Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Beidzot visas adatas bija laukā, jo tās, par laimi, nebija ieurbušās dziļi, un suni palaida vaļā.

Rolfam gribējās atriebties dzeloņcūkai, kas tīri omu­līgi sēdēja kokā, nejuzdama nekādu sirdsapziņas pārme­tumu. Bet pulveri un svinu nebija vērts šķiest. Viņš taisījās kāpt kokā. Tad Kuonebs sacīja: «Lai labāk paliek. Reiz es redzēju, ka viens bālģīmis kāpa kokā pēc Kēka (indiāņi sauc dzeloņcūku par Kēku); tas viņu pielaida sev pavisam tuvu klāt, bet tad laidās lejup un sāka sist ar asti. Cilvēks aizsedza seju ar roku. Kādās piecdesmit vietās rokā iedūrās adatas. Un viņš tomēr nespēja izsargāt seju. Viņš mēģināja kāpt zemē, bet Kēks šļūca ātrāk par viņu. Tad viņš vairs nevarēja saturēties un nokrita. Viņš lauza kāju, un veselu pusgadu bija redzamas brūces viņa rokā. Tik indīgi ir dzeloņi. Netrūka daudz, ka bālģīmis būtu pagalam.»

«Es varu citādi dabūt zvēru no koka zemē,» sacīja Rolfs, ņemdams rokā cirvi.

«Nē,» kliedza Kuonebs, «nē! Mans tēvs sacīja, lai neaiztiekot Kēku. Kēku var aiztikt tikai tad, kad vajadzīgas tā adatas. Kēku nonāvēt ir bīstama lieta.»

Un tā dzeloņcūku lika mierā. Bet kas bija ar Sku- kumu? Tas nu atkal skraidīja savā vaļā. Vai viņš no šā piedzīvojuma bija ko mācījies? Ai, nē? Vēl nebija pagājusi ne stunda, kad viņš ieraudzīja citu dzeloņcūku un metās tai nikni virsū, domādams tikai par ienaidu pret šo dzīvnieku sugu. Pēc tam viņam bija jāizcieš otra operācija, bez kuras būtu jāiet bojā. Uz vakara pusi viņš tikai īsti juta, ka sodīts par savu muļķību, bet otrā rītā neviens vairs nevarētu pazīt, ka šī resngal- vainā būtne, kas tik gurdi velkas pakaļ savam kungam, ir tas pats mazais, jautrais sunītis, kas tik līksmi skraidīja pa mežu. Pagāja daudz dienu, iekām viņš izveseļojās, un kādu laiku bija apdraudēta pat viņa dziviba. Un tomēr līdz pat mūža galam viņš netika pie atziņas, ka nevar iet cīņā ar zvēru, kam ir adatas un kas aizstāvas ar asti.

«Tā ir,» sacīja Kuonebs, «lūsim, pumai, vilkam, lapsai, ērglim, kas uzbrūk Kēkam, visiem bez žēlastības jāmirst. Reiz mans tēvs redzējis lāci, kas nosprādzis no šām adatām. Tas bija kodis Kēkam, dabūjis pilnu muti adatu un nevarējis tās izspļaut. Tās iespiedušās arvien dziļāk; beidzot mēle un smaganas tā uzpampušas, ka viņš nevarējis ne atvērt, ne aizvērt muti. Manas cilts piederīgie atraduši to zivju dīķa malā, netālu no upes krācēm. Dīķis mudžējis no zivīm. Ar ķepu lācis varējis zivis saķert, bet nav varējis ēst. Un tā viņš nomiris badā. Tikai viens dzīvnieks spēj nogalināt Kēku. Tas ir Odžigs, zivju cauna, kas ir sabiedrībā ar Lielo Garu. Zivju caunai ir stipra zinte, Kēks nevar Odžigam nekā padarīt. Odžigs to apveļ uz muguras un tad zobiem uzplēš vēderu. Tā bijis jau no laika gala, kad lielajos pasaules plūdos Nanabodžu peldējis kopā ar Kēku un Odžigu uz koka. Kēks bijis tiepīgs un gribējis sēdēt tikai koka augstākajā un sausākajā zarā, bet Odžigs bijis godbijīgs pret Nanabodžu; viņš iekodis Kēkam, lai to pārmācītu, un par to saņēmis sitienu ar asti, no kā ieurbies daudz adatu viņa miesā. Bet Manito izvilcis visas adatas un teicis: «Uz priekšu būs tā — Odžigs uzvarēs Kēku, un Kēka adatas nekaitēs Odžigam.»»

Bija jau vēls, un mednieki apmetās pa nakti augstā vēsā mežā. Skukums pa miegam kauca un viņus vairāk­kārt pamodināja. Tuvumā viņi dzirdēja vilkus gaudo­jam un ausaino pūci brēcam. Dīvaini, cik maza star­pība bija starp īso, skaļo vilkumātes gaudojumu un pūces žēlo vaidu. Pusmiegā Rolfs izdzirda pāri galvai čabam un ierūcamies. Viņš piecēlās sēdus un redzēja, ka Skukums skumji paceļ galvu un skatās uz koka zaru, kurā tup vesels bars tumškrūtainu rubeņu. Bet nabaga sunītim tā sāpēja, ka viņš nejuta nekādu gribu ierieties. Tad Rolfs redzēja, ka indiānis klusiņām pieceļas. Viņš piegāja pie tuvējā krūma, nogrieza pēdu divpadsmit garu lokanu vicu un piesēja tai galā auklas cilpu. Ar to viņš klusu palīda zem zara, kurā tupēja rubeņi, pacēla vicu gaisā, uzmauca cilpu pirmajam rubenim kaklā un parāva. Tūliņ cilpa savilkās, un rubenis, spārnus plivi­nādams, nonāca zemē. Citi rubeņi, stipri rūkdami, izpauda savu izbrīnu, bet nemaz netaisījās bēgt.

Liegs sitiens darīja galu gūstekņa mokām. Kuonebs atkal pacēla vicu un novilka otru rubeni, kas tupēja mazliet zemāk, pēc tam vēl trešo. Tikai kad vica pacēlās ceturtoreiz, rubeņi saprata, ka tiem bīstami kaimiņi, un visi aizspurdza.

Rolfs bija pilnīgi mēms.

Kuonebs nosvieda visus trīs putnus pie ugunskura un rīkojās gatavot brokastis.

«Sīs vistas ir stulbas,» viņš sacīja. «Tās šādā kārtā var saķert, cik vien grib, it īpaši ja suns nāk palīgā. Pļavu rubeņi nav tik muļķīgi.»

Rolfs noplucināja un uzšķērda putnus un iekšas nometa Skukumam. Nabaga mazais suņuks! Viņa acis raudzījās skumji pa uztūkušiem plakstiņiem, ķepiņas kustējās nevarīgi; viņš nemaz neaiztika barību, ko citkārt būtu uzreiz aprijis. Viņš neēda, jo nevarēja atvērt muti.

Naktsguļas vietā mednieki uzstādīja lamatas un tad turpināja savu ceļu. Jūdzi nogājuši, viņi pienāca pie purva, kas bija apaudzis tamarisku krūmiem; gar purva malu iedami, viņi piegāja pie kādas upītes, kas te iesākās un tecēja pa gravu austrumu virzienā.

Uz katra soļa zvēru pēdas! Tomēr mednieki nebija gatavojušies tādam skatam, kādu ieraudzīja, ar mokām izspraukušies cauri bieziem krūmiem. Tur zālē pietrū­kās kājās aļņu māte un ziņkārīgi blenza viņos; pēc tās otra, tad vēl viena un beidzot vai vesels ducis; soļu desmit atstatu pietrūkās vēl citas, pa kreisi vēl un arī pa labi krūmos brikšķēja un brakšķēja. Nepagāja ne minūte, kad gaisā uzslējās baltas astītes un viss aļņu bars aiztrauca pa kalna nogāzi ziemeļu virzienā. Pavi­sam varēja būt divdesmit vai trīsdesmit aļņu; bet, kad gaisā kā karodziņi plīvoja baltās astītes, tad radās iespaids, ka viss mežs mudž no aļņiem. Likās, ka te viņu simtiem. Un medniekiem sirds lēca no prieka, apzinoties, ka visi šie staltie dzīvnieki pieder viņiem. Jā, nu viņi tiešām bija Leiputrijā.

Upīte tapa arvien platāka, tajā ieplūda avotu un nelielu pieteku ūdeņi. Bija redzams, ka te dzīvojuši bebri. Pēc ik ceturtdaļjūdzes un arī biežāk mednieki uzstādīja slazdus.

Upe tapa straujāka, jo tagad plūda no kalna šaurā, garā lejā ar stāviem māla krastiem. Te bieži bija redzamas ūdru pēdas. Kad viņi pašlaik bija uzmanīgi apgājuši upes līkumu, no kurienes atklājās jauna ainava, viņi pēkšņi izdzirda skaju šļakstu, pēc tā otru un vēl vienu.

Mednieku pirmā doma bija ņemt saitē Skukumu, bet pietika viena skata, lai saprastu, ka tas nav vajadzīgs. Mednieki uzmanīgi noņēma savu nesamo, un slimais suns bez pavēles nogūlās pie tā. Tad viņi līda uz priekšu pret austrumu vēju. Sākumā viņi domāja, ka būs bebri, bet nekur neredzēja ne svaigu pēdu, ne ari kaut kā bebru celtnēm līdzīga.

Atkal viņi dzirdēja šļakstus — tālu tie nevarēja būt. Vai tur lācis ķer zivis, vai — nē, tas būtu pārāk ne­patīkami — kāds cilvēks iras laiviņā? Atkal plunkš! plunkš!— ar nekārtīgiem starpbrīžiem. Nu vairs nav tālāk pār trīsdesmit soļiem. Ar vislielāko uzmanību abi līda pāri dūņainam sanesumam upes malā; tagad tiem bija priekšā vairs tikai daži krūmi. Viņi izlīda tiem cauri un ieraudzīja skatu, kādu reti kādam gadās redzēt. Tur bija seši ūdri. Divi vecie un četri jauni, acīmredzot veco bērni. Viņi kā cilvēki nodevās sporta priekiem, slidinādamies pa mālaino krauju lejā un mezdamies dziļajā ūdenī.