Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Skukums tūliņ drāzās pumai virsū, bet saņemtā pļauka remdināja viņa dedzību. Tad puma aizlēca prom, bet desmit pēdu aiz tās skrēja Skukums, kauk­dams un riedams kā traks.

Vairāk no īgnuma nekā no bailēm puma uzlēcā zemā kokā, bet Skukums rikšoja ap koku un, nikni riedams, iemīdīja tam apkārt teciņu. Mednieki tuvojās kokam ļoti uzmanīgi un netaisīja nekāda trokšņa. Puma bija nodarbināta tikai ar suņa apbrīnojamo nekaunību, tāpēc Kuonebs klusiņām pielīda tai pavisam tuvu, atbalstīja šautenes stobru pret kādu koku, notēmēja un izšāva. Kad izklīda pulvera dūmi, puma gulēja uz muguras zemē, mētādama nāves cīņā kājas, bet Sku- kums varonīgi raustīja zvēra asti.

«Tā ir mana puma,» viņš it kā teica, «ko gan jūs būtu izdarījuši bez manis!»

Puma aļņu mītnē ir kā vilks aitu kūtī. Viņa pa ziemu būtu tos visus nokodusi, lai gan aļņu bija desmitreiz vairāk, nekā viņas uzturam vajadzīgs. Liela laime medniekiem un aļņiem, ka nu šī slepkava beigta. Bez tam viņas varenā āda bija lieliska trofeja: mednieki varēja līksmot un lepoties ar to daudz gadu.

Rolfs arvien vēl turējās pie paraduma svētīt svēt­dienu, un arī Kuonebs bija pie tā pieradis. Dīvains ir tas fakts, ka sarkanādainis bija nesalīdzināmi iecietī­gāks pret balto reliģijas paražām nekā baltais pret sarkanādaiņa ticējumiem.

Kuoneba daiņojumus Saulei un Lielajam Garam un viņa paradumu dedzināt tabakas šķipsnu un zvēru spalvas Rolfs uzskatīja tikai par blēņām, gan nekaitī­gām, bet tomēr blēņām. Ja viņš būtu lietājis citādus nosaukumums, runājis par himnām un vīraka kvēpinā- jumiem, tad Rolfam pret šīm paražām rastos vairāk ieciētības un cieņas. Viņš bija aizmirsis savas mātes vārdus: «Ja cilvēks rīkojas pēc sirdsapziņas, ticēdams, ka ar to kalpo Dievam, tad viņš tiešām kalpo Dievam.» Rolfam nepatika, ka Kuonebs svētdienā rīkojas ar cirvi vai šauteni, un indiānis tā vairs nedarīja, tiklīdz nojauta, ka tādas lietas Rolfam ir «nelāga zinte». Bet Rolfs neiemācījās cienīt tos sarkanos diedziņus, ko indiānis kāra pie aļņa galvaskausa, lai gan saprata, ka mīļā miera laba'd jāļauj viņam darīt visu pēc paša prāta.

Tātad svētdiena bija tapusi par atpūtas dienu, un Kuonebs to izveidoja sev par dziesmu un atceres dienu.

Bija svētdienas vakars, un viņi abi sēdēja būdā, sildīdamies pie uguns. Ārā tā plosījās sniegputenis, ka trīcēja durvis un logi. Rolfs novēroja, kā baltkājainā pelīte, kas dzīvoja būdā un piederēja pie viņu ģimenes, vairākkārt raudzīja tuvoties Skukuma degunam, bet tā, ka tas nevarētu viņu saķert. Kuonebs gulēja uz aļņu ādu kaudzes, atspiedies pret sienu; viņam bija mutē pīpe un rokas aizliktas aiz galvas. Būdā bija silti un mājīgi, gausi biezēja krēsla. Rolfs pārtrauca klusumu:

«Vai tu biji kādreiz precējies, Kuoneb?»

«Jā,» atbildēja indiānis.

«Kur?»

«Mianosā.»

Vairāk Rolfs neprasīja. Brīža noskaņai jāpanāk turp­mākais. Šis bija apceres un sevī nogremdes brīdis, un Rolfs saprata, ka pietiek vismazākā pieskāriena, lai atmiņu durvis atvērtos vai arī divkārši aizslēgtos. Rolfs gulēja un domāja, kā izdarīt šo pieskārienu, bet netika skaidrībā. Skukums bija cieši aizmidzis. Abi vīri skatījās pelītē, kas ātri tekāja pa būdu. Tagad tā bija pie sienai pieslietās bērza rungas. Augstāk pie sienas karājās tamtams. Rolfam gribētos, ka Kuonebs pa­ņemtu tamtamu un atvieglotu sirdi, bet viņš neiedroši­nājās to indiānim pasniegt, jo tad varētu sasniegt pavisam pretēju iznākumu. Nu pele bija aizlīduši aiz rungas. Rolfs saprata, ka runga gāzdamās aizķers žāvējamo auklu, kurai viens gals piesiets pie tamtama vadža. Rolfs uzkliedza pelei; runga sakustējās, aizķēra auklu, un tamtams, dobji skanēdams, noripoja zemē. Rolfs piecēlās, lai to atkal pakārtu pie sienas, bet indiānis kaut ko rūca; atskatījies Rolfs redzēja, ka viņš izstiepj roku pēc tamtama. Ja Rolfs pats to viņam sniegtu, viņš laikam gan nebūtu ņēmis, bet tagad paķēra instrumentu, apskatīja to, sildīja pie uguns un uzsāka Vabanaku dziesmu. Viņš dziedāja maigi un ļoti klusu. Rolfs pirmoreiz sēdēja viņam tik tuvu un ieguva pavisam citādu sajēgu par sarkanādaiņu mūziku. Dzie­dātāja seja arvien vairāk apskaidrojās, un viņa acīs atmirdzēja arvien lielāka apgarotība, kad viņš savās plūstošās rīkles skaņās dziedāja par «Keluskena karu ar magiem», dziesmu, kurā izpaužas viss indiāņu tautas gars. Pēc tam viņš daiņoja mīlas dziesmu «Berza koka laivā»: ' <

«Zvaigznes mirdz, un rasa krīt zālē, Bērza laivā iros pie savas mīļās.»

Tad viņš pārgāja uz šūpuļa dziesmu:

«Drausmais lācis tevi neaiztiks.»

Viņš apklusa un, domās nogrimis, raudzījās ugunī. Pēc diezgan ilga klusuma Rolfs iedrošinājās teikt:

«Manai mātei ļoti patiktu tavas dziesmas.»

Vai nu indiānis dzirdēja šos Rolfa vārdus, vai ne, bet viņš izjuta maigo balss skaņu, viņa sirds iesila, un viņš atbildēja uz jautājumu, kas bija uzstādīts priekš stun­das:

«Viņu sauca Gamovini, jo viņa dziedāja kā tas brīnišķais naktsputns pie Ezemukas. Es viņu atvedu no viņas tēva mājas Saugatakā. Mēs dzīvojām Mianosā. Viņa taisīja brīnišķus groziņus un mokasīnus. Es zve­joju zivis un izliku slazdus; mums bija visa papilnam. Tad ieradās bērniņš lielām, apaļām acīm, un mēs saucām viņu par Uī-uīs—«mūsu mazo pūcīti»—un bijām ļoti laimīgi. Kad Gamovini dziedāja savam bērnam šūpuļa dziesmas, tad visa pasaule laistījās saulē. Kādu dienu, kad Uī-uīs jau gāja kājām, Gamo­vini atstāja mūs vienus un aizgāja uz Stemfordu pārdot savus groziņus. Ostā bija ienācis liels kuģis. Uz klāja stāvēja kāds vīrs un teica, ka viņa matroži nopirkšot visus Gamovini groziņus. Viņa nebaidījās. Uz kuģa tie viņu saņēma cieti izbēguša verga vietā un paslēpa līdz aizbraukuma dienai.

Nevarēdams sagaidīt viņu mājā, es liku Uī-uīs uz pleca un steidzos uz Stemfordu. Drīz vien dabūju zināt, kas noticis, bet neviens nevarēja man pateikt, kas par kuģi tas bijis, no kurienes nācis un kurp aizbraucis. Nē, viņi nezinot. Viņiem bija vienalga. Bet man sirds karsa arvien niknāk un niknāk. Es alku cīņas. Gribēju apsist visus ostā, bet to bija par daudz. Mani sasēja un iemeta cietumā, kur nogulēju trīs mēneši. Kad tiku ārā, Uī-uīs bija mirusi. Vai viņiem kāda bēda par to? Pēc tam neesmu vairs nekā dzirdējis par Gamovini. Tad apme- tos zem klints un dzīvoju tur viens, lai vairs nebūtu jāredz mūsu agrākā māja. Nezinu, varbūt Gamovini vēl dzīva. Bet domāju, ka viņa mirusi žēlabās pēc bērna.»

Indiānis apklusa un ātri uzlēca kājās. Viņš devās ārā nakti un sniegā. Rolfs ar Skukumu palika vieni.

Cik drūma viņa drauga dzīve! Rolfs pārdomāja dzirdēto un .kā vecs, gudrs vīrs prasīja pats sev: «Vai tā būtu noticis, ja Kuonebs un Gamovini būtu bijuši baltie? Vai arī tad visi tikpat, vienaldzīgi izturētos viņu nelaimē?» Un uz to ar nožēlu bija jāatbild, ka ne. Tad būtu cita lieta, tad paceltos jautājums, ko nevarētu noklusēt: «Vai drīz brauks atkal šurp šis cilvēces atkritums?» Un viņam pašam cēlās jautājumi, uz kuriem nevarēja rast atbildes: «Vai ir taisnības un atmaksas Dievs? Kas atriebs tādu kauna darbu?»

Pēc pāris stundām atgriezās indiānis. Viņi nerunāja ne vārda, kad viņš ienāca. Viņš bija sakarsis, laikam tālu gājis. Rolfs taisījās iet gulēt. Tad indiānis noliecās zemē, pacēla adatu un klusēdams pasniedza Rolfam, kas to dienu iepriekš bija pazaudējis. Rolfs pateicās, norūkdams «hm», un ielika adatu tāss kārbiņā.