Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Plunkš!— kā akmens iekrita ūdenī vislielākais — lai­kam tēvs, iznira atkal sanesuma otrā galā un rāpās pa krauju augstajā krastā. Plunkš! plunkš! plunkš!— ūdenī ieripoja trīs bērni, plunkš-plunkš!— gandrīz reizē māte ar visjaunāko.

Bac!— noripoja atkal lejā tēvs. Ceļš arvien uzlabojās, jo slapjā vilna salipināja un noglaudīja dūņas. Plunkš! bac! plunkš!-plunkš! bac!— slīdēja visa ģimene cits pakaļ citam ūdenī un skrēja atkal augšā. Katrs centās tikt pirmais un par citiem vairāk izslidināties.

Viņu draiskulība un grācija, rotaļu tīksme un pārgal­vīgā jautrība saistīja mednieku uzmanību, un viņi ar baudu noraudzījās šai skatā. Redzams, ka nav lielas izšķirības starp dabas pētnieku un mednieku. Mednie­kiem gan pavīdēja galvā arī domas par 1 spīdīgajām ādām, bet vēl jau bija tikai septembris un ūdru āda bez lielas vērtības.

Jautrā ģimene, arvien vēl nenogurdama un neapnik- dama, slidinājās no kalna lejā un metās ūdenī. Slidceļš tapa arvien gludāks un ūdri līksmāki. Piepeši atska­nēja skaļš, kaut arī mazliet piesmacis Skukuma rējiens; aizmirsdams apdomību, suns spraucās cauri krūmiem, lai uzmeklētu savus kungus. Griezīgiem kliedzieniem, kas līdzinājās putna balsij, vecie ūdri biedināja bērnus, ka briesmas tuvumā. Plunkš! plunkš! plunkš!— viņi steidzās cits pēc cita ūdenī, bet drīz vien ūdens virsū parādījās viņu melnās galvas, jo tie nebija vis pārāk izbijušies.

Kuonebs nespēja savaldīties; viņš pacēla šauteni un tēmēja. Klakš! pifpaf!— viņš šāva tēviņam, bet tas paguva laikā ienirt ūdenī. Mednieki devās pa nogāzi lejā, un viņiem pakaļ Skukums; viņi steidzās uzbrukt ūdriem seklajā upītē, kur tos varēja viegli saķert.

Bet ūdri saprata, kādas briesmas draud. Zibensāt- rumā viņi izlēca no ūdens un skrēja pa klajo, smilšaino krastu, pie kam vecie stipri spiedza. Viņi brīžiem līda pa kritušo koku apakšu, brīžiem pavīdēja krūmu starpā, veikli apiedami augstās saknes un lēkdami pāri akmeņiem. Mednieki trauca tiem pakaļ rungām rokā, bet Skukums bez nekāda ieroča^

Bija redzams, ka ūdri bēg uz kādu zināmu paslēptuvi; tie skrēja ātrāk par medniekiem, bet ne par suni. Skukums pavisam aizmirsa, ka ir slims, panāca ūdrus un taisījās sagrābt vienu bērnu. Māte acumirklī atgrie­zās un rūkdama metās sunim virsū. Ūdrs ir bīstams pretinieks, bet Skukums, par laimi, tika cauri ar vieglu kodienu. Nelaimīgais suns, skaļi riedams, devās atpakaļ uz to vietu, kur bija palikuši saiņi, ko viņam neva­jadzēja atstāt.

Mednieki pa tam bija ieraudzījuši klajumiņu mežā. Kuonebs devās turp, lai aizsteigtos priekšā ūdriem, kuriem dzinās pakaļ Rolfs, veltīgi mēģinādams ar rungu iesist kādam no tiem. Pēc dažiem mirkļiem ģimene sastapās ar Kuonebu, un nu tai bija gals klāt; bet neviens cits pretinieks nav tik drošs un bīstams kā ūdrs, aizstāvēdams savus bērnus. Neizbijās ne tēviņš, ne mātīte, bet acumirklī metās virsū indiānim. Negai­dītā uzbrukuma pārsteigts, indiānis atlēca sāņus, lai izvairītos no nikno zvēru šausmīgajiem zobiem. Ūdri to izmantoja un aizslīdēja garām. Nemitīgiem mātes sau­cieniem pamudināti, bērni cits pēc cita ienira zem rindā gulošajiem kritušiem kokiem un pēc tam ieskrēja biezajos krasta kārklos. Un tad tie bez pēdām pazuda klusajā biezoknī, kur cilvēkam nebija iespējams pa­spert ne soli.

Upe tapa arvien platāka un, mežam beidzoties, bija jau it prāva. Tumsai metoties, mednieki jau bija izlikuši piecdesmit slazdus un likās gulēt pie uguns­kura zem koka.

Otrā rītā Skukumam klājās tik ļauni, ka medniekiem bija jābaidās par viņa dzīvību. Kopš drausmīgā piedzī­vojuma ar dzeloņcūku viņš nekā nebija ēdis. Arī dzert viņš varēja ļoti maz. Rolfs izvārīja zupu, atdzisināja to un pacietīgi noņēmās veselu pusstundu, lai viņam no tās kādu nieku ielietu mutē.

Tagad mednieki virzījās uz savas būdas pusi. Viņi uzkāpa kādā kalnā, un priekšā pēkšņi pavīdēja viņu ezera spogulis, lai gan ezers vēl bija piecas jūdzes tālu. Viņi gāja gar upi, vēl arvienu izlikdami lamatas, un uzgāja daudz zvēru pēdu. Beidzot upe nonāca krūmā­jos, kur tai pievienojās otra upe, kas nāca no dienvi­diem. Te iesākās īstā medību valstība: visa zeme bija aļņu pēdu pilna, un uz katra soļa redzēja aļņus. Ozolu mežā bija skuju koku silavas, kas ziemā patīk briežiem.

«Labi! Nu ziemu zināsim, kurp iet, kad ievajadzēsies gaļas,» teica Kuonebs, kad viņi bija nogājuši vēl pāris jūdzes.

Pie plata, dūņaina brasla viņi redzēja ārkārtīgi daudz dažādu pēdu, visvairāk aļņu. Bet bija arī pumas, lūša, caunas, vilka un ūdra pēdas.

Uz vakara pusi viņi sasniedza ezeru. Upe ietecēja tajā apmēram četru jūdžu attālumā no būdas uz ziemeļiem; tā bija tapusi jau labi plata. Mednieki atstāja vienu slazdu pie upes ietekas un gāja gar ezera krastu uz dienvidu pusi.

Tās vietas tuvumā, kur Rolfs bija nošāvis pirmo alni, viņš apmeta nelielu līkumu, lai paraudzītos, kas noticis ar tā iekšām. Lielāko tiesu bija apēduši sīļi; lielie zvēri te nebija bijuši. Tomēr necik tālu mednieki redzēja vilku un lapsu pēdas.

«Jā,» sacīja Kuonebs, «viņi saoduši gaļu un pienā­kuši diezgan tuvu, bet nojautuši, ka te bijis cilvēks; viņi laikam nav vēl visai izsalkuši un tāpēc apdomīgi turas tālumā. Laba vieta slazdiem.»

Viņi nolika divus slazdus vienādā attālumā no maitas. Tad devās uz mājas pusi un pienāca pie būdas jau labā tumsā, kad sāka līt stiprs lietus.

«Labi,» teica Kuonebs, «slazdi nu izlikti. Tas nebūtu veicams sala laikā, kad pirksti stingst un zeme tā sasalusi, ka nevar iedzīt mietu. Tagad slazdi var ārā labi izvēdināties, iekām tos nokārtojam. Bez tam mums vajag burvju līdzekļa, kas pievilina zvērus.»

Otrā rītā viņš izgāja ar makšķeri un žebērkli un atnāca mājā ar līdaku. To viņš sagrieza mazos gabali­ņos, sabāza tos pudelē, aizsprūda pudeli un pakāra pie būdas saules pusē.

«Tā būs oža, kas pievilinās katru lāci,» viņš sacīja, atstādams tālāko darbu saulei.

Kad abi draugi otrā rītā apskatīja savu māju, tie redzēja, ka viss nav kārtībā. Viņu prombūtnes laikā Kuoneba telts bija apgāzta uz sāniem, pie būdas sienas pieslietie airi nogāzti zemē, zem jumta pakārtais maiss ar aļņa gaļu pārplēsts un tukšs.

Kuonebs uzmanīgi izpētīja zemi un teica: «Te bijis vecs melnais lācis. Bet pie maisa viņš nevarēja tikt; to saplēsusi cauna.»

«Tā atnākusi mūs pamācīt, ka darbs vēl nav galā. Pie būdas jāpietaisa pieliekamais,» sacīja Rolfs. «Tam jābūt vēsam ar stiprām durvīm.»

«Vēl diezgan laika līdz ziemai,» atteica indiānis. «Tagad jāizmanto labais laiks un tūliņ jāizliek otra slazdu virkne.»

«Nē,» sacīja Rolfs. «Skukums nespēj mums līdzi nākt, bet viņu vienu nevaram mājā atstāt. Tagad laiks celt pieliekamo, un trīs dienās tas būs gatavs.»

Nelaimīgajam sunītim klājās arvien grūtāk. Viņš tikko spēja padvest, bet ēst un dzert nevarēja nemaz. Skukumu vajadzēja kopt, un tas izšķīra visu.

Mednieki sautēja slimnieka galvu karstā ūdenī, tik karstā, cik vien viņš varēja ciest. Tas likās mazinām viņa sāpes. Viņš ar redzamu apetīti jau norija zupu, ko viņam lēja mutē. Viņam pataisīja guļas vietu saulītē, un tad mednieki sāka celt pieliekamo.

Trīs dienās pieliekamais bija uzcelts; vēl tikai jāaiz­baksta šķirbas. Bija jau oktobris. Stipra nakts salna vēstīja, ka baltie mēneši nav vairs tālu. Kuonebs lauzīja ar pirkstiem ledu no sava alvas dzeramā kausa un raudzījās zemu stāvošajā saulē.