Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Kraukļi bija izknābuši beigtajam alnim acis un veselu caurumu mugurā. Tie bija mēģinājuši izdarīt to pašu ari dzīvajam, bet tam vēl pietika spēka aizstāvēt sevi ar priekškāju, lai gan viņa stāvoklis ar to nepalika labāks. Pa visu laiku, kamēr Rolfs dzīvoja mežā, viņš nebija redzējis nekā noš^lojamāka un vispār visā savā mūžā nedabūja redzēt nekā tamlīdzīga. Viņa sirdī kvēloja līdzcietība pret nabaga dzīvnieku. Viņš aiz­mirsa, ka redz savā priekšā būtni, ko ļaudis medī, lai sagādātu sev barību; šai brīdī viņš redzēja nekaitīgu skaistu dzīvnieku, kas nokļuvis šausmīgā bezizejas stāvoklī, un nolēma tam palīdzēt. Ar cirvi rokā viņš uzmanīgi tuvojās tam, satvēra beigto alni aiz ragiem un cirta ar cirvi tai vietā, kur sākas ragi. Sis cirtiens apbrīnojami ietekmēja dzīvo alni un uz vietas parādīja, cik tas vēl tālu no nāves. Tas tūliņ lēca atpakaļ, aizraudams sev līdzi beigto alni un savu glābēju. Rolfs atcerējās indiāņa vārdus: «Tavā mutē ir spēcīgas zāles.» Un viņš sāka maigi, laipni runāt ar alni; piegājis tam tuvāk, viņš atkal satvēra ragu, ko gribēja nocirst; laipni runādams tālāk, viņš sāka cirst, pakāpeniski pavairodams cirtienu spēku, kamēr ieraudzīja, ka var jau nopietnāk iznīcināt aļņa važas. Ragi, kā aizvien šai laikā, bija ļoti resni un stingri, un viņam vajadzēja vairākkārt cirst ar cirvi. Bet, lūk, rags beidzot bija nost. Rolfs pagrieza to, un dzīvais alnis bija brīvs. Bet kā viņš izmantoja savu brīvi?

Ai, nestāstiet to tiem, kas vienmēr bijuši meža aļņa draugi! Noslēpiet to tiem, kas akli tic, ka labam darbam aizvien seko pateicība! Negaidītā sparā, visā nevaldāmā trakuma spēkā, visļaunākajā nolūkā nepa­teicīgais metās virsū savam atpestītājam, lai dotu tam nāvīgu triecienu.

Negaidītā uzbrukuma pārsteigtais Rolfs nepaguva saķert slepkavu aiz ragiem un salauzt tā spēku. Alnis deva Rolfam tik stipru triecienu, ka tas nogāzās zemē. Pūlēdamies izglābties no nenovēršamas nāves, Rolfs ieķērās drausmīgajos ragos un sāka tā kliegt, kā nebija nekad vēl kliedzis visā savā mūžā:

«Kuoneb, šurp! Kuoneb! Glāb mani!»

Viņš gulēja zemē kā pienaglots, un saniknotais dzīv­nieks no visa spēka spieda viņam krūtis un centās atbrīvot savus ragus; par laimi, ragu sprauga bija ļoti plata, un alnis it kā turēja viņu savās skavās. Bet bija mirklis, kad alnis tik stipri saspieda ar pieri viņa krūtis, ka likās — ne tikai spēki, bet arī dzīvība viņu tūlīt pametīs; viņam nepietika plaušās gaisa, lai ieklieg­tos. Bet kraukļi ķērca un kaut ko melsa kokā.

Aļņa acīs zaigoja zaļgana guns un dega nāvīgā naidā, un tas kā ārprātīgs grieza galvu te uz vienu, te otru pusi. Tāda cīņa nevarēja ilgi vilkties. Rolfam spēki bija jau gandrīz pavisam galā, bet dzīvnieks tāpat vēl spieda viņam krūtīs.

«Ak, Kungs, glāb jel mani!» viņš čukstēja, kad dzīvnieks pacēla galvu, mēģinādams atkal atbrīvot savus nāvīgos ragus. Dzīvnieks bija jau gandrīz tos atbrīvojis, bet kraukļi sāka pēkšņi nejēdzīgi ķērkt, un no meža izskrēja vēl kāds radījums, kas steidza piedalī­ties cīņā. Kāds cits mazāks alnis? Nē! Kas tad? Rolfs neredzēja nekā, tikai izdzirda niknu rūkoņu, un tai pašā brīdī Skukums saķēra slepkavu aiz pakaļkājas. Spēka tam, protams, nebija tik daudz, lai spētu atraut alni, bet tam bija asi zobi, un tas no visas sirds nāca Rolfam talkā; kad pēc tam tas ieķērās zobiem aļņa miesas maigākās daļās, jau iepriekšējā cīņā nomocītais alnis kāpās atpakaļ, pagriezās un pakrita. Tas vēl nepaguva piecelties, kad Skukums iekodās tam degunā, saspiezdams to kā spailēs. Alnis kratīja galvu un vilka suni sev līdzi, bet nevarēja to nokratīt. Rolfs izmantoja šo brīdi, uzlēca kājās, saķēra cirvi un deva dzīvniekam spēcīgu triecienu, bet tad, ieraudzījis sniegā mednieku dūci, kas bija viņam cīņā izkritis, nodūra naidnieku un . . . zaudēja samaņu. Atģidies viņš ieraudzīja pie sevis Kuonebu.

Kad Rolfs atguva samaņu, viņš gulēja pie uguns, bet Kuonebs stāvēja, pār viņu noliecies, un lūkojās viņā ar nopietnu, koncentrētu izteiksmi. Ieraudzījis, ka viņš atver acis, indiānis pasmaidīja; viņa smaids bija maigs un liegs, tajā slēpās daudz dziļu jūtu.

Kuonebs tūlīt ielēja karstu tēju, kas tā atspirdzināja Rolfu, ka viņš varēja mazliet pacelties un pastāstīt visu, kas viņam bija šai rītā gadījies.

«Tas ir ļaunais Manito,» sacīja indiānis, pamezdams acis uz to pusi, kur gulēja beigtais alnis, «to nevajag ēst. Tu laikam ar burvību ataicināji Skukumu?»

«Jā, ar savu muti,» skanēja atbijde. «Es kliedzu pēc palīga, un tas atskrēja pie manis.»

«No šejienes ir tālu līdz būdai,» Kuonebs teica. «Es nevarēju sadzirdēt tavu balsi; arī Skukums nevarēja to dzirdēt. Koskobs, mans tēvs, stāstīja, ka tai brīdī, kad cilvēks sauc kādu palīgā, viņš izdara burvību un tā aizlido pa gaisu daudz ātrāk nekā tava balss. Varbūt viņam taisnība — nezinu; mans tēvs bija gudrs.»

«Tu redzēji, Kuoneb, ka Skukums skrēja pie manis?»

«Nē; tas palika pie manis, kad tu aizgāji, bet visu laiku uztraucās un smilkstēja. Tad tas pameta mani, un pagāja diezgan ilgs laiks, iekām izdzirdu to rejam. Bet rējiens nozīmēja: «nav labi». Es gāju uz rējienu, un tas atveda mani šurp.»

«Droši vien pa manām pēdām gar slazdu virkni.»

Pēc stundas viņi devās ceļā uz būdu. Kraukļi visu laiku pavadīja viņus skaļiem ķērcieniem. Kuonebs paņēma liktenīgo ragu, ko Rolfs bija nocirtis, un pakāra to jaunā kociņā līdz ar tabakas paliekām un sarkanu papīra karodziņu, lai pielabinātu ļauno garu, kas mita kaut kur tuvumā. Rags karājās tur daudz gadu no vietas, kamēr kociņš izveidojās par lielu koku, kas aprija visu ragu līdz pat galiņam, kas vēlāk satrūdēja un nokrita.

Skukums atvadoties apostīja kritušo ienaidnieku, iz­rādīja viņam savu suņa nicību un devās uz priekšu gājiena priekšgalā.

Ne šai dienā un arī ne nākamā, bet pirmajā dienā, kad iestājās rāms, skaidrs, saulains laiks, Kuonebs uzkāpa kalnā, lai noturētu lūgsnu; viņš uzkūra nelielu sārtu, un, kad dūmi pacēlās augšup garā svina strēlē un stiepās uz sārto mākoni, kas īrās virs tiem, viņš iemeta uguni šņaucienu tabakas, pacēla seju un rokas pret debesīm un daiņoja jaunu dziesmu:

«Ļaunais gars gribēja nobeigt manu dēlu,

Bet labais Manito izglāba to;

Viņš iemetās Skukumā un izglāba to.»

Veselu nedēļu Rolfs jutās slims un salauzts, tāpat arī Skukums. Brīžiem Kuonebs bija salts, drūms un kluss. Bet tad viņa sirdī ieplūda siltākas dvesmas, un drūmā ledus kārta saira, dodama vietu maigiem, labiem dzinu­ļiem.

Pirms tam, kad notika atgadījums ar alni, bija auksts un vējains laiks. Sals pamazām pieauga. Kad ledus sakļāva ūdens virsmu, Kuonebs iedomājās mazgāt ro­kas traukos, kur cepa maizi. Rolfam bija pašam savi jaunangļu jēdzieni par virtuves trauku tīrību, un šoreiz viņš aizmirsa cienību, ko bija parādā vecumam. Lūk, galvenais iemesls, kāpēc viņš tai dienā izgāja viens. Labi pārdomājis notikušo, viņš nāca pie slēdziena, ka galvenais glābiņš šai gadījumā būtu mazgājamā bļoda, bet kur lai to ņem? Tolaik skārds bija retums un maksāja ]oti dārgi. Visu nepieciešamo parasti centās uzmeklēt mežā un, sekojot piedzīvoju­miem un paražām, reti cieta savos meklējumos neveik­smi. Visā savā mūžā Rolfs bija redzējis, kā taisa, un arī pats taisījis siles cūkām, trauciņus kļavu sulai, siles vistu barībai utt., un tādēļ nolēma ar cirvja palīdzību izcirst no liepas kluča sili, kura varētu noderēt par mazgājamo bjodu. Ja viņam būtu attiecīgie rīki, viņš varētu uztaisīt ļoti labu trauku, bet tikai ar cirvi un turklāt vēl aļņa satriektu roku bija grūti strādāt, tāpēc trauks iznāca smags un rupjš. Ūdeni tur varēja turēt, bet smelt ar to ūdeni no āliņģa nebija iespējams. Bija vajadzīgs kauss.