Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Ieraudzījis Rolfa darbu, Kuonebs teica:

«Mana tēva vigvamā viss bija no bērza tāss. Skaties, es tūliņ uztaisīšu kausu.»

Viņš izņēma no pieliekamā vīstokli tāss, ko bija savācis siltā laikā (to grūti iegūt aukstā laikā), lai būtu ar ko lāpīt laivu. Izmeklējis vislabāko gabalu, viņš nogrieza divu pēdu kvadrātu un ielika lielā podā ar vārošu ūdeni. Reizē ar to viņš iemērca karstajā ūdenī dažas garas šķiedrainas baltās priedes saknes, ko arī bija salasījis pirms sala un arī ko labot pavasarī laivu.

Kamēr tas viss mirka karstajā ūdenī, viņš nošķēla pāri garu, puscollas platu un astotdaļcollas resnu bērza skambu un ielika mirkt kopā ar tāsi. Tad viņš paņēma trīs skambas, kam bija vienā galā zars, iešķēla tās otrā galā un pataisīja spailītes, kas atgādināja koka vadžus, kuros kar drēbes.

Izņēmis no ūdens priežu saknes, kas bija kļuvušas mīkstas un lokanas, viņš izvēlējās no tām dažas astotdaļ­collas diametrā, nokasīja tām mizu un visus negludu- mus, iegūdams tādā veidā saišķi mīkstu, vienādu un baltu desmit pēdu garu aukliņu.

Bērza tāsi viņš izklāja līdzenā vietā un apgraizīja to.

Noapaļojumus viņš izveidoja tādēļ, lai šujot tāss neplīstu, tas neglābjami notiktu, ja visas malas būtu līdzenas. Katru stūri salika divām kārtām un ielieca, bet tad saturēja koka spailītēm. Stīpiņas pielāgoja tādā

veidā, lai tās stāvētu plakani tur, kur krustoja tāss šķiedras, un lokveidīgi tur, kur stiepās līdzās šīm šķiedrām. Tad viņš apvija tās ar lokanu bērza maiksti un, izurbis ar lielu īlenu caurumus, piešuva to pie tāss malām, tā pabeigdams bērza tāss mazgājamo bļodu. No biezākas tāss var pagatavot grozu, tikai grūti panākt, lai ūdens netecētu cauri.

Tagad viņiem bija mazgājamā bļoda, un nebija vairs iemesla rāties. Bērza tāss darinājumi Rolfam ne tikai patika, bet šķita arī derīgi, jo no tāss varēja veidot visdažādākos traukus.

Pašlaik, kad viņš atpūtās pēc pārdzīvotās dēkas, tas bija viņam vispiemērotākais darbs, kurā viņš ieguva aizvien lielāku un lielāku veiksmi. Reiz Kuonebs, vēro­dams, cik sekmīgi viņš veic savu nodomu un iztaisa kārbu makšķeres āķiem un dažādiem sīkumiem, sacīja viņam:

«Tādas lietas mana tēva vigvamā izrotāja krāsai­niem zariņiem.»

«Pareizi,» teica Rolfs, atcerēdamies redzētās bērza tāss lietiņas, ko pārdeva indiāņi. «Man tagad gribētos nomedīt dzeloņcūku.»

«Var būt, ka Skukums to kaut kur atradīs,» indiānis smaidīdams sacīja.

«Tu man atļausi nogalināt cūku, ja mēs to dabūsim?»

«Jā, ja tu izmantosi Kēka adatas kādai vajadzībai un ūsas sadedzināsi uz uguns.»

«Kāpēc lai es dedzinātu Kēka ūsas?»

«Mans tēvs sacīja., ka tā vajagot. Dūmi paceļas tieši turp, pie Visaugstākā; Manito dabūs zināt, ka esam nonāvējuši, bet paturējuši vērā, ka dzīvnieku var nogalināt tikai mūsu dzīves vajadzībām, par ko pateica­mies Viņam.»

Pagāja vairākas dienas, iekām viņi atrada dzeloņ­cūku, lai gan ne viņiem nācās to nogalināt. Bet par to pastāstīsim citā nodaļā.

Viņi novilka tai ādu līdz ar adatām un pakāra to pieliekamajā. Baltās adatas ar smaili katrā galā dotu brīnišķu izrotājumu, ja tās nebūtu baltas.

«Kādā krāsā tās var nokrāsot, Kuoneb?»

«Vasarā ir daudz krāsu, ziemā tās grūti iegūt. Tomēr dažas var iegūt arī tagad.»

Viņš piegāja pie velnarutku krūma, noplēsa tam mizu un nokasīja iekšējo kārtu, ko pēc tam uzvārīja kopā ar dzeloņcūkas adatām, un tās palika gaiši sārtas; alkšņa miza deva glītu oranžu krāsu, bet lazdas — brūnu. Ozola skaidiņas, savārītas ar dažiem dzelzs gabaliņiem, deva melnu krāsu.

«Sarkanā un za]ā krāsa jāgaida līdz vasarai,» indiā­nis teica. «Sarkanu var iegūt tikai no ogām; dzeltenu dod dzeltenā sakne.»

Melnā, baltā, oranžā, brūnā, sārtā un sarkanā, kas bija iegūta no oranžkrāsas savienojuma ar sārto, deva skaistu krāsu sakopojumu. Adatas izlietā ļoti vienkārši. Tāsī ar īlenu iedur caurumu katrai adatai; lai pēc tam noslēptu adatu zarainos galiņus, tos apsedz ar plānas tāss kārtu. Pirms iestājās ziema, Rolfs paguva iztaisīt tāss kārbu ar vāku un dzeloņcūkas adatu izrotājumiem un ielika tur caunas ādu; ādu viņš domāja pārdot un par to naudu nopirkt Anetei parķa ģērbu, par ko viņa tā sapņoja un kas bija viņas ideāls, viņas jaunās dzīves gandrīz neizpildāms sapnis.

Drīz vien radās otrs punkts, kurā draudēja nesati­cība. Kad Kuonebs domāja, ka jānomazgā trauki, viņš vienkārši lika tos uz grīdas un deva Skukumam izlaizīt. Sī saimnieciskā rīcība pilnīgi apmierināja Kuonebu un ielīksmoja Skukumu, bet Rolfs sacēlās pret to. Indiānis Viņam sacīja:

«Vai tas neēd to pašu ēdienu, ko mēs? Tu runā tā, jo nekā nesaproti.»

Vai nu Rolfs saprata, vai ne, viņš tomēr pārmazgāja no jauna šaubīgos traukus; bet reizēm viņš netika pie tā, un tādi apstākļi viņu kaitināja. Zinādams no piedzī­vojumiem, ka vienmēr zaudē tas, kas neprot savaldīties, viņš vairs nerunāja vispārīgos jēdzienos par tīrību, bet nolēma uzmeklēt kādu pierādījumu, kas būtu piemē­rots indiāņa sajēgai.

Kādā vakarā, kad viņi sēdēja pie uguns, Rolfs uzsāka sarunu par savu māti, par to, cik daudz burvju zinšu tā zinājusi un cik pasaulē bijis nelāgu zinšu, kas viņai kaitējušas.

«Visļaunāk bija,» viņš stāstīja, «kad suns viņai laizīja roku vai pieskārās viņas ēdienam. Reiz kāds suns nolaizīja viņai roku, un suņa rēgs ieradās pie viņas trīs dienas pirms viņas nāves.» Viņš brītiņu klusēja un tad piebilda: «Pēc dažām dienām man notiks tas pats, kas mātei.»

Divas dienas pēc tam Rolfs nejauši ieraudzīja, ka viņa draugs stāv aiz būdas un dod Skukumam izlaizīt pannu, kur priekš tam viņi bija cepuši aļņa taukumu. Indiānis nezināja, ka Rolfs stāv tuvumā, un nekad arī nedabūja to zināt.

Tai naktī Rolfs piecēlās pēc pusnakts un aizdedza priežu skaidas, kas viņiem noderēja lāpu vietā. Kad tās apogļojās, viņš apvilka sev ap acīm lielus, melnus lokus, lai piešķirtu sejai pēc iespējas baismāku izskatu. Tad, sizdams pa Kuoneba tamtamu, viņš sāka lēkāt un dziedāt:

«Ļaunais gars, bēdz no manis!

Suņa rēgs, nedari man Jauna!»

Kuonebs izbrīnā piecēlās gultā. Rolfs nepiegrieza viņam vērības un tikai lēkāja pa istabu, kliegdams un sizdams tamtamu. Pēc maza britiņa Skukums iekaucās un sāka skrāpēties pie durvīm. Rolfs paķēra nazi, nogrieza Skukumam no pakauša kušķīti spalvu, sadedzi­nāja to uz lāpas un dziedāja tikpat svinīgi:

«Ļaunais gars, bēdz no manis!

Suņa rēgs nedari man |auna!»

Pametis skatu atpakaļ, viņš izlikās, it kā tikko būtu ieraudzījis Kuonebu, un teica:

«Pie manis bija ieradies rēgs. Man likās, it kā tas stāvētu aiz būdas un laizītu no pannas aļņa taukus. Viņš smējās; viņš zināja, ka gatavo man nelāgu zinti. Es gribu to aizdzīt, lai tas man nedara ļaunu. Nezinu. Es līdzinos savai mātei. Viņa bija izglītota sieviete, bet nomira pēc tam, kad bija redzējusi suņa rēgu.»

Kuonebs piecēlās, nogrieza kušķīti Skukuma spalvu, pielika klāt šņaucienu tabakas, aizdedza to visu un sāka dziedāt, biezo dūmu iekļauts; viņš dziedāja visdrausmī­gāko dziesmu pret ļaunajiem gariem, bet Rolfs klusi­ņām smējās pie sevis, likās gulēt un mierīgi aizmiga, zinādams, ka uzvara viņa pusē. Viņa draugs nekad, it nekad vairs nepieļaus, lai Skukums ieņemtu augsto un svēto pannulaižas un trauku mazgātāja posteni.