Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Sl ir vienīgā vieta austrumu mežos, kur sniegā var izlasīt tik daudz dažādu stāstu, un mednieki, sev pašiem par brīnumu, sajuta šai dienā, ka apveltīti ar suņa nojautu, kas katrā pēdā lasa kaut ko par dzīvo radību, kaut tā pavadījusi še tikai dažas stundas. Lai gan pirmā diena pēc sniguma mums stāsta mazāk nekā otra, bet otra savukārt mazāk nekā trešā, sniegā tomēr stāstu netrūka. Lūk, še nesen gājis soļos ragains alnis, bet otrs bēdzis. Tur, gar ienaidnieka kaujas līniju, zagdamās līduši lapsa, aizdomīgi glūnēdama uz slazdu. Sīs platās pēdas un vairākas pēdas, kas ir netālu cita no citas, pieder vienam no Skukuma draugiem, daudzo šķēpu bruņiniekam. Sie lēcieni ir caunas darbs. Skatai- ties, tā skraidījusi pa šo biezokni kā suns, bet te sajutusi cilvēka smaku. Redziet, tā apstājusies un ostījusi; no šejienes tā aizgājusi un tieši uz slazdu.

«Bravo! Tā ir rokā!» iekliedzās Rolfs, ieraudzījis zem koka lielisku caunu, tumšu, gandrīz melnu, platām, zeltainām krūtīm.

Viņi griezās atpakaļ uz bebru dīķa pusi. Otrs slazds bija norauts no savas vietas, bet izrādījās tukšs, nāka­majā viņi atrada rudu vāverīti, nevēlamu viešņu un noderīgu vienīgi ēsmai. Toties nākamajā bija cauna un vēl nākamajā sermulis. Pārējie bija neskarti, bet viņi bija jau ieguvuši divas labas ādas, kamēr aizgāja līdz bebru dīķim. Veiksme pacēla mednieku garastāvokli, bet nākamais vērtīgais loms jau pārspēja visas cerības. Katrā no sešiem slazdiem viņi atrada lielu beigtu bebru, kas bija noslīcis, bet nebojāts. Katra āda mak­sāja piecus dolārus, un mednieki jutās jau bagāti. Sim gadījumam bija sevišķi patīkama nozīme: tas pierādīja, ka šie bebri ir īsti [5] un neviens nav tos medījis. Sie dīķi varēja viņiem sagādāt piecdesmit ādiņu.

Mednieki uzstādīja atkal slazdus, sadalīja savā starpā nesamo un devās meklēt vientulīgu vietu nomet­nei, jo nav pieņemts kurt sārtus bebru dīķa tuvumā. Simt piecdesmit mārciņas bebra gaļas bija pārāk liels smagums, ko grūti nest vairākas jūdzes; nogājuši pusjūdzes sāņus, viņi izvēlējās zemāku noslēgtu vietu, iekūra uguni un novilka bebriem ādu. Izņēmuši tiem iekšas, viņi pakāra gaļu kokā, lai varētu to vēlāk izmantot, bet ādas un astes paņēma līdzi.

Viņi nogāja šai dienā lielu gabalu, apgādādami visus slazdus un lamatas ar ēsmu, un atgriezās mājās vēlu vakarā.

Ļaudis uzskata novembri par tumsas, izmisuma un dažādu kļūmju mēnesi.

Plēsīgiem zvēriem novembris ir ārprāta mēnesis. Bet nevienam zvēram ārprāts neizpaužas tik stiprā mērā kā baltastainajam alnim. Tā ir savā ziņā slimība, kad ragainajiem aļņiem uzpampst kakls un uznāk drudžains nervu sastringums. Starp tēviņiem šai laikā norisinās ilgstošas un niknas divkaujas;' nelikdamies zinis par barību, tie skraida dienām un naktīm apkārt, degdami kārē mesties kādam virsū un to nogalināt.

Viņu ragi, kas parasti izaug pavasarī, šai laikā sasniedz savu galīgo attīstību, paliek asi, resni un smagi. Kādēļ? Vai tiešām daba dod tos dzīvniekiem tādēļ, lai tie durtu, ievainotu un iznīcinātu? Cik tas arī nav savādi, bet šo uzbrukuma ieroci visbiežāk lietā, lai aizsargātos. Aļņu ilgstošās un niknās cīņas gandrīz nekad nebeidzas liktenīgi. Ja cīņa beidzas ar nāvi, tad pēdējā nav asiņaina, nāvīga ievainojuma sekas, bet gan viena cīnītāja negaidītā lēcienā viņu ragi saķeras tik cieši, ka nespēj atbrīvoties, un dzīvnieki nobeidzas badā. Aļņi ļoti reti nodur savus pretiniekus, toties nāves gadījumi tā iemesla dēļ, ka saķērušies ragi, ir ļoti bieži.

Apvidū, kur apmetās Rolfs un Kuonebs, bija simtiem aļņu. Puse no tiem bija tēviņi, un puse šo tēviņu laiku pa laikam sarīkoja divkaujas, bet reizēm arī vairākas dienā. Var droši apgalvot, ka ap desmit jūdžu atsta­tumā no būdas mēneša laikā bija noticis mežā ap tūkstoš divkauju. Nav nekāds brīnums, ja Rolfs ne tikai dzirdēja, ka no ^lienes līdz viņam vairākkārt atšalc cīņas troksnis, bet reiz pat bija šādas divkaujas liecinieks.

Mednieki gulēja tagad būdā, un klusajās sala naktīs Rolfs mēdza iziet laukā, lai pavērtos beidzamo reizi zvaigznēs un pie tam ieklausītos balsīs, kas skan nakts klusumā. Brīžiem viņš dzirdēja ausainās pūces «uhū! uhū!», brīžiem stieptas vilka gaudas, bet visbiežāk līdz viņam atšalca kaut kur no meža dziļumiem ragu klaboņa — tur aļņi izšķīra svarīgo jautājumu: kurš no abiem varenāks?

Reiz kādā rītā viņš izdzirda ragu klaboņu tai pašā pusē, kur bija to dzirdējis pagājušajā naktī. Pēc brokas­tīm viņš steidza turp viens un, nogājis nelielu gabalu, ieraudzīja klajumā divus aļņus, kas, sadūruši kopā pieres, grūstīja viens otru. Mēles tiem bija izkārtas, un tie acīmredzot bija gluži paguruši, bet nomīdītais sniegs ap tiem skaidri norādīja, ka cīņa ilgst jau vairākas stundas. Jādomā, ka aļņi bija tie paši, kuru ragu klaboņu Rolfs dzirdēja naktī. Spēki tiem acīm­redzot bija vienādi, bet zaļā guntiņa acīs skaidri vēstīja, cik satracināti šie pēc izskata lēnie dzīvnieki.

Rolfs netraucēts tuvojās tiem. Tie gan it kā pamanīja viņu, bet piegrieza viņam maz vērības; tie tikai pār­trauca enerģiskos grūdienus un apstājās, lai atgūtu elpu, tad izšķīrās, pacēla galvu, ievilka gaisu un trauca prom no briesmīgā ienaidnieka. Piecdesmit soļu atsta­tumā tie pagriezās atpakaļ, sapurināja ragus un brī­tiņu stāvēja neziņā, ko darīt: turpināt cīņu vai uzbrukt cilvēkam. Par laimi, tie izvēlējās pirmo, un Rolfs steidza mājās. Noklausījies vēsti, Kuonebs teica:

«Tie varēja tevi nobadīt. Tēviņi tagad visi ir traki. Tie bieži uzbrūk cilvēkam. Alnis nonāvēja manu tēvoci, kad bija «Ārprāta mēnesis». Atrada vienīgi viņa sak­ropļotās miesas. Viņš bija mēģinājis uzrāpties kokā, bet alnis viņu nosviedis zemē. Sniegā visur bija pēdas un pēc tām redzams, ka viņš turējis alni aiz ragiem, bet tas viņu vilcis, kamēr cilvēks zaudējis spēkus. Viņam nebija līdzi šautenes. Alnis pēc tam aizbēga. Tas ir viss, ko zinu. Drīzāk es uzticos lācim nekā alnim.»

Indiānis nerunāja daudz, bet dzīvi attēloja ainu. Mazliet vēlāk Rolfs atkal izdzirda ragu klaboņu un ar šausmām iedomājās drausmo ciņu sniegā; stāsts pamo­dināja viņā jaunas jūtas pret alni un tā mainīgo dabu.

Pēc tam pagāja divas nedēļas. Reiz, atgriezdamies mājās pēc slazdu apskates, viņš izdzirda mežā dīvainas skaņas: zemas, skaudras, it kā cilvēka balsi. Tādas savādas, noslēpumainas skaņas parasti raida kraukļi un sīļi; ja tās zemas — kraukļi, ja augstas — sīļi.

«Kuok! kuok! he! he! he! . . . Krrr! rrr!» bija dzir­dami neganti, ļauni kliedzieni, un Rolfs drīz ieraudzīja veselu duci kraukļu, kas lidoja starp kokiem un lēkāja pa sniegu. Viens no tiem nolaidās uz celma, kas bija pavisam brūns, bet celms sagrīļojās, un krauklis aizli­doja uz citu vietu.

«Uech! uech! uech! Krr! krr! krr!» piebalsoja citi kraukļi.

Rolfam nebija līdzi citu ieroču, tikai stops, kabatas nazis un cirvis. Viņš izvilka no jostas cirvi un devās tālāk. Atkal atskanēja kraukļu dobjās balsis, jo tie bija sasēduši zaros un ķērca kā ļauni gari, kas priecājas par savu veikli izdomāto pekles joku.

Rolfs spēra vēl dažus soļus un ieraudzīja skatu, kas pildīja viņa sirdi ar šausmām un līdzjūtību. Liels vesels aļņa tēviņš — vesels, protams, agrāk — tupēja uz ceļiem, kārstīdamies no vienas puses uz otru; brī­žiem tas, atbalstīdamies uz priekškājām, pacēlās augšā un vilka pa zemi kaut ko lielu, pelēku . . . cita aļņa līķi ar lauztu kaklu, kā vēlāk izrādījās, bet lieliem, stip­riem ragiem, kas bija tā saķērušies ar dzīvā aļņa ragiem, it kā tie būtu sakalti kopā dzelzs vai tērauda važām. Lai kā dzīvais mocījās, viņš tikko spēja kustināt galvu un stiept pretinieka līķi. Pēdas sniegā norādīja, ka pašā sākumā tas vēl spējis to pastiept dažus soļus un pat grauzis zarus un asnus, bet tas noticis sen, kad tas bijis stiprāks. Cik sen? Vairākas dienas, bet varbūt arī veselu nedēļu alnis bija cīnījies ar nāvi, kas negribēja pie tā ierasties. Viss norādīja uz to: iekritušie sāni, izkaltusi un vai veselu pēdu izstieptā mēle, tumšās, nespodru nāves plīvuru pārklātās acis, kas tomēr iezibējās cīņas alkā tūlīt, tiklīdz ieraudzīja, ka tuvojas jauns ienaidnieks.