Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Sniegs, kas aizvien biezāk iekļāva būdu, bija izvagots neskaitāmām trusīšu un balto zaķu pēdām. Mednieki reizēm sastapa tos, bet neko daudz neievēroja. Kam viņiem trusīši, ja mežā tik daudz aļņu?

«Gribi noķert trusīti?» Kuonebs jautāja, redzēdams, ka Rolfs atkal iekaist medību tīksmē.

«Es varu to nošaut ar stopu,» Rolfs atbildēja. «Bet vai vērts, ja mums tik daudz aļņu?»

«Mana tauta vienmēr medījusi trusīšus. Kad neva­rēja atrast aļņus, pārtika no trusīšiem. Bija laiki, kad naidnieku zemē bija bīstami medīt kaut ko, izņemot trusīšus, un arī tos tikai ar putnu bultām … tā tomēr ir barība. Kad nometnē palika tikai sievietes un bērni, nebija nekā, ko ēst, jo nebija šauteņu, bet trusīši tomēr ir barība.»

«Skaties, es tūlīt vienu nošaušu,» Rolfs sacīja.

Viņš paņēma stopu un bultas. Viņš redzēja daudz balto trusīšu, bet vienmēr biezos krūmos. Vairākkārt viņš mēģināja nošaut kādu no tiem, bet zari traucēja turēt, kā nākas, stopu, un bultas ņēma citu virzienu. Pagāja vairākas stundas, iekām viņš atgriezās mājās ar pūkainu trusīti.

«Mēs tā nerīkojamies,» teica Kuonebs un ieveda Rolfu biezoknī, kur bija daudz trusīšu pēdu. Viņš sagrieza žagarus un uztaisīja žogu ar pusduci caurumu. Katrā no šiem caurumiem viņš ielika stipra valga cilpu, bet valga gals bija piesiets pie garas kārts. Kārti pakāra kāsī un nostādīja tā, ka, tiklīdz parāva cilpu, kārts atlēca no kāša un pacēlās augšup līdz ar cilpu un dzīvnieku, kas bija tur iebāzis galvu.

Otrā rītā viņi atrada četrās cilpās karājamies trusī­šus. Izņemdams tos no cilpas, Kuonebs sataustīja viena trusīša pakaļkājiņā savādu cietumu. Viņš uzmanīgi pārgrieza kāju un izņēma no turienes mazu, spalvām apaugušu gaļas gabaliņu ozola zīles lielumā, kas atgādi­nāja prāvu pupu. Kuonebs apskatīja to un, pagriezies pret Rolfu, teica zīmīgā balsī:

«Jā! Esam atraduši labu vietu medībām. Tas ir Pito-vob-us-onss, mazais burvju trusītis. Tagad mūsu būdā ir stipra zinte. Pats redzēsi.»

Viņš piegāja pie divām neskartajām cilpām un iz­bāza tām cauri trusīša zinti. Pēc stundas, dodamies un māju pusi. viņi atrada vienā no šīm cilpām vēl vienu trusīti.

«Tā mēdz būt aizvien,» indiānis sacīja. «Mēs tagad vienmēr ķersim trusīšus. Mans tēvs reiz noķēra Pito-vob-ai-jošu, mazu burvju alni, un kopš tā laika viņa medības vienmēr bija veiksmīgas, viņš vienmēr nošāva pa divi aļņiem. Tad izrādījās, ka viņa dēls Kuonebs nozadzis šo lielo līdzekli. Viņš rīkojās ļoti gudri, šis dēls, jo kopš tā laika ik dienas kaut ko nošāva.»

«Css! Kas tas?» iesaucās Rolfs, izdzirdis čabam zarus un troksni mežā. Sāka ausīties ari Skukums, kuram allaž bija cēli mērķi.

«Rr! rrr! rrr!» atskanēja Skukuma dusmīgie ņur- dieni. Kas var apgalvot, ka dzīvniekiem nav savas valodas? «Ai, ai, ai,» kliedza Skukums, ieraudzīdams zarā irbi. «Vau, vau, vau,» tas jautri rēja, kad, neievē­rodams aizliegumu, dzinās pakaļ alnim. «Rrr! rrr! rrr!» tas skaitās uz lāci, kas bija uzrāpies kokā. «Rrr! Vau, vau! rrr! vau!» tas trakoja, redzēdams ienīsto dzeloņ- cūku.

Šoreiz tas rūca kā uz lāci, kas uzrāpies kokā.

«Kāds ir uzrāpies kokā,» indiānis teica, ieklausīda­mies suņa rūcienos. Kāds ir kokā! Rolfam izlikās, ka tur ir vesela zvērnīca, kad viņš piegāja pie koka. Atlikušajā cilpā karājās mazs lūsis, vēl kaķēns. Blakus- kokā, ap ko rūkdams skraidīja Skukums, sēdēja nikna, veca lūšu māte. Dakšveidīgā zarā — augstāk — sēdēja otrs kaķēns un vēl augstāk trešais; visi ar redzamu nepatiku klausījās suņa rējienos. Lūšu māte brīžiem ļauni šņāca, bet neviens no visiem trim neuzdrošinājās kāpt lejā. Lūsim laba āda, un pašu lūsi uzskata par viegli iegūstamu. Indiānis ar vienu šāvienu nogāza no koka lūšu māti, bet vēlāk pēc diviem šāvieniem viņa maisā nokļuva arī pārējie; izņēmuši no cilpas trešo kaķēnu, viņi devās uz būdu. Indiāņa acis mirdzēja.

«Jā, jā! Mans tēvs teica: tā ir liela burvju zinte. Pats redzi, neveiksmes nav.»

Ik nedēļas viņi apstaigāja slazdu virkni, un ar katru reizi ādu krājums vairojās. Viņi noķēra divdesmit piecus bebrus, iegūdami ikreiz divus trīs, kad devās uz bebru dīķiem. Bet decembra mēnesī viņus tur gaidīja ļoti nepatīkams pārsteigums: visi slazdi izrādījās tukši, un visur bija neapšaubāmas zīmes, ka še bijis kāds cilvēks, kas aiznesis visu lomu. Viņi devās pa tā slēpju pēdām, kas pēc nesenā vēja bija viegli sniega aizpūstas, bet pagājušā naktī pilnīgi aizsnigušas.

Zaglis, jādomā, nebija redzējis visu slazdu virkni, jo bizamžurku un ūdeju loms izrādījās labs. Bet ar to viss tikai sākās.

Traperu medību likumi ir līdzīgi visiem primitīviem likumiem: pirmatnācējam pieder visas tiesības medību vietā, ja vien viņš prot tās paturēt. Ja nejauši ierodas sāncensis, pirmajam medniekam tiesība ar viņu cīnīties, kā patīk. Likums attaisno visu viņa rīcību, ja viņš uzvar. Likums attaisno arī visu otrā rīcību, izņemot slepkavību. Vārdu sakot, tas, kas aizstāvas, var arī nogalināt, bet viņa tiesību grāvējs nedrīkst to darīt.

Tā kā Kuonebs bija indiānis, bet Rolfu visi -turēja par indiāni, tad sabiedriskai domai vajadzēja neatvai­rāmi vērsties pret viņu tiesībām Edirondekā un sāncen­sis varēja uzskatīt viņus par savu tiesību aizskārējiem. Tomēr viņš bija gan izlaupījis slazdus, bet nebija tos noņēmis; viņš arī, kā redzams, centās slēpties no viņiem. Tas norādīja, ka šis cilvēks ir malumednieks un apzinās, ka vainīgs.

No visa bija redzams, ka viņš ieradies no rietu­miem — kā liekas, no Reketupes. Spriežot pēc platās kājas un lielajiem soļiem, tas bija gara auguma cilvēks; viņš zināja, kā jāizliek slazdi, bet bija slinks un negribēja pats tos izlikt. Viņa galvenā nodarbība bija acīmredzot zādzība.

Viņš laupīja vēl vairāk, kad atrada caunu slazdu virkni. Jo pirmatnējāki cilvēku dzīves apstākļi, jo ātrāk tie vieš nesaskaņas. Rolfs un Kuonebs sajuta, ka viņi būs spiesti pieteikt karu.

Viņi jau vairākkārt bija novērojuši sniegā lielas pēdas; tās līdzinājās caunas pēdām, bet bija lielākas.

«Pekans,» indiānis sacīja, «liela zivju cauna, ļoti stipra un droša. Kad mans tēvs vēl bijis zēns, viņš šāvis pekanam ar bultu. Viņš nav zinājis, kas tas par zvēru; viņam šķitis, ka tā ir liela, melna cauna. Bulta ievaino­jusi to, un tas nolēcis no koka manam tēvam tieši uz krūtīm. Tas būtu viņu nožņaudzis, ja tur nebūtu suņa; tas būtu nožņaudzis suni, ja tuvumā nebūtu mana vectēva. Vectēvs piespiedis manu tēvu apēst pekana sirdi, lai arī viņam būtu tāda sirds. Pašam nesākt ķildu, bet iet bez bailēm pret naidnieku, ja tas tevi aizskar. Visdrošākais un pareizākais ceļš: vēlēties mieru un cīnīties bez bailēm. Tāda sirds bija manam tēvam, tāda ir arī man.» Pavēries uz rietumiem, Kuonebs turpināja, draudēdams: «Tā būs arī ar šo slazdu izlaupītāju. Mēs nemeklējam ķildas, bet atnāks diena, kad es viņu nogalināšu.»

Lielās pekana pēdas gāja līču loču un izgaisa zemā, biezā mežā. Mazliet vēlāk tās parādījās atkal. Pēdas tagad stiepās veselu jūdzi pa velnarutkiem apaugušu kalnu grēdu un tad pievienojās citām pēdām, no kurām vienas atgādināja garu, dziļu, piecpadsmit collu platu vagu, bet pārējās bija parastās kāju pēdas, tikpat lielu kāju kā pekanam.