Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Kādu laiku pēc tam, kad mednieki bija apmeklējuši naidnieku, slazdi vairs nezuda. Bet martā sāka mainī­ties atkusnis ar salu, un sniegs pārklājās ap sērsnu kārtu. Slēpes vairs nebija vajadzīgas, un tad atgadījās vēl ļaunāks notikums, jo varēja visur staigāt, neatstā­jot pēdu.

Mednieki bija apstaigājuši slazdus, atraduši pekanu un dažas caunas. Nu viņi bija pienākuši pie bebru dīķa. Slazdu tur vairs nebija, bet viņi gribēja apraudzīt, cik bebru vēl palicis dīķī un ko tie tur dara.

Salam atslābstot, dīķa malās ieplūda avotiņi, kas bija vietvietām izurbinājuši ledu. Tur ūdens bija vaļā. Sīs vietas bebri izmantoja par savām piestātnēm, ko lieci­nāja daudzās pēdas krastā. Mednieki līda tām klāt ļoti uzmanīgi.

Aiz koka aizslēpušies, viņi vēroja vienu tādu vietu; Kuonebs turēja gatavu savu šauteni, bet Rolfs valdīja saitē nepacietīgo Skukumu. Ūdenī pavīdēja viņiem tik pazīstamā platā, plakana galva. Tas bija liels bebrs, appeldēja apkārt vaļējai vietai, ošņāja gaisu un vērās uz visām pusēm; pēc maza laiciņa bebrs izrāpās krastā un taisījās iet uz kādu apsi, kuru laikam jau agrāk bija sācis grauzt. Tas bija viegli iegūstams, un Kuonebs jau tēmēja, kad Rolfs viņu sagrāba aiz rokas un rādīja, lai skatās uz priekšu. Pa mežu nāca liels lūsis. Vēl tas nebija ne ieraudzījis, ne saodis nekā dzīva, bet pēkšņi pamanīja bebru, kas centīgi rīkojās ap izraudzīto apsi.

Bebrs ir vērtīgāks nekā lūsis, bet īsts mednieks ir arī dabas pētnieks; tāpēc abi mūsu draugi ziņkārīgi gaidīja, kas būs tālāk.

Lūsis bija kā zemē iegrimis; tas pazuda skatam tai pašā mirklī, kad bija ieraudzījis bebru. Viņš zagās klāt bebram. Viņš nebija augstāks par divi plaukstām, kad saducis līda uz priekšu; katru kritušu koku, katru cinīti, katru zaru tas izmantoja par slēptuvi. Tā viņš nokļuva līdz bieziem krūmiem, kur viņa ūsas slējās gaisā apmēram četru soļu atstatumā no bebra.

Tas viss sāpīgi uztrauca Skukumu; viņš gan nekā neredzēja, bet varēja saost, šad un tad iesmilkstējās un rāvās vaļā, lai paraudzītu, vai arī viņam nav tur kas darāms. Manīgā bebra auss bija sadzirdējusi kluso troksni. Viņš sāka ausīties, pārtrauca darbu, apgriezās un steidzās uz vaļējo vietu ledū. Tai pašā brīdī no krūmiem izlēca lūsis, gāzās bebram virsū un iekodās mugurā. Bet bebrs bija otrtik smags kā lūsis un krasts stāvs un slidens, tāpēc abi zvēri ripoja lejā uz ūdeni. Pie pašas ūdens malas bebrs lēca ar galvu ūdenī, raudams līdzi lūsi, kas neatlaidās no viņa muguras. Tikko tie bija nogrimuši, mednieki steidzās turp nogai­dīt, kad zvēri atkal pacelsies virs ūdens un tos varēs viegli dabūt rokā. Bet tie nerādījās. Bija jāpieņem, ka zvēri pakļuvuši zem ledus, kur ūdenī bebrs pārāks par lūsi.

Pēc piecām minūtēm varēja domāt, ka lūsis jau noslīcis. Kuonebs nogrieza kārtiņu un bakstīja ar to zem ledus, līdz beidzot uzdūrās kaut kam mīkstam. Viņš izcirta tai vietā ledū caurumu un izvilka beigto lūsi. Bebrs laikam nebija smagāk ievainots, bet aizniris.

Kamēr Kuonebs dīrāja lūsi, Rolfs gāja gar dīķa malu, bet drīz atsteidzās ar svarīgu jaunu ziņu. Viņš pamanī­jis ledū citu vaļēju vietu, no kuras izlīdis bebrs. Apmēram divdesmit soļu no krasta tas apskatījis vairā­kus kokus, bet beidzot izvēlējies apsi. Ķēries cītīgi pie darba, lai nogāztu koku, bet nezināma iemesla

pēc — varbūt tāpēc, ka nebija pieradis strādāt viens, pats,— neapsvēris, uz kuru pusi kokam jāgāžas; koks ar lielu brīkšķi uzkritis bebram taisni uz muguras un to nosisti s.

Medniekiem bija viegla lieta nocelt koku un novilkt bebram ādu; viņi atstāja bebru dīķi bagātāki nekā bija cerējuši.

Otrā vakarā mednieki sasniedza savu telti, kas atra­dās pusceļā no mājas, un varēja konstatēt, ka šis loms ir vislielākais pēc tās neaizmirstamās dienas, kad bija ieguvuši sešus bebrus reizē.

Atausa skaidrs, saulains rīts. Brokastodami viņi tālu uz ziemeļiem ieraudzīja neredzēti lielu kraukļu baru. Divdesmit vai trīsdesmit putnu, dobji un skaļi ķērk­dami, lidoja lielos lokos pār vienu vietu. Brīžam kāds nolaidās zemē un pazuda.

«Kāpēc tie tur tā lido?»

«Grib paziņot citiem kraukļiem, ka tur ir ēsma. Kraukļiem ļoti asa redze. Viņi saredz signālu demit jūdžu attālumā, un visas apkārtnes kraukļi salido kopā. Mans tēvs sacīja, ka varot savākt kopā visus kraukļus divdesmit jūdžu apvidū, ja tikai noliekot maitu tādā vietā, kur tā kraukļiem ieraugāma; tad viņi paši dodot cits citam ziņu.» b

«Man šķiet, vajadzētu paskatīties, kas tur ir. Varbūt vēl puma,» sacīja Rolfs.

Indiānis piekrizdams pamāja galvu. Viņi atstāja ādas un slēpes un aizgāja pa sērsnu. Divi vai trīs jūdzes nogājuši, viņi nonāca tai vietā, kur pulcējās kraukļi, un bija atkal priežu biezoknī un aļņu mītnē.

Skukumam šī vieta likās it kā pazīstama. Viņš devās biezoknī, lepni atcerēdamies savu pēdējo varoņdarbu. Bet pēkšņi tas, žēli kaukdams un it kā palīgā saukdams, trauca cik vien spēdams atpakaļ; viņam lēca pakaļ divi pelēki vilki. Kuonebs pielaida tos uz četrdesmit soļiem; tad vilki ieraudzīja cilvēku, palēnināja gaitu un apstā­jās. Kuonebs notēmēja un izšāva; viens vilks skaļi iekaucās kā suns, tad abi pazuda krūmos.

Mednieki uzmanīgi apskatīja sniegu un ieraudzīja asinis. Savs ducis nedzīvu aļņu gulēja nometnē zemē, bet neviena maita nebija svaiga. Mednieki dabūja redzēt ļoti maz dzīvu aļņu, un arī vilki bija pazuduši. Pa sērsnu varēja droši iet visur, tāpēc aļņi un viiki vienprātīgi bēga no kopējā ienaidnieka — cilvēka.

Mednieki vēl izmeklēja kārkliem aizaugušu ieleju, cerēdami tur atrast bebrus, un pēcpusdienā gāja atpa­kaļ uz savu telti. Te viņi atrada visu tāpat, kā bija atstājuši, tikai — ādu saiņi bija pazuduši bez pēdām.

Cietajā sērsnā nebija pēdu. Vispirms mednieki do­māja, ka vainīgs viņu vecais ienaidnieks, bet tad kādu gabalu tālāk atrada zemē saplēstu sermuļa ādu, ceturt- daļjūdzi tālāk citus šīs ādas gabalus un vēl tālāk bizama ādas skrandas. Tas viss liecināja, ka to izdarījis mednieku niknais ienaidnieks kāmis, kas šais kalnos gan reti, tomēr šad un tad redzēts. Jā! Tur bija it kā kāmja aso nagu svītras un netālu otras bizama ādas atliekas. Nav vairs šaubu, kas ādas nozadzis.

«Lai nu kā, bet saplosītas tikai visnevērtīgākās ādas visā sainī,» teica Rolfs.

Mednieki zīmīgi saskatījās — saplosītas ti­kai visnevērtīgākās. Vai kāmis saprastu ādu vērtību? Tiešu pierādījumu nebija, ka to izdarījis kāmis; ledainās sērsnas, patiesību sakot, nevarēja dot nekādu norādījumu. Nebija ko šaubīties, ka ādas saplo­sītas un svītras sērsnās iekasītas tikai nolūkā maldināt meklētājus; tas bija cilvēka darbs, un šis cilvēks varēja būt tikai Hogs.

Viņš būs medniekus redzējis rītā aizejam, un viņam bijis daudz laika; tagad viņš jau labā gabalā.

«Jā! Došu viņam pāris dienu laika, lai sāk domāt, ka nekādas briesmas nedraud, tad izsekošu viņu un darīšu tai lietai galu,» teica indiānis un arī izskatījās tā, ka būtu noņēmies darīt, šai lietai galu.

Laiks mainījās, un mednieku nodomi bija jāgroza. Tagad ienaidniekam nevarēja atmaksāt. Divas nedēļas pastāvēja atkusnis, un vēl arvien lija. Ezers bija uzplūdis divu plaukstu platumā pāri ledum, un upē virs ledus strāvoja jauna upe, kas ātri aizskaloja ziemas segu. Dubļi un slapjais sniegs pārtrauca siroju­mus pa mežu, ātri tuvojās pavasaris.