Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Jā, tā arvien iet nepiedzīvojušiem medniekiem,» sacīja Kuonebs. «Mēģini vēlreiz!»

«Es to darīšu,» atteica Rolfs, atcerēdamies, ka bija aizmirsis izvēdināt slazdus un savas kājas.

Viņš iekūra uguni un izkvēpināja slazdus, dzelzs važas un visu, kas nāca sakarā ar slazdiem. Tad nogrieza gabalu žāvējamās aļņa gaļas un iezieda ar to savus ādas cimdus un zābaku zoles. Kā gan varēja gaidīt, ka lapsas ies slazdā, kad iepriekš nebija novērsta cilvēka smaka! Arī priežu zari bija nederīgi. Viņš apklāja katru slazdu sūnām un apkaisīja priežu skujām, bet pēdas apkaisīja svaigām smiltīm. Darbs bija labi veikts; neviena cilvēka acs nevarētu saskatīt, ka tur kaut kur ir slazds. Rolfs bija pārliecināts, ka nu būs panākumi.

«Lapsas neož acīm,» bija viss, ko sacīja indiānis, turēdamies pie ieskata, ka viņa māceklim pašam jāat­rod, kas darāms.

Jau agri rītā Rolfs skrēja skatīties, vai slazdā nav kāda lapsa. Bet tur nebija nekā. Viena lapsa bija gan pienākusi līdz desmit soļiem no viena slazda, bet tur uzvedusies tā, it kā zobotos par šās smirdīgās ierīces bērnišķību. Ja tur būtu nostādīts vīrs ar rungu rokās, tas nevarētu labāk aizdzīt lapsas mežā, kā to izdarīja slazdi. Rolfs nāca uz māju vīlies un nošļucis. Dažus soļus pagājis, viņš pēkšņi izdzirda skaļu kaucienu; viņš priecīgs griezās apkārt, bet ieraudzīja, ka slazdā iegrū­dis kāju mazais, nelaimīgais Skukums. Viņam nebija gan notikusi nekāda kaite, bet viņš izbailēs kauca visā rīklē.

Mednieki steidzās turp un viņu atsvabināja; slazdam nebija zobu, un tāpēc suņa kāja nebija ievainota; slazds tikai nelaida viņu vaļā. Slazdu nežēļīgums izpaužas nevis dzīvniekam sagādātās sāpēs, bet bailēs un badā; dzīvnieks sāpju nekādu nejūt, bet viņam jānonīkst badā. Tāpēc mednieki cenšas bieži apstaigāt savus slazdus un darīt galu sagūstīto dzīvnieku mokām.

Beidzot Kuonebs nolēma pats ņemt dalību lapsu medībās.

«Tāds slazds noderīgs daudz kam. Ar tādu var sagūstīt dzeloņcūku, ūdeli, caunu — arī suni, bet ne lapsu un vilku. Tie pārāk gudri. Pats redzi.»

Indiānis uzmauca rokā ādas cimdus un nokvēpināja tos, kā ari slazdus priežu zaru dūmos. Tad apstrādāja savu mokasīnu zoles ar jēlu gaļu. Viņš bija izraudzījies nelielu līkumiņu ezerā un brida gar krastmalu uz to. Uz pleca viņš nesa dēli un padusē asu mietu, slazdu, sveci un vēl ko. Mērķi sasniedzis, viņš pārlika dēli līkumam pāri no viena krasta uz otru. Apdomīgi uzkāpis uz dēļa, viņš iedzina mietu četras pēdas tālu no krasta. Tad viņš iešķēla mieta galu, iebāza plaisā sūnu kušķīti un uzpilināja tam trīs pilienus bebra dziedzeru šķidruma. Tad uz slazda plauktiņa uzlika sveķus un ar sveci tos izkausēja, bet sveķos iespieda plakanu oli.

Slazda dzelzs važu viņš piestiprināja pie desmit mārciņu smaga akmens un nogremdēja akmeni pusceļā starp mietu un krastu. Uz šā akmens viņš uzlika slazdu tā, ka no ūdens bija ārā tikai olis. Tad indiānis nokāpa no dēļa ūdenī, uzlika dēli uz pleca un brida atpakaļ uz būdu. Slazda tuvumā nepalika ne cilvēka pēdu, ne arī smakas.

Slazds bija uzstādīts ļoti labi, tomēr arī nākamajā naktī lapsas nebija nākušas tam tuvumā: viņām bija vēl ar to jāaprod. Viena no viņu dzīves gudrībām ir: «Viss, kas jauns, ir bīstams.»

Rītā Rolfam ļoti gribējās pazoboties par Kuonebu, bet tas noteica:

«Neviens slazds nedarbojas pirmajā naktī.»

Viņiem nemaz nebija jāgaida līdz otram rītam. Jau ap pusnakti Skukums, skaļi riedams, iztrūkās no miega un izskrēja no telts. Mednieki sekoja viņam un redzēja, ka krastmalā kaut kas kustas. Tur bija lapsa. Viņa vilka aiz pakaļkājas slazdu ar tā akmens enkuru un lēkāja kā negudra, lai atsvabinātos no slazda. Tālu viņa nebūtu tikusi. Ar viņu atkārtojās tas pats skats, kas darīja galu caunas mokām. Lapsai sasēja pakaļkājas un to pakāra būdā vadzī. Otrā rītā mednieki novilka lapsai lielisko ādu un izžāva to pie citām trofejām.

Sai nakti laiks mainījās, un pret rītu uznāca stiprs ziemeļu vējš. Pusdienā no ezera aizlaidās meža pīles. Uz dienvidaustrumiem, skaļi kliedzot, stīdza zosu bari. Vējš palika aizvien aukstāks, un mazos dīķīšus un peļķes klāja plāna ledus kārta. Sāka pat snigt sīks sniedziņš, bet drīz pārstāja. Debess noskaidrojās, un vējš aprima, toties sals kļuva stingrāks.

Pret ritu, kad mednieki piecēlās, palika ļoti auksts. Visu, izņemot ezeru, sedza ledus, un viņi saprata, ka ziema klāt. Bija pienācis laiks laist darbā slazdus. Kuonebs uzkāpa kalna virsotnē un iekūra nelielu ugunskuru. Viņš iemeta ugunī lapsas un caunas ūsas, dažus pilienus bebra šķidruma, mazliet tabakas un sāka daiņot «Mednieka lūgsnu». Atgriezies mājās, viņš tūlīt ņēmās iesaiņot segas, bebru slazdus, ieročus un pārtiku divām dienām, neaizmirsdams arī smaržvielas un zivis ēsmai.

Slazdos drīz vien bija ielikta ēsma, un tos laida darbā. Katru slazdu indiānis izklāja sūnām, iepriekš tās apsla­cījis dažām lāsēm bebra šķidruma un uzpilinādams pa lāsei arī uz mokasīniem.

«Pē!» Rolfs iesaucās.

«Pa šīm pēdām cauna staigās veselu mēnesi,» Kuo- nebs paskaidroja.

Skukums, kā redzams, domāja to pašu un, ja neteica «pē!», tad tikai tāpēc, ka neprata. Toties viņš drīz uzoda irbju baru; Rolfs paņēma putnu bultas un nošāva trīs irbes. To krūtažas mednieki sagatavoja pusdienām, bet visu pārējo kopā ar iekšām un spalvām izlietāja caunu un citu dzīvnieku ēsmai. Dienas vidū viņi atnāca pie bebru dīķa, kas bija jau klāts ar plānu ledu, lai gan piestātnēs, kur bebri, kā redzams, nesen bija kāpuši malā, vēl vīdēja ūdens. Katrā piestātnē viņi izlika pa tērauda slazdam un apsedza to ar sausu zāli; pēdas atstatumā no slazda viņi iesita zemē mietu ar iešķeltu galu, kur bija sabāztas sūnas, ko apslacīja ar burvju zinti. Vienu no važas gredzeniem uzmauca uz garas, tievas un lokanas maikstes, kuru iegrūda dziļi dūņainajā dibenā, pieliecot tās galotni uz dziļajai vietai pretējo pusi. Sis bija vecs un pārbaudīts paņēmiens. Gribēdams izdibināt, no kurienes nāk pazīstamā smaka, bebrs iekļūst ar kāju slazdā; sajutis briesmas, tas instin­ktīvi nirst dziļumā; gredzens slīd gar maiksti līdz pašam dibenam un te tik cieši turas uz maikstes, ka bebrs nespēj pacelties uz augšu un slīkst.

Stundas laikā viņi sarīkoja sešus slazdus bebriem un tad devās irbju medībās. Ar mokām viņi izglāba Skukumu no otras dēkas ar dzeloņcūku. Viņi nošāva vēl dažus rubeņus, salika ēsmu slazdos divu jūdžu apvidū un apmetās naktsdusā.

Pret rītu sāka snigt, un ap to laiku, kad viņi cēlās, zemi klāja trīs collu bieza sniega kārta. Nav nevienas vietas zemes virsū, kur pirmais sniegs būtu tik skaists kā Edirondekā. Jau no paša agrā rudens daba sāk gatavoties ziemai. Zaļās lapas nobirst, atstādamas sar­kanu ogu ķekarus; doņi sakļaujas, iegūst zeltainbrūnu nokrāsu un noliec galviņas, it kā gaidīdami sudraboto rotu; zemie kalni un daudzveidīgās egles taisās ņemt dalību mākslinieciskajā gleznā. Visa ainava un inscenē­jums ir pati pilnība, trūkst vienīgi baltā fona. Bet, kad tas parādās it kā līgavas kāzu plīvurs, kā sudraba apkalumi uz kara zirga segliem vai kā zeltainās rieta ugunis,— visa daba pošas kristāla tērpā, bez kura aina zaudētu savu nozīmi un nebūtu galīgi nobeigta. Viss apkārtējais skaistums pārsteidza medniekus, lai gan Rolfs atrada savai jūsmai tikai dažus vārdus: «Nu, vai nav skaisti!»—bet indiānis stāvēja nekustedamies un klusēdams vērās visapkārt.