Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Nabaga Rolfs, kā viņš kaunējās! Nepilnu trīsdesmit soļu atstatums, liels alnis, labā apgaismojumā — un aizšauts garām! Jā, tur jau lode bija ieurbusies kokā, pēdas piecas augstāk par brieža galvu! «Niekkalbi, no tevis ne savu mūžu neiznāks mednieks!» pukojās Rolfs pats par sevi. Tad viņš uzmeta šauteni pāri plecam un saīdzis klīda uz māju. Tur viņu gaidīja Kuoneba ziņkārīgais skats, jo indiānis bija dzirdējis šāvienu. Rolfs tikai pakratīja galvu, nevarēdams izteikt ne vārda. Viņš uzmeta šauteni vadzī tā, ka resgalis stipri atsitās pret sienu, un apsēdās kaktā. Vislabāk viņš būtu ielīdis peļu alā.

Kuonebs noņēma šauteni no sienas, izslaucīja stobru un atkal pielādēja. Tad griezās pie Rolfa: «Nibovaka, tev tagad nelaba dūša. Vai zini, kāpēc? Tev uzsmaidīja laime, bet uznāca aļņa drudzis. Tā notiek katram pirmoreiz. Gan tev rīt laimēsies.»

Rolfs klusēja. Tad Kuonebs teica: «Varbūt labāk, lai es eju?» Tas Rolfam bija par daudz. Viņš lepni saslējās.

«Nē,» viņš sacīja, «rīt agri iešu atkal.»

Otrā rītā vēl nebija nožuvusi rasa, kad Rolfs izgāja medībās. Laiks bija kluss, tikai no dienvidrietumiem brīžiem nāca viegla pūsma. Rolfs gāja to pašu ceļu kā vakar, bet tika ātrāk uz priekšu, jo rasa bija visu izmiekšķējusi un pati klusināja soļus. Rolfs šķībi paska­tījās uz kokā iešauto lodi un soļoja tālāk. Tad atskanēja skaļš sīļa biedinājums, un to neatstāj neievērotu ne­viens mednieks.

Rolfs stāvēja, brītiņu klausīdamies. Viņam likās, ka kaut kas klusi skrāpē. Bet var būt, ka ne. Tad atkal brēca silis, bet jau tālu, un skaņa izplūda mežā. Tomēr vajadzēja būt uzmanīgam. Rolfs gāja lēnām uz priekšu līdz klajumiņa malai. Tur pēkšņi pazibēja kaut kas iesarkans un atkal pazuda; bet tas bija pie pašas zemes. Piepeši Rolfu ķēra it kā trieciens: tur zālē gulēja aļņu māte! Atkal no jauna zibēja sarkanais plankums: tā bija aļņu mātes auss, ko viņa šad un tad paskurināja, lai aizdzītu uzmācīgu knisli. Rolfs vispirms apskatīja šauteni, tad saņēma visu savu gribasspēku un īsi un skaļi iesvilpās. Uzreiz aļņu māte trūkās kājās un staipīja kaklu, reizē iznira arī otrs — mazāks alnis, un tad parādījās jauna tēviņa ragi. Tur nu tie stāvēja visi trīs un vērās pāri klajumam. Rolfs pacēla šauteni. Atkal sāka trīcēt stobrs; viņš nolaida ieroci un bargi teica pats sev: «Es negribu, ka stobrs trīc.» Sai brīdī aļņi sāka iet projām. Pirmā uz ezera pusi aizgāja aļņu māte; viņai sekoja mazākais alnis, palika tēviņš viens pats. Rolfs atkal iesvilpās, un alnis sastinga kā statuja. Cenzdamies pārspēt uzbudinājumu, Rolfs teica: «Es gribu,»— stingru roku pacēla šauteni, ātri notēmēja un izšāva. Alnis sadrebējās, slaidi palēcās un bija prom. Rolfs jutās pavisam satriekts: tātad atkal garām!

Viņš no jauna pielādēja šauteni un devās uz to vietu, kur bija stāvējis alnis. Dziļas pēdas, bet nekur asinis. Rolfs šķīra krūmus un sekoja pēdām. Viņš atkal ieraudzīja dziļu ieminumu, pēc tam gaišsarkanu asins pilienu un tālāk — vēl vairāk asiņu; atstatumi no pēdas līdz pēdai tapa mazāki, lēcieni arvien īsāki, un apmēram simt soļu no šāviena vietas kaut kas gulēja zemē, kaut kas apaļš, pelēkbrūns,— jā, tur gulēja alnis ar lepnajiem ragiem un nekustējās. Lode bija ķērusi viņu pašā sirdī.

Rolfs izgrūda skaļu kara saucienu, un ļoti tuvu atskanēja atbilde. Kuonebs bija stāvējis tepat aiz koka.

«Man viņš rokā!» skaļi kliedza Rolfs.

Indiānis smaidīja: «Es zināju, ka tu šodien to pie­veiksi, un tāpēc sekoju tev. Vakar es zināju, ka tev jādabū aļņa drudzis, un ļāvu iet vienam.»

Viņi uzmanīgi novilka alnim ādu, un Rolfs iepazinās ar visiem šā darba noslēpumiem.

Nodīrājis stāvu (bet neaiztikdams galvu un kājas), Kuonebs rūpīgi izgrieza garo cīpslas strēmeli, kas

savieno muskuļus no bļodas gūžu kauliem līdz plecam; indiāņi šīs cīpslas lietā šujot, diega vietā. Pēc tam viņš izgrieza divas garas gaJas sloksnes abpus mugurkaulam un tādas pat divas mazākas iekšpusē. Sīs sloksnes, četrus gurnu gabalus, sirdi un īkstis viņš ietina ādā. Iekšas, galvu, kaklu, kājas un nagus viņi atstāja lapsām; bet bJodas kaulu pakāra kokā, lai Lielais Gars būtu viņiem žēlīgs un dotu labas medības. Tad, griezdamies pie aļņa galvas, Kuonebs sacīja:

«Brāl, piedod mums! Mums žēl, ka tevi nogalējām. Bet skaties, mēs tevi godinām.»

Ar egļu zariem sasējuši nesamo, viņi izbāza tiem cauri kārti un cēla nastu plecos, lai ietu uz māju. Skukums jau no tālienes izteica riedams savu atzinību medniekam Rolfam.

Mājā nonākuši, viņi sabāza gaļu maisos, lai netiktu klāt mušas, un pakāra ēnā. Adu ieraka siltās purva dūņās. Pēc trim dienām, kad vilna jau bija atmirkusi, to nokasīja no ādas. Indiānis pataisīja oša loku, uzvilka uz tā jēlo ādu un pagatavoja indiāņu tamtamu.

Tas žuva divas trīs dienas. Adai žūstot, arvien biežāk un biežāk varēja dzirdēt trīcošas skaņas, kas norādīja, ka āda arvien vairāk un vairāk savelkas.

Vakarā pie uguns sēdēdams, Kuonebs izmēģināja jauno tamtamu:

Ho de ho. . hi de hi.

Nākamā dienā indiānis piecēlās priekš gaismiņas, uzkāpa kalnā, apsēdās pašā smailē un, tamtamu siz­dams, daiņoja dziesmu, ko nebija daiņojis kopš tās dienas, kad viņi aizgāja no lielās Ezemukas klints: «Tēvs, mēs slavējam Tevi: Mēs esam atraduši labu medību vietu, Un mūsu vigvamā ir gaļa.»

Būda nu bija gatava un gaļa sagādāta; varēja sākt domāt par tikpat svarīgu lietu: pirms sala laika jāiz­rauga vieta slazdiem un lamatām. Vēl gan bija drusku par agru, bet kuru katru dienu varēja uznākt auk­stums, un tad ir labi, ka slazdi jau izlikti, jo, citam medniekam ierodoties, tie norāda, ka šim apvidum jau ir saimnieks.

Tie zvēri, kuru āda vērtīga,— bebrs, ūdrs, ūdele, bizamžurka, dzeloņcūka — lielāko tiesu uzturas upju tuvumā. Dažiem zvēriem ūdens nav nemaz vajadzīgs, bet upju lejās viņiem daudz labu paslēptuvju, vai arī viņi dzīvo ūdens tuvumā tāpēc, ka tur atrodama barība; pie tādiem dzīvniekiem pieder lūsis, lapsa un dažādas caunas, kas pārtiek no trušiem un pelēm. Tāpēc zie­meļu mednieks parasti liek slazdu virkni gar upes leju.

Kādā jaukā rītā — septembris jau gāja uz beigām — Rolfs un Kuonebs devās ceļā, ņemdami līdzi slazdus, guļas lietas, katlu, divus cirvjus un ēdamo četrām dienām. Skukums pamīšus gan skrēja viņiem pa priekšu, gan tipināja nopakaļus. Netālu no būdas ezerā ietecēja neliela kalnu upe; gar to mednieki devās uz kalnu pusi. Pēc pirmās ceturtdaļjūdzes viņi nolika pirmo slazdu caunām. Pagāja gandrīz pusstunda, ka­mēr tika ar to galā. To atstāja neuzvilktu. Rolfs iezīmēja vietu; tā bija pie augsta koka uz mazas pussaliņas upes līkumā. Sī vieta bija viegli atrodama; koku iezīmēja no trim pusēm. Otro slazdu nolika divi simti soļu tālāk uz augšu; tur bija izdevīga vieta. Uz smilšu sablīvējuma, kas aizturēja ūdeni, bija redzama līku loču taciņa, ko laikam ieminuši ūdri.

«Laba vieta dzelzs slazdam,» piebilda Kuonebs.

Dažās vietās viņi iztraucēja aļņus. Vienreiz viņi mitrā, muklainā vietā uzgāja aļņu ceļu pāri upei. Tur dūņās iemīto pēdu jūklī pavīdēja ari tādas pēdas, ko Skukums bailīgi apošņāja,— puma, vilks, lācis. Sku­kums šausmās saboza spalvu.

Piecas stundas nogājuši un jau mazliet noguruši, viņi beidzot pienāca pie otras upes, kas ietecēja pirmajā, un atrada tur koku, kura mizā zināmā augstumā bija dziļi ieskrambājumi. Citādi šis koks ne ar ko neatšķīrās no citiem kokiem.