Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Pārējos bija apmeklējušas lapsas, pa vienai vai vairākas; tās bija vairākkārt gājušas un nākušas un beidzot ļāvušās kārdinājumam izpētīt tuvāk bīstamo smaržu; galu galā tās nebija nocietušās un aiz sajūsmas valstījušās pelnos. Sai vietā plāns solīja sekmes.

Kuonebs sagatavoja sešus lapsu slazdus, apkvēpēja tos krietni dūmiem un piestiprināja ar važu piecpa­dsmit mārciņu smagam bluķim.

Uzvilcis asinīm notrieptus cimdus, Kuonebs uzma­nīgi aizzagās līdz klajumiem un uzstādīja katrā pelnu kaudzītē pa slazdam. Zem tā priekšpuses viņš palika baltā trusīša ādas strēmeles. To visu viņš ieraka pelnos, izsvaidīja trusīša gaļas gabaliņus, uzpilināja «smaržīgo burvju zinti» un, apsedzis pelnus ar sniegu, pakāra kociņos jaunas spalvas tā, lai tās durtos acīs. Tad viņš aizgāja, atstādams visu pārējo laika ziņā.

Rolfs otrā dienā taisījās iet turp, bet Kuonebs sacīja viņam:

«Nē! Nav labi! Neviens slazds neiedarbojas pirmajā naktī — cilvēka smaka vēl pārāk stipra.»

Otrā dienā visu laiku sniga, bet trešajā Kuonebs teica: «Tagad pats īstais laiks.»

Pirmais slazds bija neaizskarts, bet desmit soju attālumā rēgojās skaidri saredzamas lielas lapsas pēdas.

Otrs bija kaut kur pazudis. Kuonebs izbrīnā iesaucās: «Alnis!» Jā, pareizi, šis slazds bija uzstādījis rekordu. Liels alnis bija mierīgi gājis garām šai vietai; viņa jutīgais deguns drīz vien saoda stipru un dīvainu smaku. Nekā nenojauzdams, tas devās turp, apostīja to vietu un sāka ar priekšējo nagu rakt sniegu lai uzietu savādo līdzekli, kas kairina degunu, un pēkšņi — «knakš!».

Alnis atlēca divpadsmit pēdu, bet viņa kājā bija ieķērusies velnišķā ierīce, no kuras nāca kairinošā smarža. Hop! hop! hop! Kā vējš brāzās prom izbiedētais alnis. Slazds visu laiku sitās pret bluķi un beidzot noslīdēja no šaurā, cietā naga, bet alnis aizjoņoja tālāk, meklēdams drošāku vietu.

Nākamajā slazdā viņi atrada skaistu nedzīvu caunu, ko bija uzreiz nogalinājušas tērauda spīles. Arī pēdē­jais slazds bija nozudis, bet skaidri redzamās pēdas sniedza vissīsākās ziņas par notikušo; slazdā bija iekļu- vusi lapsa un bēgusi, raudama līdzi slazdu un bluķi. Medniekiem nevajadzēja iet pārāk tālu; viņi to atrada meža biezoknī. Kamēr Rolfs gatavoja pusdienas, Kuo­nebs nodarbojās ar lapsu. Novilcis tai ādu, viņš taisīja dziju griezienu un izņēma pūsli. «Tur iekšā ļoti laba zinte slazdiem,» viņš sacīja. Skukums, kā redzams, piekrita Kuonebam.

Pēc tam viņi daudzreiz redzēja sudrablapsas lielās pēdas, bet tā nekad netuvojās slazdam. Tā bija pārāk gudra, lai to aizrautu «smaržīgās burvju zintes» vai tamlīdzīgas bērnišķas izdomas. Mednieki noķēra trīs sarkanās lapsas, bet tas nebija viegli. Tāda veiksme negadās katram un prasa daudz pūļu. Ieradās arī sudrablapsa, bet tā pārāk augstu vērtēja savu dārgo kažoku. Pietika pat vismazākās nojautas par cilvēka tuvumu, lai tā divkāršotu savu uzmanību. Tikai reiz viņi redzēja to savā tuvumā un arī tikai tāpēc, ka bija barga ziema.

Ja kāds reportieris iedomātos intervēt Skukumu, tas, bez šaubām, viņam atbildētu:

«Esmu ievērojams suns. Es protu uzost kokā irbes. Varu nonāvēt dzeloņcūkas. Der noskatīties, kā kaujos ar suņiem: neviens nav mani uzvarējis. Bet mana visbrīnišķīgākā spēja ir ātrais skrējiens: es joņoju kā vētra.»

Jā, Skukums lepojās savām kājām, un lapsas, kas nāca pie būdas ziemas naktīs, ne vienu reizi vien sagādāja tam izdevību pierādīt, ko tas var izdarīt. Vairākas reizes tas «tik tikko nenoķēra lapsu». Sku­kums pat nenojauta, ka šie valšķīgie dzīvnieki to ķircina un ka tas tiem sagādā milzigu prieku.

Pašapmierinātais suns nenojauta to un nekad nepa­laida garām izdevību «gandrīz» noķert lapsu. Mednieki nekad neredz rudenī šo sacīksti, jo tā vienmēr notiek vakarā; bet ziemā lapsas medī lielākotiesu dienā, un mednieki dabūja redzēt ne tikai lapsas, bet arī to, kā Skukums iet skrieties ar tām.

Kādreiz dienā neilgi pirms saulrieta viņi izdzirda žēlus lapsas rējienus, kas atskanēja no sniega apklātās ledainās ezera virsmas.

«Tur trūkst manis, » droši vien nodomāja Skukums, nikni ierūcās, uzlēca kājās un trauca prom uz ezeru. Mednieki pavērās pa logu. Uz sniega sēdēja viņu draudzene, lielā sudrablapsa.

Kuonebs izstiepa roku pēc šautenes, Rolfs mēģināja atsaukt atpakaļ Skukumu, bet bija jau par vēlu. Tas brāzās ķert lapsu; viņiem atlika tikai noskatīties un tam aplaudēt. Lapsa vēl sēdēja un klusiņām ņirgājās, kamēr Skukums piebrāzās divdesmit soļu no tās. Tad lapsa, izstiepusi milzīgo asti, graciozi palēcās sāņus, bet Skukums, pilnīgi pārliecināts par panākumiem, metās uz priekšu un bija jau sešus septiņus soļus no tās. Vēl daži lēcieni — un uzvara, bez šaubām, piederēs tam. Bet arī šoreiz lapsa nelaida to sev tuvāk par sešiem septiņiem soļiem. Tas varēja līst vai no ādas ārā, varēja diez kā traukties, lapsa visu laiku palika tikpat tālu no tā. Sākumā tie skrēja uz krasta pusi, bet tad lapsa nogriezās uz ledu un skraidīja uz priekšu un atpakaļ. Skukums bija pārliecināts, ka viņa tā izturas tāpēc, ka zaudējusi cerību izbēgt, un divkāršoja savus pūliņus. Bet tas viss bija veltīgi. Pamazām suns zaudēja spēkus un sāka jau aizelsties. Sniegs bija šai vietā diezgan dziļš un sagādāja viņam nesalīdzināmi vairāk grūtību nekā lapsai, jo lapsa vieglāka par suni. Skukums sāka neapzināti skriet lēnāk. Lapsa pamazām palielināja atstatumu un pēkšņi visnekaunīgākā kārtā pagriezās atpakaļ un atsēdās sniegā.

Tas bija par daudz. Dusmīgi riedams, suns mazliet atguva elpu un tad metās uz ienaidnieku. Atkal tie skrēja uz priekšu un atpakaļ; bet drīz vien suns tā nogura, ka bija spiests apsēsties; tad lapsa atgriezās atpakaļ un sāka savukārt riet viņu.

Tas varēja padarīt traku. Skukuma patmīļa bija aizskarta. Tas nolēma uzvarēt vai iet bojā. Saņēmis savus pēdējos spēkus, tas nokļuva piecu pēdu atstatumā no baltā astes galiņa. Bet cik savādi — lapsa pēkšņi ar vislielāko ātrumu metās bēgt un drīz vien nozuda mežā, pamezdama Skukumu tālu aiz sevis. Kāpēc? Nu tāpēc, ka Kuonebs, veltīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, lai varētu šaut, neievainojot suni, bija apgājis apkārt ezeram un tagad gaidīja biezoknī. Lapsas manīgais deguns brīdināja par briesmām. Tā saprata, ka jautrā dēka beigusies, metās mežā un pazuda tai brīdī, kad lode ieurbās sniegā aiz tās.

Nabaga Skukuma mēle izkārās no mutes gandrīz veselu pēdu gara, kad tas vilkās uz krastu. Cik viņš bija nošļucis: aste ierauta, ausis nokārušās. Tagad tas ne­spētu reportierim sacīt nekā cita kā vienīgi: «Šodien es neesmu tik labā formā kā vakar,»— vai arī: «Vai tad jūs neredzējāt, kā es tai sadevu?»

Sudrablapsu viņi redzēja ziemu trīs vai četras reizes; tā bija tik droša, ka reiz, uzrāpusies augstā sniega kupenā, nolēca no tās uz piebūvi, bet tad uz būdas jumta un apēda dažus baltos trusīšus, kas tur glabājās ēsmai. Bet visi mednieku mēģinājumi noķert to ar slazdu vai nošaut bija veltīgi, un viņi droši vien šķirtos tāpat, kā iepazinās, ja negadītos viens apstāklis.

Sī ziema bija ļoti sniegaina. Dziļš sniegs ir vislielākā nelaime, kāda var piemeklēt meža kažokādu iemītnie­kus. Tas traucē iegūt pārtiku, apgrūtina kustības un kavē ne tikai iet tālu pēc laupījuma, bet arī ātrus skrējienus, kad jābēg no ienaidnieka. Dziļš sniegs ir kāju važas, bads un nāve. Sādu problēmu atrisina divējādā veidā: ar ķēkatām un slēpēm. Pēdējās ir nesalīdzināmi ērtākas par pirmajām. Kārību briedim un alnim ir ķēkatas, trusītim, pumai un lūsim — slēpes. Kad irdenais sniegs ir trīs vai četras pēdas dziļš, lūsis valda pār visiem mazajiem dzīvniekiem un nebaidās lielo. Cilvēks ar slēpēm tur savā varā lielu daļu četrkājaino zvēru.