Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Baidīdamies, ka Skukumam neiziet plāni, viņi pa­rasti atstāja to būdā vienu. To reiz izmantoja sudrab­lapsa un, uzrāpusies uz jumta, apēda trusīšus.

Visu ziemu laiku pa laikam kāds izlaupīja viņu slazdus, bet nezināmais zaglis laikam bija ļoti veikls, vai arī vienkārši laimīga zvaigzne palīdzēja viņam izvairīties no medniekiem.

Reiz, atgriezdamies mājā pēc trīs dienu ilgas prom­būtnes, viņi ieraudzīja uz ezera sniegainās virsmas divus dzīvniekus, kas gan dzinās viens pakaļ otram, gan sāka plūkties. «Skukums un lapsa,» mednieki nodomāja, bet viņi vēl nepaguva atvērt būdas durvis, kad viņus apsveica pats Skukums. Kuonebs ilgi un uzmanīgi raudzījās tālē, kur uz ezera vēl vienmēr kustējās divi zvēri.

«Vienam nav astes. Tie, man šķiet, būs lūsis un lapsa.»

Rolfs gatavoja pusdienas. Laiku pa laikam arī viņš pavērās tālē un arī redzēja divus zvērus. Pēc pusdie­nām viņš teica:

«Apiesim apkārt ezeram un paskatīsimies — varbūt mums izdodas nošaut kaut vienu no tiem.»

Mednieki pielika slēpes, uzmanīgi devās pa aļņu teciņu mežā un nokļuva zvēriem vistuvākā vietā. Se viņi ieraudzīja kaut ko, kas atgādināja Skukuma paze­mojuma dienu.

Simt soļu no viņiem uz ezera sniegainās virsmas stāvēja aci pret aci milzīgs lūsis un viņu vecā draudzene — sudrablapsa; izmisumā iedzītā lapsa ņir­dza divas rindas skaistu, baltu zobu un grasījās mesties uz priekšu, bet tūliņ līdz pašam vēderam iegrima sniegā. Acīmredzot tā bija stipri ievainota un katrā ziņā galīgā atkarībā no lūša, kam bija tik lieliskas slēpes, ka tas viegli slīdēja pa sniegu, kaut arī bija smagāks par lapsu, kuras tievās kājiņas grima dziļi sniegā. Lūsis bija vecs un bailēs vairījās no lapsas asajiem zobiem, kas klabēja kā lamatas, kad tas tuvojās viņai. Bez šaubām, tas vēlējās nonāvēt savu sāncensi, bet nenodarot nekā ļauna sev. Vairāk reižu sākās, tā sakot, beigu cīņa, bet spēkus zaudējusī lapsa aizvien iegrima nodevīgajā, nepielūdzamajā sniegā. Ja vien tai būtu iespēja atgriezties atpakaļ un atrast aizsedzi, kas to pasargātu no muguras, tā varētu cīnīties par savu dzīvību. Bet, lai kurp tā griezās, visur bija priekšā milzīgais kaķis plēsīgiem zobiem un nagiem, un ar slēpēm, kādu nekad nav lapsai.

Grūti bija vērot šo cīņu un nejust līdzi skaistajai lapsai. Rolfs jau grasījās iet tai talkā, kad iestājās negaidīts lūzums. Palēkusies vēlreiz uz meža pusi, lapsa pēkšņi izgaisa no apredzes, iekrizdama sniegā, kas tai vietā bija ļoti irdens, jo sedza purva grīšļus; tā nepaguva ne atģisties, kad lūša stiprie žokļi sažņaudza tai pakausi, bet nežēlīgie nagi izrāva iekšas.

Lūsis nopurināja savu kažoku, vislielākā pašapmieri­nātībā nolaizīja krūtis un ķetnas, parāva vēlreiz nonā­vēto lapsu un mierīgi devās gar krastmalu prom.

Kuonebs pielika plaukstu pie mutes un skaļi iesmilk­stējās kā trusītis, kas iekritis slazdā.

Lūsis apstājās, pagriezās atpakaļ un devās tieši uz to vietu, kur bija skanējusi saldā mūzika. Nekā nenojauz­dams, tas piegāja divdesmit soļu atstatu no mednie­kiem. Atskanēja šāviens, un lūsis izstiepās sniegā.

Skaistā sudrablapsas āda nebija daudz bojāta un divreiz dārgāka par visām līdz šim iegūtām ādām. Lūša ādai bija tāda pat vērtība kā caunas ādai.

Mednieki pētīja pēc tam pēdas un izdibināja, ka lapsa medījusi trusīšus biezoknī, kad tai uzbrucis lūsis. Tā bija ļoti nobijusies no pēkšņā lūša uzbrukuma un sākumā skraidījusi ap krūmiem, kur trusīši bija cieši nomīdījuši sniegu. Tā bija skraidījusi veselu stundu, nogurusi un, cerēdama glābties, metusies tieši pāri ezeram. Bet pārāk irdenais sniegs nespēja to panest, turpretim lūsis viegli slīdēja pa virsu. Lapsa bija izdarījusi liktenīgu kļūdu, bet tā bija stipra un drošsir­dīga lapsa. Se tā cīnījās vēl veselu stundu, kamēr beidzot to pieveica spēcīgais un lielais lūsis.

Rietumu slazdu virkni apskatot, parasti pagāja divas dienas. Pusceļā mednieki bija izmeklējuši izdevīgu vietu un uzcēluši telti. Reiz, ieiedami atpūsties teltī, viņi tūliņ redzēja, ka pēc viņu pēdējā apmeklējuma te bijis cilvēks, kas košļā tabaku. Ne Rolfam, ne Kuone- bam šā paraduma nebija. Kuoneba seja arvien vairāk sadrūma, kad viņš atkal ieraudzīja zīmi, ka te bijis naidnieks. Bija redzams, ka visai šai lietai būs nopiet­nas sekas.

Daži mednieki apzīmogo savus slazdus īpatnām zī­mēm; citi tā nedara. Rolfs visiem slazdiem bija ievīlējis zīmes: divas svītras, viena un atkal divas. Un tas bija labi darīts, kā vēlāk izrādījās.

Bebru dīķa rietumu pusi apstaigājot, viņi redzēja, ka pazuduši visi seši slazdi. Dažā vietā nemaz nebija manāms, ka te bijis zaglis, bet citās vietās bija paliku­šas pēdas, kas skaidri rādīja, ka slazdus paņēmis kāds kontrabandists; uz viena nogriezta zara viņi atrada zilu dzijas galu.

«Es sekošu pa pēdām un viņu nositīšu,» teica indiā­nis.

Rolfam nekad nebija patikuši tik bargi atriebības plāni, un arī tagad viņš cēla ierunu. Par brīnumu, indiānis sirdīgi paskatījās viņā un teica:

«Tu zini, ka to padarījis bālģīmis. Ja tas būtu indiānis, vai tu to ciestu? Nē, nekad!»

«No ezera uz dienvidiem lielas platības; varbūt viņš ir atnācis šurp pirmais.»

«Tu zini, ka ne. Tev vajadzētu apēst daudzu pekanu sirdis. Līdz šim es gribēju mieru, tagad es gribu karu.»

Viņš uzsvieda mugurā savu saini, paķēra šauteni, un viņa slēpes aizčirkstēja pa sniegu.

Skukums sēdēja pie Rolfa. Viņš piecēlās, domādams, ka visi ies projām, un pagāja dažus solus pa Kuoneba pēdām. Rolfs nekustējās no vietas; viņu pārsteidza šās lietas negaidītais un nepatīkamais virziens. Bija jāiz­cīna iekšēja cīņa. Nesaticība ir ļaunāka par karu. Suns apstājās, paskatījās atpaka un klīda tālāk; bet Rolfs arvien vēl sēdēja turpat, stīvi blenzdams uz priekšu. Kuoneba stāvs izgaisa tālē, pēc tam pazuda arī Sku­kums. Rolfs nekustējās. Viņa galvā atplaiksnīja visi pēdējā gada pārdzīvojumi: viņa pajumte pie indiāņa, notikums ar satraukto alni un tas, cik maigi sarkanādai- nis viņu kopa. Viņš sāka jau šaubīties. Tad viņš ieraudzīja Skukumu nākam pa pēdām atpaka. Tas nometa viņam priekšā cimdu; tas bija Kuoneba cimds. Bez šaubām, indiānis to pazaudējis; Skukums atradis un mehāniski atnesis tam saimniekam, kas viņam tuvāk. Bez cimda Kuonebs var nosaldēt roku. Rolfs piecēlās un steidzās indiānim pakaj. Kāpdams pa stāvu nogāzi, viņš reiz pa reizei skaļi kliedza «hallo» un beidzot izdzirda atbildi. Nepagāja ilgi, kad Rolfs bija kalnā. Tur indiānis sēdēja uz nokrituša koka un gaidīja. Rolfs klusēdams pasniedza cimdu, indiānis to paņēma un palocīja galvu. Pāris minūtes klusējis, Rolfs pagrie­zās uz to pusi, kur veda slāzdu zagļa pēdas, un teica:

«Iesim!»

Vienu vai divas stundas viņi gāja klusēdami. Tad pēdas noveda pie kailas klinšu kraujas skaudrā vējainē. Te pēdas bija nopūtis vējš, tomēr indiānis uz labu laimi kāpa kalnā un pārgāja uz otru pusi. Viņi diezgan ilgi gāja pa biezu mežu, kur nejuta vēja, un atkal uzgāja pēdas. Tās likās tās pašas, jo ienaidnieka slēpes bija divi pirksti platākas un plaukstas tiesu garākas par Kuoneba slēpēm, bez tam labajai slēpei bija lūzums; skaidri varēja redzēt to vietu, kur slēpe lāpīta ar siksnu. Šādas pēdas viņi ziemu bija daudzkārt redzē­juši un tagad, kā arvien, tās virzījās uz rietumiem.

Vakarā viņi uzgāja gravu un apmetās uz naktsdusu. Viņi jau bija pieraduši gulēt sniegā. Ritā viņi taisījās iet tālāk, bet vējš un sniegs bija galīgi iznīcinājuši pēdas.