Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Kurp nu?» Rolfs jautāja sev, neteikdams nekā, bet ziņkāri gaidīdams, ko darīs Kuonebs. Arī tas bija neizpratnē. Beidzot Rolfs saņēmās un teica:

«Viņš dr'oši vien dzīvo pie kādas upes dienas gājuma attālumā no mums. Te pēdas aizpūstas, bet drīz jāuziet svaigākas. Mēs tās tūliņ pazīsim, tiklīdz ieraudzīsim.»

Indiānis uzmeta viņam tikpat laipnu skatu kā senāk.

«Tu esi Nibovaka,» viņš teica.

Viņi nebija gājuši ne pusstundu, kad atrada atkal pēdas, tās pašas ar lāpīto slēpi. Arī Skukums tās pazina un nikni ierūcās. Draugi devās pa šīm pēdām un pēc dažām minūtēm nonāca pie būdas. Viņi noņēma slēpes un pakāra kokā. Kuonebs piegāja pie būdas un nepie­dauzījis atvēra durvis. Viņi iegāja un ieraudzīja kal­senu, panīkušu vīru, kurā visi trīs — ieskaitot arī Skukumu — pazina Hogu, ko bija agrāk satikuši pie tirgotāja.

Hogs steigšus ķēra pēc šautenes, bet Kuonebs aiz­steidzās viņam priekšā un uzsauca balsī, kas necieš pretrunas:

«Sēdies!»

Hogs apsēdās un nikni norūca:

«Labi! Bet pēc minūtēm desmit te būs klāt mani draugi.»

Rolfs satrūkās, bet Kuonebs un Skukums palika gluži mierīgi.

«Mēs tikām galā ar taviem draugiem jau tur kalnos,» sacīja indiānis pilnā pārliecībā, ka uz meliem var atbildēt ar meliem. Sķukums sāka rūkt un apostīja naidnieka kājas. Tas ātri atcirta kāju.

«Sper vēlreiz šim sunim, pēc tam vairs nekad neda­būsi spert,» teica indiānis.

«Kas tad spēris sunim, un ko tu, diedelniek, gribi ar saviem laupītāja paņēmieniem? Mums šai zemē ir likumi, un tie pastāvēja jau priekš tevis,» atteica Hogs.

«Taisni tāpēc esam atnākuši, tu zagli, slazdu laupītāj! Pirmkārt, gribam atdabūt savus slazdus, un, otrkārt, mēs tevi atdosim par ēsmu kraukļiem,» teica indiānis. «Tu domā, ka es to nepazīstu?» Viņš rādīja uz slēpēm ar gariem pakaļgaliem un siksnas ielāpu. «Tu pazīsti šo zilo dziju?» vaicāja indiānis un pamāja ar atrasto dzijas gabalu uz zilo kaklautu, kas karājās pie būdas sienas.

«Jā, kaklauts pieder Billam Haukinsam. Viņam drīz vajaga būt te.»

Brīdi likās, ka indiānis iedegsies dusmās, bet viņš savaldījās un teica Rolfam:

«Pameklē mūsu slazdus!»

Rolfs meklēja gan būdas iekšpusē, gan ārpusē, arī pieliekamā; viņš atrada gan slazdus, bet bez savas zīmes; tie bija pavisam citādi.

«Jums neder medīt, bet nodoties sievām un bērniem,» spurkšķēja Hogs, ārkārtīgi izbrīnījies, ka Rolfs ir baltais.

Visi Rolfa pūliņi palika bez panākumiem. Vai nu Hogs nebija slazdus zadzis, vai arī tos kaut kur paslēpis. Viņš atrada divus lielus slazdus, bet tie bija tik milzīgi, ka derēja tikai lāčiem.

Hoga lamas drīz apklusināja ar piedraudējumu, ka viņa kājām laidīs klāt Skukumu. Hogs meta uz saviem apmeklētājiem tik zvērīgus skatus, ka tie aiziedami centās nodrošināties.

Indiānis paņēma Hoga šauteni un izšāva pa logu, nemaz nebaidīdamies, ka šāviena troksnis varētu at­saukt Hoga draugus, viņš zināja, ka šie draugi izdomāti. Tad viņš sacīja:

«Jā! Savu šauteni tu atradīsi pus jūdzes no šejienes, iedams pa mūsu pēdām. Bet tālāk iet neiedrošinies! Tā ka mēs vairs neredzētu tavu slēpju pēdas savā medību apgabalā! Kraukļi ir traki izsalkuši.»

Skukumam par lielām sirdssāpēm, bija jāiet projām. Visi trīs atstāja būdu un griezās uz mājas pusi. Kuo- nebs nesa kādu gabalu Hoga šauteni un tad atstāja to kokā. Viņi devās uz mājām.

«Kāpēc tagad tik maz a]ņu pēdu?»

«Aļņi uzturas meža mītnēs,» atbildēja indiānis, «dziļā sniegā tie staigā pa klaju vietu.»

«Mums drīz vajadzēs alni,» teica Rolfs, un tā bija taisnība. Viņi varēja gan piešaut diezgan aļņu ziemas sākumā, kad to gaļa visgardāka, bet viņiem nebija tc-lpu, kur gaļu uzglabāt. Nu bija grūtāk aļņus dabūt, un gaļa ar katru nedēļu tapa liesāka un sīkstāka.

Dažas dienas pēc šīs sarunas mednieki stāvēja kalna galā, no kura varēja pārredzēt plašu apkārtni. Viņi redzēja tālumā daudz kraukļu, kuri gan lidinājās gaisā, gan laidās zemē.

«Beigts alnis. Varbūt tur aļņu mītne,» sacīja indiānis.

Tas bija tas pats biezām priedēm apaugušais purvs, kur viņi pērn bija redzējuši tik daudz aļņu. Mednieki nemaz nebrīnījās, kad biezoknī ieraudzīja daudzu aļņu pēdas.

Par aļņu mītni sauc tādu vietu, kur aļņi lielā barā uzturas visu ziemu un tik cieši samīda sniegu, ka var diezgan tālu kustēties. Mītnei aļņi palaikam izraugās vietu, kur daudz barības un labas paslēptuves. Bie­zoknī vējš nevar sadzīt sniegu, un aļņi iemin veselu pēdu tīklu visos virzienos. Jo tālāk tiem jāiet pēc barības, jo plašāks pēdu tikls. Bet par daudz tālu aļņi nevar iet, jo visās malās ir dziļš, irdens sniegs, kurā tie pavisam nevarīgi.

Pie labi iemītām tekām piegājuši, mednieki noņēma slēpes un uzmanīgi zagās uz priekšu. Biezoknī pavīdēja un atkal nozuda divi stāvi; mednieki noģida, ka krūmos slēpjas daudz aļņu. Viņi gāja turp, kur dzirdēja krauk­ļus ķērcam, un ieraudzīja, ka šie maitasputni mielojas nevis pie viena, bet veseliem trim nesen kritušiem aļņiem.

Kuonebs tūliņ izpētīja pēdas un noteica:

«Puma!»

Jā, puma, ko sauc arī par kuguāru un sudraba lauvu, bija ielavījies aļņu mītnē un dzīvoja te kā žurka taukos. Vajadzēja tikai pastiept ķepu, lai būtu vienmēr alnis rokā.

Ļoti patīkami pumai, bet drausmīgi aļņiem, jo šī slepkava ir asinskāra un bieži nogalina tikai patikas dēļ. Ne ceturtā daļa no tiem upuriem, kas te gulēja zemē, nebija viņas apēsta; viņa apgādāja ar barību neskaitā­mus kraukļus, arī lapsas, caunas un lūšus.

Kuonebs nolēma vēl nemedīt aļņus, bet iepriekš iziet caur mītni. Varbūt var uziet pumu. Viņš palaida vaļā Skukumu, lai tas rāda visas savas spējas.

Lepni kā ģenerālis Skukums devās uz priekšu un, skaļi riedams, sacēla lielu uzbudinājumu aļņos. Bet drīz viņš saoda nepazīstamu smaku, kas viņu stipri uztrauca, un vēstīja to ar skaņām, kurās bija sadzirda­mos arī bailes. Beidzot viņu dzirdēja rejam tālu rie­tumu pusē, kur sākās klinšaina augstiene. Zvērs laikam bija kokā, jo suņa balss atskanēja vienā vietā.

Mednieki steigšus devās turp; suns dedzīgs un pikts stāvēja zem lielas priedes. Papriekš viņi domāja, ka būs dzeloņcūka, bet tad ieraudzīja, ka nav vis nekāds nieka zvērs, bet pati varenā puma, kas aukstasinīgi stāv zem koka, nekā daudz nelikdamās zināt par suni, bet tikai saviebdama degunu un iešņākdamās, kad tas pienāk par daudz tuvu.

Medniekiem pienākot, stāvoklis pilnīgi pārgrozījās. Puma pacēla galvu, uzlēca lielajā kokā un aptupās zaru starpā, bet varonīgais Skukums dusmīgi slējās pret koku un skaļā balsī draudēja, ka tūliņ rāpšoties augšā un saplosīšot pumu gabalos.

Medniekiem tas bija svarīgs atradums, jo deva iz­redzi saglabāt mītnē aļņu pulku, tāpēc viņi gāja kokam apkārt un meklēja izdevīgu vietu, no kuras varētu šaut. Bet visās pusēs bija traucēkļi; likās, it kā zari noprastu, ka tiem jāsargā no visām pusēm puma, jo vienmēr starp šauteni un zvēru atradās kāds zars.

Tā zvēram nevarēja piekļūt. Kuonebs teica Rolfam:

«Svied tam ar kaut ko, lai tas pakustas!»

Rolfs bija labs sviedējs ar akmeni, bet ko tas līdzēja: te neviena akmens nebija. Tuvumā bija neaizsalis avotiņš, tā malā samircis sniegs, un to varēja saspiest cietās, smagās pikās. Rolfs ķērās pie darba un iesvieda pumai pašā degunā. Tā tā satrūkās, ka nokrita no koka sniegā.