Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Vairākas reizes vakaros viņi redzēja bizamžurku, bet reiz ūdenī pazibēja melns, spīdīgs radījums, kas atgādināja milzīgu dēli. «Ūdrs,» čukstēja Kuonebs un paķēra šauteni, bet ūdrs ienira ūdenī un vairs nerādī­jās.

Kāda atpūtas vietā viņus uzmodināja dīvaini soļi un nepatīkama grauzoņa pie pašas galvas. Viņi piecēlās un ieraudzīja dzeloņcūku, kas ņēmās ap pannu,- pūlēdamās nograuzt tur palikušo sāli. Pie koka piesietais Skukums veltīgi protestēja un dzīrās sodīt sveša īpašuma tiesību aizskārēju. Ceļinieki spēja atbrīvoties no uzmācīgās viešņas tikai tad, kad pakāra visus virtuves piederu­mus tādā vietā, kur tā nespēja tos aizsniegt.

Reiz viņi dzirdēja īsu, griezīgu lapsas rējienu, bet reizes divas — klusus, žēlus vilka kaucienus: vilks bija izgājis medībās. Meža putnus viņi sastapa milzīgi daudz; kad kāds no viņiem pamedīja nometnes tuvumā, viņu trūcīgo galdu greznoja pīles.

Dienu vēlāk viņi redzēja trīs aļņus, un tāpēc Kuo­nebs trešajā dienā pielādēja šauteni ar lodi un devās ausmā uz mežu. Rolfs gribēja viņam sekot, bet indiānis pagrozīja galvu un teica:

«Paliec še un pēc pusstundas iekur uguni.»

Pēc divdesmit minūtēm Rolfs izdzirda šāvienu, bet drusku vēlāk nometnē atgriezās indiānis ar aļņa pakaļ- cisku. Iekām virzīties tālāk, viņi aizgāja gar upi jūdzi uz augšu, pievāca pārējo aļņa gaļu un pievienoja to savai kravai. Viņi redzēja vēl septiņus aļņus, bet neaizskāra tos, lai gan Rolfs dega nepacietībā izmēģi­nāt savu mednieka veiksmi. Viena gājiena laikā viņš vai — pareizāk — Skukums uzoda mežā dažus rubeņus, kas tupēja kokos. Ceļinieki apstājās. Kamēr Skukums ar savu rējienu novirzīja rubeņu uzmanību, Rolfs nošāva ar putnu bultām piecus gabalus, ko pievienoja pārtikas krājumiem. Visas Rolfa domas nodarbināja aļņi, un viņam gribējās katrā ziņā doties medībās vienam pašam un atgriezties mājās ar aļņa gaļas kravu.

Drīz pēc tam viņiem gadījās šāds notikums. Iegriez­damies mazā gaismiņā upes līkumā, viņi ieraudzīja uz akmeņainās piekrastes melnu lāču māti un divus lācē­nus, kuri šad un tad liecās ūdenī, jādomā, lasīdami upes vēžus.

Kuonebs nebija sastapis lāci kopš bērnības, kad viņa tēvs medīja kalnu mežos aiz Mianosas, un viņu pār­ņēma liels uzbudinājums. Viņš mitējās airēt, deva zīmi Rolfam, lai arī tas noliek airus, virzīja laivu uz tādu vietu, no kurienes lāči tos nevar saredzēt, un izkāpa malā. Piesējis laivu krastmalā, viņš paņēma šauteni, bet Rolfs medību bultas, un abi, vezdami saitē Sku- kumu, devās mežā. Cenzdamies turēties koku ēnā, lai tos nevarētu saskatīt, viņi gāja pēc iespējas klusāk uz to vietu, kur bija redzējuši lāčus. Viņi, protams, gāja pret vēju, jo pretējā gadījumā lāči nelaistu viņus tuvumā. Tā pamazām viņi tuvojās lāču ģimenei un gaidīja izdevīgāku brīdi, lai raidītu pirmo šāvienu. Virzīdamies uz priekšu ar vislielāko uzmanību, viņi pēc savas aplēses jau bija apmēram divdesmit piecu soļu atstatumā no lāčiem, kurus aiz biezajiem krūmiem vēl nevarēja saredzēt. Mednieki nolēma doties vēl tālāk, bet te lāču māte piepeši mitējās ēst un aizdomīgi ievilka nāsīs gaisu; vējš bija mainījis virzienu un atnesis tai smaku, par kuras nozīmi tā nevarēja šaubī­ties. «Uf! uf! uf!» tā skaļi iešņācās par brīdinājumu un cik jaudas metās mežā. Mednieki saprata, ka viņu nodoms atklāts, un, skaļi kliegdami, izlēca no krūmiem cerībā, ka piespiedīs lāču māti uzrāpties kokā. Lāču māte tomēr rikšoja uz mežu kā zirgs, bet tai pakaļ riedams joņoja Skukums. Lācēni, palikuši vieni un pazaudējuši no apredzes māti, pavisam samulsa no trokšņa, metās pie tuvākā koka un uzrāpās augšā. «Tagad,» nodomāja Rolfs, atcerēdamies dzirdētos no­stāstus, «lāču māte griezīsies atpakaļ un metīsies cīņā.»

«Vai viņa griezīsies atpakaļ?» viņš uztraucies jau­tāja.

Indiānis sāka smieties.

«Nē, tā aizbēga pavisam. Melnie lāči ir lieli gļēvuļi; tie nekad nesāk cīņu, ja var no tās izvairīties.»

Tātad lācēni palika kokā pilnīgā atkarība no med­nieku labās gribas.

«Mums vairs nevajag gaļas, un nevarēsim to arī aiznest; lai dzīvo veseli,» sacīja Rolfs un piemetināja: «Vai tie atradīs māti?»

«Protams. Tie norāpsies no koka un sāks kaukt, ka viss mežs skanēs. Lāču māte neaizskries tālāk kā pusjūdzi un apstāsies. Uz nakts pusi visi būs atkal kopā.»

Pirmās lāču medības bija galā. Viņi nebija ne reizes izšāvuši, nebija ievainojuši lāču māti, nebija nogājuši ne jūdzes un pazaudējuši ne stundas. Un tomēr nekad vēlāk, medīdami lāčus, Kuonebs un Rolfs neuztraucās tā kā šoreiz.

Džezupa upe plūda ļoti rāmi; tā iesākās purvainā apgabalā un būtu ļoti ērta laivas braucieniem, ja to neaizsprostotu koku stumbri. Daži bija nocirsti priekš daudz gadiem; acīmredzot vecie traperi bija izmanto­juši tieši šo ceļu. Vienā vietā mūsu ceļinieki jutās nepatīkami pārsteigti, ieraudzīdami krastmalā svaigu cirtumu, bet viņu drūmā oma pārvērtās priecīgā, kad, uzmanīgi ieskatījušies, viņi pārliecinājās, ka tas ir bebru darbs.

Sai dienā viņi bija nobraukuši desmit jūdzes. Vakarā viņi apmetās Džezupa ezera piekrastē — lepni un lai­mīgi apziņā, ka ir šā apgabala pilntiesīgi īpašnieki. Sai nakti viņi vairākkārt dzirdēja, kā gaudo vilki, kas acīmredzot atradās tālajā ezermalā. No rīta viņi devās kājām izpētīt apkārtni un, sev par lielu prieku, atrada piecu aļņu pēdas. Se, kā redzams, bija aļņu paradīze, lai gan viņi atrada arī daudzu citu zvēru pēdas, kā ūdra, ūdeles, Kanādas aļņa mātītes, kas bija gājusi ar telēnu, un citas. Viņi jutās pārsteigti, ka še tāds daudzums medījumu. Mednieki pamazām viržījās aiz­vien tālāk un tālāk, jau iepriekš baudīdami visas gaidāmās veiksmes, kad pēkšņi uzdūrās kaut kam, kas uzreiz saindēja viņu prieku: viņi ieraudzīja «cilvēka pēdas», svaigas govsādas zābaka pēdas. Tas bija fakts, kas varēja cilvēku padarīt traku, jo šīs pēdas norādīja, ka še jau agrāk ieradies kāds mednieks un tātad var pirmais pieteikt tiesības uz šo apgabalu. Mežu likums arī viņa tiesības atzīs. Viņi nostaigāja veselu jūdzi pa šīm pēdām. Tās gāja visu laiku gar krastmalu; soļi bija lieli; brīžiem vīrs, kā redzams, bija skrējis, turēdamies rietumu piekrastes virzienā. Viņi atrada arī vietu, kur viņš bija sēdējis, apēdis krietni daudz divveru gliemju un steidzīgi devies tālāk. Sai vietā tomēr nebija vēro­jami ne šautenes, ne cita kāda ieroča iespiedumi. Kāpēc viņam kājās zābaki? Mednieki reti auj tos.

Indiānis kopā ar Rolfu nostaigāja divas jūdzes un atrada vietām norādījumus, ka ienīstais svešinieks nebija vis gājis, bet gandrīz skrējis. Tad viņi griezās atpakaļ, apbēdināti par savu atradumu. Sis trieciens viņiem sākumā šķita nelabojams, bet tad viņi nolēma, ka atliek trīs izejas: meklēt jaunu apgabalu tālāk uz ziemeļiem; pārliecināties, vai nevar izvēlēties otru ezera malu; izdibināt, kas ir šis nepazīstamais. Viņi palika pie pēdējā, atsēja un piekrāva laivu un devās ceļā, lai izpētītu, vai ezermalā nav kaut kur mednieka būdiņas; viņiem bija vāja cerība, ka tās varbūt nebūs.

Nobraukuši gar krastu jūdzes piecas un pa ceļam nošāvuši divus aļņus un vairākas pīles, ceļinieki pie­stāja malā un tur pārliecinājās, ka neciešamās zābaku pēdas nogriezušās uz dienvidiem. Pusdienas laikā viņi bija rietumu piekrastes dienvidu galā, kur nebija tālu otrs ezers; arī še zābaku pēdas griezās no ezera dienvidu virzienā. Tad mūsu ceļinieki devās uz galveno ezeru un aizīrās līdz tā dienvidu galam, bet nekur neatrada būdas, lai gan visu dienu abas ezera puses bija viņu acu priekšā. Svešnieks kļuva aizvien noslēpu­maināks, lai gan viņi tagad pārliecinājās, ka tas nedzīvo še, un tāpēc nebija nekāda pamata domāt, ka viņiem nav tiesību apmesties šai apgabalā.