatīja jaunpiedzimušo mazulīti un divus pārējos. Hendriks, fermas saimnieks, ar negaidīto palīdzību bija pārvarējis visus šķēršļus, un viss viņam tagad likās viegli. Viņš jau pilnīgi uzticējās indiāņiem un jo sevišķi Rolfam, kas izrādījās ļoti sabiedrisks. Holan­dieti sākumā pārsteidza dīvainais tumšās ādas un gaišzilo acu savienojums, bet galu galā viņš nolēma, ka Rolfs ir metiss.

Rolfs jutās tikpat labi arī augusta mēnesī, bet Kuo- nebs jau sāka pamazām garlaikoties. Viņš varēja tikpat cītīgi strādāt kā katrs baltais tikai vienu nedēļu, viņš bija uzticīgs savai ciltij un nespēja ilgi un pacietīgi nodoties darbam.

«Cik mums ir naudas, Nibovaka?» bija viens no viņa jautājumiem augusta vidū, kas norādīja uz viņa nemie­rīgo garastāvokli. Rolfs sāka skaitīt: Kuonebam par pusmēnesi piecpadsmit dolāru, viņam desmit dolāru, par atrastajām govīm divi dolāri, pavisam divdesmit septiņi dolāri. Par maz.

Pēc trim dienām Kuonebs skaitīja atkal. Otrā dienā viņš teica:

«Mums vajadzīgi divi mēneši, kamēr nav aizsalis ūdens, lai uzmeklētu piemērotu vietu un uzceltu būdu.»