Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Un nu nāk Uepestena, gaišbrūnā nāve. Lido kā spārnota čūska pāri kokiem, lien kā ēna pa zemi. Pakavējas brītiņu pie beigtās lidvāveres, parausta to, tad pazūd krūmos un atkal parādās lielā tālumā. Tas noris tik ātri, ka Rolfs šķiet redzam citu caunu. Tad tā ir klāt pie būdas. Nepaiet ne minūte, kad viņa jau ir uz jumta, groza tumšbrūno purniņu ar iedzelteno apakš­pusi un dodas uz jumta caurumu.

Rolfam aizraujas elpa; viņš nenovērš acu no ļaunā gariņa, kas, veikli kājiņas cilādams, vienādiem lēcie­niem steidz uz caurumu un — savu galu. Viens, divi, trīs — priekškāja uz dzeloņainā ciedra zariņa un tad slazdā. Slazds aizkrīt ar troksni. Nikns kliedziens, palēciens uz augšu. Cauna kā ārprātā svaidās no vienas puses uz otru un tik ātri, ka Rolfs nevar izsekot. Vāveru un zaķu veicēja nu pati pieveikta.

Rolfs ieskrien būdā. Slazdā plosās mazs dēmons, trakodams no dusmām un naida. Tas grauž zobiem dzelzi un šņāc, redzēdams tuvojamies cilvēku.

Caunas mokām jādara gals un, jo ātrāk, jo labāk. Tāpēc Rolfs ar viņu dara to pašu, ko viņa darījusi ar lidvāveri un pelēm. Un mūžamežā ir atkal miers.

«To es atdošu Anetei,» sacīja Rolfs, pakārdams caunas ādu žaudēties un atcerēdamies savu solījumu.

«Ei, ei, ei!» atskanēja trīs norunātie saucieni, un Kuonebs izkāpa no laivas krastā.

«Mums ļoti laba vieta medībām,» sacīja Kuonebs, glaudīdams pretim skrejošo Skukumu, kas jau bija gandrīz pavisam vesels. Tūlīt Rolfam dūrās acīs lieliska bebra āda, kas bija uzstiepta egles stīpā.

«Oho-ho!» viņš iesaucās.

«Jā! Es uzgāju vēl vienu dīķi, kas mudž no bebriem.»

«Lieliski! Lieliski!» Līksmoja Rolfs, glaudīdams pirmo bebra ādu, ko viņam nācās redzēt mežā.

«Bet tie vēl labāki,» atteica Kuonebs, rādīdams divus bebra dziedzerus.

Tādi dziedzeri ir katram bebram, un tiem neizpro­tama iemesla pēc ir tāds spēks, kas neatvairāmi pievelk visus plēsīgos zvērus. Mēs nesajūtam bebra dziedzeru smaku, bet ikkatrs dzīvnieks to uzreiz saož. Neviens mednieks neskaita ēsmu par pilnīgi labu, ja tai nav piejaucis kripatiņu no šiem dīvainajiem dziedzeriem. Vissmirdošākā viela, ko savāra no zivju taukiem, vi­sāda maita, puvumi, sajaukti ar izkaltētiem un smalki sagrūstiem bebra dziedzeriem, pārvēršas par tādu riebīgu pekles virumu, kas apšķebina dūšu ar savu garšu un osmu, bet kažokādas zvēriem tā ir pati līksme un tīksme, kas aizgrābj kā visburvīgākā mūzika, nepa­zīst žēlastības kā liktenis, viltīga kā jautrības gāze, mierina un iemidzina kā vīns. Nav cietsirdīgākas izdomas mednieka paņēmienos kā šo dziedzeru pievel­kamā spēka izmantojums. Dažās zemēs šos nāvīgos un neatvairāmos dziedzerus pieskaita burvju līdzekļiem, un likums aizliedz tos lietāt.

Bet tais kalnos, kur dzīvoja Kounebs, pie tāda uzskata vēl neturējās. Tur bebra dziedzerus skaitīja par vislabāko slazdu ēsmu, kas nodrošina medniekam sekmes. Trīsdesmit parasto lamatu ierīces, ko Kuonebs tagad bija izlicis, sešdesmit pirmajā ceļojumā izliktās un vēl ducis tērauda slazdu solīja lielu medījumu. Jau tuvojās novembris; ādu vērtība pieauga; kāpēc gan mednieki neķērās pie darba? Tāpēc, ka laiks vēl bija silts; vajadzēja nogaidīt aukstuma, citādi slazdā iekritu­šie dzīvnieki var sākt pūt, iekām mednieki spēj apstai­gāt visus slazdus.

Mednieki sagatavoja ziemai labu malku, aizbakstīja ar skaidām un sūnām visas šķirbas būdai un apbēra ar smiltīm pieliekamā sienas. Aļņus viņi vairs nemedīja, jo gaļas aizgāda nevajadzēja; bet viņiem bija viens darbs, kuru tagad varēja veikt. Slēpes, ar ko šļūkt pa sniegu, ir medniekam nepieciešama lieta, un, jo vairāk to pataisīts siltā laikā, jo labāk.

Rāmim parasti ņem bērza vai oša koku; osis izturī­gāks, bet bērzs vieglāk apstrādājams. Baltie bērzi auga lielā daudzumā tuvējā līdzenumā. Mednieki bez lielām pūlēm sagādāja desmit pēdu garu bluķi un saplēsa to garos dēlīšos. Darbu, saprotams, vadīja Kuonebs; Rolfs tikai izpildīja viņa rīkojumus. Katrs ņēma vienu dēlīti un drāza to, kamēr tas tika collu plats un trīsceturtdaļ- collas biezs. Rūpīgi apzīmēja vidu un desmit collu no tā nodrāza abus dēlīša galus līdz puscollas biezumam. Pataisīja divi plakanus šķērskokus desmit un divpa­dsmit collu garumā un tiem iegrieza robus rāmī; rā­mim abos galos piesēja auklu un salieca to vidū; tad uz­vārīja ūdeni un turēja rāmi garaiņos. Nepagāja ne stun­da, kad rāmis bija tā izmiekšķis, ka to varēja veidot pēc patikas. Tad ar auklu uzmanīgi savilka kopā galus un šķērskokus ielika agrāk iegrieztajos caurumos: auklu atstāja, lai vēl saturētu rāmi. Tad rāmi nolika līdzenā vietā, paceldami priekšgalu divi collas augstāk, un uz­vēla rāmim smagu bluķi, lai purns saliektos uz augšu.

Tādā stāvoklī atstāja rāmi, lai izkalst; pa to laiku indiānis ņēmās sagatavot siksnas. Viņš apkaisīja aļņa ādu svaigiem pelniem un iebāza dūņās. Pēc nedēļas viņš tai nokasīja vilnu, apgraizīja malas līdzenas un to izklāja. Āda bija mīksta, lokana un balta. Kuonebs sāka griezt no malas spirālveidīgi, tā ka radās gara sloksne četru collu platumā. Kad visa āda bija sagriezta, tad bija iznākusi dažus metrus gara viengabala siksna. Otra aļņa āda bija daudz mazāka un plānāka. Viņš iztrina nazi asāku un izgrieza uz pusi šaurāku siksnu. Nu viss bija gatavs; vajadzēja tikai iepīt vidu. Šaurākā siksna nodomāta priekšējam un pakaļējam galam, bet platākā vidum, kur uzliek kāju. īsts meistars gan būtu pasmējies par tādām slēpēm, tomēr tās bija stipras un ērtas.

Bez tobogana [4] , zināms, arī nevarēja iztikt. To patai­sīja no četriem plāniem oša dēlīšiem, kas sešas collas platumā un desmit pēdas garumā. Tiem izmiekšķēja galus garaiņos un salieca uz augšu, un pēc tam ar siksnām piestiprināja pie šķērskokiem.

Kuonebs neparko negribēja atstāt savu guļvietu audekla teltī; tāpēc Rolfs ar Skukumu atkal pārgāja gulēt pie viņa. Suns tagad bija pilnīgi vesels un vakaros vairākkārt skrēja laukā, kaut ko skaļi riedams tumsā. Otrā rītā būdas tuvumā bija redzamas lapsu pēdas. Bez šaubām, lapsas nāca aļņa iekšu smakas vilinātas. Te smilšu laukā tās arī varēja pēc patikas izskraidīties. Galu galā viņu ziņkāri modināja arī būda, mednieki un suns.

Kādā rītā, kad nakti Skukums bija vairākkārt, skaļi riedams, skrējis ārā, Rolfs sacīja:

«Tagad lapsām jau laba āda. Kāpēc lai nepievienoju tai arī dažas lapsas ādas?» Viņš lepni rādīja ādu.

«Labi, ej! Pamācīsies lapsas ķert,» smīnēdams atbil­dēja Kuonebs.

Rolfs paņēma divi lapsu dzelzis un stājās pie darba. Viņš izmeklēja vietu, kur krustojās divi lapsu tekas, un noslēpa slazdus tikpat rūpīgi, kā bija apsedzis caunas slazdu. Tad viņš nogrieza nelielus priedes zarus un nolika tos abās pusēs slazdam uz tekas: lapsas nāks pa iemīto teku, lēks pāri zaram un iekritīs slazdā. Lai lieta būtu pavisam droša, viņš uz katra slazda uzlika gaļas gabalu un vidū starp abiem slazdiem vēl krietnāku gaļas gabalu uz liela, tālu redzama akmens. Tekas pie slazdiem un pie lielā akmens viņš nokaisīja ar svaigām smiltīm, lai labāk būtu saredzamas pēdas, un apmieri­nāts apskatīja savu darbu.

Nakti lapsas bija gan atnākušas, ko varēja redzēt no pēdām sniegā, bet slazdiem nebija tuvojusies neviena. Rolfs uzmanīgi apskatīja pēdas, un tās visas vēstīja to pašu: lapsas bija atnākušas un par viņu pasmējušās. Tās bija tūliņ saodušas gaļu un slazdus — kā gan lapsas deguns ļautos piekrāpties! Viņas bija izjutušas, ka slazdi ir no dzelzs un ka tiem ļoti bīstama smaka — cil­vēka roku, kāju, miesas smaka; visai zemei cilvēka smaka. Un ēsma: pāra aukstu, sīkstu aļņa gaļas atkri­tumu, kas nav nemaz salīdzināmi ar siltu, mīkstu peli, bet visas meža ežas tagad peļu pilnas. Lapsām barības diezgan: tās badu vēl necieta. Kādēļ tām doties acīm redzamās briesmās? Vārdu sakot: akmens sienas neva­rētu šo ēsmu labāk izsargāt no lapsām, kā tagad izsargāja slazdi; neviena pati pēda nebija redzama apdraudētajā joslā, bet drošajā attālumā pēdu bija daudz, tikai tās visas steigšus griezās atpakaļ.