Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Lapas jau steigšus birst; drīz nāks sniegs; laiks izlikt otru slazdu virkni,» viņš sacīja.

Tad viņš pēkšņi apklusa un sāka skatīties uz ezera pusi. Arī Rolfs pavērās turp un ieraudzīja trīs aļņus. Pa priekšu nāca mātīte un viņai pakaļ divi ragaini tēviņi. Viņi soļoja gar krastu un bez aizdomām tuvojās būdai. Rolfs paskatījās uz Kuonebu, un tas viņam pamāja ar galvu. Rolfs iegāja būdā, paķēra šauteni un, aļņu nemanīts, aizslīdēja pa aļņu iemītu teku uz upi.

Abi aļņi nebadījās, jo cīņas laiks vēl nebija pienācis. Bet viņu ragu zari bija spoži notrīti, kakla muskuļi saspriegti, un viņi draudīgi skatījās viens otrā, seko­dami vadonei. Viņi gāja tieši uz braslu. Sis ceļš viņiem laikam bija labi pazīstams. Viņi iekāpa ūdeni, pārpel­dēja pāri upei un izkāpa otrā krastā. Rolfs nogaidīja, kad viņi bija labi redzami, un skaļi iesvilpās. Svilpiens iedirba kā burvju līdzeklis: aļņi acumirklī sastinga kā statujas. Rolfs tēmēja mazākajam tēviņam. Kad izgaisa pulvera dūmi, divi aļņi bija pazuduši, bet apmēram piecdesmit soļu no Rolfa gulēja zemē trešais alnis.

«Laba vieta,» sacīja Kuonebs, «te aļņi nāk pie pašām mājas durvīm.»

Alni nodīrāja un jauno gaļas aizgādu novietoja jaunajā pieliekamajā. Iekšas atstāja turpat uz lauka, tikai apsedza ar zariem un akmeņiem.

«Nu netiks klāt ne vārnas, ne sīļi; bet ziemu atnāks lapsas un atnesīs mums savas ādas.»

Vajadzēja nolemt, ko darīt otrā dienā. Skukumam klājās gan labāk, bet viņš bija vēl ļoti vārgs. Tad Rolfs sacīja: «Kuoneb, ņem šauteni un cirvi un ej viens pats izlikt otru slazdu virkni. Es palikšu mājā, rīkošu visu ziemai un kopšu Skukumu.»

Indiānis šim priekšlikumam piekrita. Otrā rītā viņš aizgāja viens pats un pārīrās laiviņā uz ezera austrumu krastu. Tur viņš sāka, tāpat kā pirmoreiz, iet gar upi un likt slazdus. Pēc dienām trim četrām viņš cerēja būt atpakaļ.

Rolfs iesāka dienu ar to, ka pagatavoja Skukumam tikpat karstu peldi kā agrāk un paēdināja viņu ar zupu. Peldes laikā Skukums žēli smilkstēja, bet, zupu ieraudzīdams, pateicīgi kustināja asti. Bija redzams, ka veselība sāk uzlaboties.

Nu vajadzēja pieliekamā šķirbas aizbakstīt ar sūnām. Sis darbs aizņēma veselu dienu un bija diezgan grūts. Tad Rolfs nopietni pārdomāja, kā labāk ierīkoties ziemai. Konektikutā kolonisti, salam tuvojoties, savas mājas aprok ar smilšu uzbērumu. Rolfs zināja, ka Edirondekā ziemu laiks vēl aukstāks, un tāpēc nolēma būdu un pieliekamo apbērt ar biezu kārtu smilšu. Viņš pataisīja no ozola koka labu lāpstu un padarīja to cietāku, turēdams lāpstas malas tik ilgi liesmā, kamēr tās palika pavisam brūnas. Divas dienas viņš raka smilti un apbēra būdu līdz pat jumtam.

Viņš sagatavoja arī kurināmo slapjam laikam un, malku kraudams, atkal no jauna redzēja, cik maza viņu būda. Nu smagais darbs bija pabeigts: viņš varēja nodoties dažādām pārdomām.

Pirmoreiz viens pats mūžamežā! Dīvainas jūtas plo­sīja Rolfa sirdi. Tādu viņš vēl nekad nebija piedzīvojis. Viņš jutās pilnīgi brīvs, varēja darīt, ko grib, nevie­nam nebija ne par ko jādod atbildība, viņš bija pilnīgi patstāvīgs. Te nevaldīja sastingušā civilizēto cilvēku mehānika, te bija jāsastopas ar pirmatnējo vienkāršību gluži kā cilvēces pirmlaikos. Dzīvnieku dvaša sajaucās ar cilvēka dvašu. Radās visciešākā tuvuma un apvieno­juma sajūta ar visu, kas dzīvs, bet arī apziņa, ka no visām lietām visapkārt rēgojas pretī tikai salta, mēma nežēlība un mīlas trūkums. Nē, tās nebija vis tādas bezgalīgas, neaprobežotas brīvības jūtas, par kādām viņš līdzīgi daudziem citiem kādreiz bija sapņojis. Pirmajā naktī Rolfs bija priecīgs, ka viņa gultai blakām atrodas mazā, nevarīgā suņa guļvieta,— tas viņam bija gribot negribot jāatzīst.

Tādas domas un jūtas mežiniekam ir bērnu slimība. Četrās dienās, ko Rolfs nodzīvoja viens, tās bija pārspē­tas. Jāņem vērā arī tas, ka Rolfam nebija gandrīz nekāda ieroča; vienīgo šauteni bija paņēmis līdzi Kuo- nebs. Un Rolfs ari piedzīvoja to, par ko mēdz stāstīt mednieki, ka visbrīnišķīgākie dzīvnieki nākot taisni tad, kad medniekam nav šautenes. Otrās dienas vakarā, taisīdamies iet gulēt — Rolfs tagad gulēja būdā —, viņš vēl apstājās pie būdas durvīm, lai paskatītos zvaigznēs, un piepeši ieraudzīja starp ezera spoguli un meža ēnu iznirstam varenu, tumšu stāvu; dzīvnieks apstājās, pagrieza pret viņu galvu, uzskatīja viņu zaļi mirdzo­šām acīm un pazuda ezera malā. Nav ko brīnīties, ka Rolfs tovakar aiztaisīja jo cieši būdas durvis. Otrā rītā viņa pirmais gājiens bija uz to vietu. Viņš pamatīgi apskatīja smilšu laukumu un redzēja, ka nakti nebija vis nācis ciemā lūsis vai lapsa, bet bija meklējusi laupījumu puma.

Trešajā rītā, izgājis mazā gaismiņā ārā, viņš dzirdēja kaut ko sprauslojam. Paskatījies egļu biezoknī, viņš ieraudzīja milzīgu briedi ar platu purnu, nošļukušām ausīm un drausmiem ragiem. Rolfs nebija no bailīga­jiem, bet, redzot šo nezvēru tik tuvu sev priekšā, viņam mati sacēlās stāvus un pārskrēja auksts pa visu mugurkaulu. Viņš sajuta savu nevarību, jo nebija šautenes. Viņš ieskrēja atpakaļ būdā un paskatījās uz stopu un bultām. «Tās der varbūt irbēm un vāverēm, bet šim milzim vajadzīga šautene,» viņš nicīgi nodo­māja. Pēc brītiņa Rolfs iedrošinājās iet ārā. Briedis stāvēja vēl turpat. Zēns skrēja uz to, skaļi kliegdams, briedis stingi blenza un nekustējās. Rolfs virzījās atpakaļ uz būdu. Beidzot viņam ienāca prātā, kāda burvju vara ir ugunij. Viņš iekūra krāsni. Pacēlās biezi dūmi, spiedās cauri dūmvadam, tad slīga zemē un stldza pa koku starpām uz brieža pusi. Platās brieža nāsis ievilka šo savādo smaku, un milzi pārņēma šausmas. Vienā mirklī viņš apsviedās, un tikai platā mugura vēl pavīdēja tālajos krūmos. Nekad viņš vairs nerādījās šai malā.

Sais četrās dienās piecreiz pienāca pie būdas aļņi.

Viņi izturējās tik droši, it kā zinātu, ka tur dzīvojošais jauneklis viņiem pilnīgi nekaitīgs, jo viņam nav tā noslēpumainā spēka, kas nogalina tālā atstatumā.

Ak, kā Rolfs ilgojās šautenes! Cik bieži viņam nāca prātā tirgotava un tirgotājs: priekš mēneša viņam piedāvāja lielisku šauteni par divdesmit pieciem dolā­riem ar samaksu pavasarī un ādās. Cik muļķīgi bija noraidīt šo izdevīgo piedāvājumu! Rolfs vairākkārt nozvērējās iegādāties šauteni, tiklīdz radīsies izdevība, un visiem spēkiem censties, lai tāda izdevība rastos jo drīz.

Vienu uzvaru viņam tomēr izdevās panākt savā vientulības laikā. Tas zvērs, kas bija nolaupījis gaļu no maisa, slēpās vēl turpat būdas tuvumā. Tagad maiss karājās pieliekamajā, un tam atkal bija izdarīts uzbru­kums. Tas notika Rolfa pirmajā vientulības dienā, kad baļķu starpas vēl nebija aizbāztas. Pēc Kuoneba pa­doma viņš uzstādīja divi caunu slazdus: vienu uz jumta pie cauruma, pa kuru caunai vajadzēja būt ielīdušai, un otru uz sijas, pa kuru caunai jārāpjas pāri, lai tiktu pie gaļas maisa. Slazdu ierīko ļoti vienkārši: pataisa tik lielu iedobumu, ka tajā var ielikt atvērtu slazdu; slazda plauktiņu apklāj ar zāli un tam abās pusēs noliek dzeloņainus zarus tā, lai zvēriņš, tiem uzminis, pasteig­tos likt kāju uz zāles. Slazda dzelzs važu piesien pie sijas.

Caunas ir dienas dzīvnieki. Un tomēr tās dabū redzēt diezgan reti. Pirmajā naktī slazdi bija palikuši neaiz­skarti. Otrā rītā, uz ezeru pēc ūdens iedams, Rolfs ieraudzīja ezerā garu, tumšu svītru, it kā tur peldētu pīles. Viņš apsēdās novērot, kas tur ir, un izdzirda kokā pie būdas kaut ko skrapstam, it kā tur kāpaļātu vāvere. Viņš atskatījās un ieraudzīja lielai vāverei līdzīgu dzīvnieku tumšā krāsā; bet tas bija spraigāks par vāveri. Zibens ātrumā tas uzšāvās pa vienu koku augšā, tad atkal jau bija pa otru lejā, aizslīdēja pāri zemē gulošiem kokiem, iešmauca zaru čupā, pēkšņi sastinga, vērās tālē uz kaut ko, kas nezin ar ko bija pievilcis viņa uzmanību. Tad kā bulta uzšāvās tuvākajā kokā, no kura kliegdamas aizlaidās divas irbes. Ar slaidu lē­cienu laupītājs ir atkal zemē, viegli un graciozi skrien pa kritušu koku, apstājas vidū un stingi veras smilgu pudurī; nepaiet ne sekunde, kad cauna ar trim viļņvei­dīgiem lēcieniem ir smilgās un tūliņ iznirst no tām ar peli zobos; vēl lēcienā uz labo pusi, skaļš spiedziens — un tad vēl viens. Pavisam trīs peles. Cauna aizsviež tās un nedomā vairs par tām. Graciozās slepkavas uzmanību valdzina meža pīļu bars, kas lido zemu pāri krūmiem. Cauna pazudusi biezos kārklu ceros, bet te jau tā atkal klāt un dodas augšā vecajā vītolā, kurā daudz dzeņa dobumu. Caunas kustības tik ātras, ka Rolfs nespēj izsekot, kā tā pazūd lielākajā dobumā un izlec no tā ar lidvāveri zobos, kurai pāršķēlusi galvu. Viņa nomet vāveri no koka zālē un tad, nikni rūkdama, lec tai pakaļ, sagrābj mazo, nedzīvo dzīvnieciņu, rausta un plosa to, un aizmet projām. Tagad tā viļņveidīgi kā čūska slīd pa zemi. Dzeltenais laukumiņš uz krūtīm spīd kā zelta vairogs. Nu atkal apstājas. Stāv kā medību suns. Kāda grācija un kāds niknums visā viņas stāvā! Galva lokana kā čūskai, tā griežas uz apaļā kakla pret vēju, nāsis izplešas un dreb. Daži gausi, slīdoši soļi uz priekšu. Viss dzīvnieks no pakauša līdz astes galiņam ir tikai stingri savilkta stīga. Pēkšņi cauna iešaujas kā bulta biezoknī, un otrā pusē no krūmiem izlec, dzīvību glābdams, balts trusītis. Hop, hop, hop! Katrs lēciens divpadsmit pēdu garš. Tam pakaļ cauna milzīgiem lēcieniem. Acis ne­spēj tiem sekot. Abi trauc uz dzīvību un nāvi! Kā zibens krūmu starpā vīd trusītis un cauna! Trusītis ir žiglāks, tikai viņu māc bailes. Bet viņam tomēr atmirdz laimes zvaigzne: viņš nokļūst uz aļņu tekas un prom uz upi. Atpakaļ nav ko griezties, tāpēc viņš lec ūdenī un peld. Bet cauna? Vai arī lec ūdenī? Kādēļ? Ūdeni viņa nīst, un ēst arī negribas. Sis sports nu ir galā, bet ūdens sports viņai netīk. Viņa saliek ķepas un garlaicīgi noskatās, kā trusītis pārpeld uz viņu krastu.