Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Lāču koks,» īsi pateica Kuonebs. Tikai ar lielām pūlēm Rolfam izdevās dabūt no nerunīgā drauga zināt, ko nozīmē «lāču koks».

«Lielākā dzīvnieku daļa,» indiānis stāstīja, «mēdz ar īpatām zīmēm norādīt, kurš apgabals ir viņu īpašums. Visbiežāk viņi sava iecirkņa robežās atstāj savu smaku, bet dažās vietās liek arī labi saskatāmus norādījumus. Piemēram, bebrs atstāj nelielu piciņu netīrumu, vilks uzkašā zemi ar pakaļkāju, bet lācis zobiem un nagiem ieskrambā koku. Katrreiz šim kokam garāmiedams,

viņš atjauno skrambas, tāpēc tās paliek svaigas visu laiku, kamēr lācis uzturas šai apvidū. Vasarā vaislas laikā ir daudz tā apzīmētu koku. Sai laikā lāči klejo tālu savā apkārtnē. Viņi apmeklē visus lāču kokus un atstāj pie tiem savas zīmes. Pēc tam atnākušais lācis apošņā koku, un viņa smalkā osma pateic, vai te bijis tēviņš vai mātīte, un zemē iemītās pēdas norāda, uz kuru pusi tas aizgājis.»

Tātad te bija it kā lāču dzimtsarakstu iestāde. Vēlāk Kuonebs parādīja Rolfam divu zaru apvienojumu, kura miza bija it kā nopulēta un kuram bija savāda smaka; tur bija pieķērušies daži smalki iesarkani vizoši matiņi. «Cauna,» teica indiānis. Viņi uzstādīja slazdu.

Trešo zīmi viņi uzgāja zāles klajumā. Tur bija liels gaišs akmens, uz kura bija daudz lapsas spiru. «Katra lapsa,» paskaidroja Rolfam indiānis, «šai vietai garām iedama, apošņā šo akmeni, lai zinātu, kas no sugas piederīgiem te dzīvo. Vislabākā vieta dzelzs slazdam, jo parastajās lamatās neviena lapsa nelien.»

Tā pamazām Rolfs dabūja zināt, ka visiem dzīvnie­kiem — līdz pat pelēm — ir savas zīmes, pēc kurām pazīties. Mēs nekā daudz no tām nemanām, tāpēc ka mūsu maņas orgāni ir truli un mūsu novērojumu spējas par maz vingrinātas, bet mednieks un dabas pētnieks zina it labi, uz ko šai ziņā jāvirza uzmanība.

Pusdienas mednieki turēja jau apmēram desmit jūdžu atstatumā no savas būdas. Piecpadsmit lamatu bija jau savās vietās. Kuonebs bija šai darbā ievingrinā­jies, un viņam nevajadzēja ilga laika vienām lamatām.

Pēc pusdienām viņi atkal turpināja ceļu. No šās vietas upe stipri sašaurinājās; drīz no tās bija atlicies tikai strauts. Bija jākāpj stāvu kalnā. Beidzot viņi nokļuva mežu apaugušā augstienē. Viņi centīgi mek­lēja pēdas un nemitīgi brida pāri upei gan uz vienu, gan otru pusi. Pēkšņi Kuonebs apstājas, paveras apkārt un tad rāda Rolfam dūņaino ūdeni: «Bebrs.» So maģisko vārdu izrunājot, viņam mirdz acis.

Viņi devās caur biezu alksnāju uz rietumiem un pēc simt soļiem ieraudzīja dīķi. Tas bija apaudzis zarainiem kārkliem un tālē gaisa muklāja krūmos. Gar upi uz priekšu dodamies, viņi drīz uzgāja bebru dambi — garu, līkumotu dūņu un kārklu zaru celtni. Tam plūda pāri ūdens sīkām urdziņām, kas dambja pakājē atkal savienojās strautā, gar kuru viņi bija nākuši. Dīķim čivinādami lidoja pāri strazdi, gar dīķa malām plunčā­jās meža pīles, bet nokaltušas priedes galā kā statuja rēgojās milzīgs zils gārnis. Visapkārt mudžēja vēl daudz sīku radījumu, bet dīķa vidū pacēlās celtne, kas līdzinājās mazai aizvēstures laiku mietu celtnei — bebru pils. Aiz tās bija vēl trīs tādas celtnes. Bebru pašu nebija nekur. Bet nupat apgrauztie koki, dīķī peldošie koka gabali un dambja nostiprinājumi bija mednieka acij drošs pierādījums, ka te ir liela bebru nometne.

Bebra āda toreiz piederēja pie visdārgākām ādām. Bebru saķert nav grūti, tāpēc šis dīķis bija tikpat kā atrasts zelta maiss. Abi draugi apgāja apkārt izrobota­jam dīķim, un Kuonebs pie tam izpētīja, kur ir bebru piestājas vietas, savā ziņā mazas ostas, kur bebri nirst ūdenī. Vietvietām netālu no dīķa bija apaļi skudru pūžņi, uz kuriem no krasta veda daudzas iemītas tekas. Indiānis paskaidroja, ka pa tām saulainās dienās bebri ejot uz skudru pūžņiem, nogulstoties uz tiem un skudras meklējot bebra biezajā vilnā kukaiņus. Vienā vietā, kur krasts kā augsts rags iestiepās ūdenī, viņi atrada nelielu dūņu piciņu, kas stipri smirdēja. «Tā ir bebra zīme,» teica indiānis, «tas ir tikpat daudz kā lāču koks.» Kuoneba zinības šķita Rolfam neizsmeļamas.

Dīķis izlikās mazs, un tomēr medniekiem bija ceturt- daļjūdzes, ko iet, kamēr tika tā augšgalā. Tur viņi uzgāja otru dambi un aiz tā citu dīķi, kas atradās augstāk par pirmo, bet kurā bija tikai viena bebru pils. Pēc tam viņi uzgāja vēl desmit tādu dīķu, kas stāvēja kā kāpnes cits par citu augstāk kalna pakājē. Bebru pilis bija tikai pirmos divi dīķos, bet bija redzams, ka apdzīvoti ir visi un visi pieder vienai un tai pašai nometnei. Visur gar krastu bija redzami svaigi ap­grauzti koki.

«Ļoti labi! Mēs varam dabūt ap piecdesmit bebru,» sacīja indānis. Un mednieki zināja, ka atrodas Apsolī­tajā zemē. Rolfs vislabāk būtu atlikušo dienas daļu ziedojis bebru dīķa pētījumiem un mēģinājis kādu nošaut. Vakarā jau viņiem jānāk ārā no savām pilīm. Bet Kuonebs skubināja iet tālāk.

«Tikai divdesmit lamatu! Mums būtu vajadzīgas simt piecdesmit,» viņš nopūtās.

Viņi pagāja uz rietumiem, uzkapa sausā paugurā, kur auga cukura kļāvi, un pie milzīga koka nolika vienas lamatas. Pēc tam viņi meklēja ceļu pāri stāva­jiem kalniem uz austrumiem, lai viņpus kalniem at­rastu kādu upi, kas viņus vestu atpakaļ uz savu ezeru.

Skukuma izglītībā bija vēl trūkumi. Viņš palika mājā tikai tad, kad pašam patika, un pēc paša prāta skrēja savam kungam pa priekšu vai gāja nopakaļus, ja bija pārliecināts, ka cilvēka gudrība nevar mēroties ar nobriedušām suņa atziņām, kas iegūtas nemitīgā trīs­padsmit mēnešu darbā. Bet nu uzreiz Skukums iekļuva apstākļos, kuros vecie piedzīvojumi izrādījās par nepie­tiekošiem. Viņš krita maldos. Patlaban viņš bija izdzir­dējis lapas čaukstam un skriešus devies turp, un nu jau viņa piktās rejas ziņoja, ka viņš uzgājis naidīgu meža nezvēru. Bet šad un tad rējiens dīvainā kārtā pārvērtās sāpju kaucienā. Kas tur varēja būt? Mednieki steigšus devās tur un atrada mazo niekkalbi uzbrūkam lielai dzeloņcūkai. Tā bija pabāzusi galvu zem krituša koka un izstiepusi asām adatām segto pakaļdaļu. Dzeloņcūka vicināja savu apbruņoto asti, un sunim pēc katra vēziena palika purnā daudz dzeloņu. Skukums bija spēkavīrs, bet šī lieta sāka viņam apnikt. Sāpes arvien pieauga; arvien dziļāk viņam urbās miesā dzeloņi.

Kuonebs paķēra milnu un izbikstīja dzeloņcūku no paslēptuves. Rolfs bija gaidījis, ka viņš to nositīs, kad tā izbāza galvu ārā. Bet Kuonebs nedomāja tā darīt. Viltīgā dzeloņcūka uzmeta ātru skatu jaunajam, daudz varenākajam pretiniekam un nolēma, ka nav ko zaudēt laiku. Viņa gāzelēdamās trauca lēkšus uz tuvāko egli un, kokā uzrāpusies, paslēpās pašā galotnē.

Nu mednieķi pasauca suni. Tam bija nožēlojams izskats. Skukums sēdēja un berza purnu papriekš ar kreiso, tad ar labo ķepu. Bet visas pūles veltas: adatas nebija dabūjamas laukā. Skukums žēli kauca un smilk­stēja. Beidz«.; viņš sāka izmisumā berzēt galvu pret zemi. Tad Ralfs viņu saturēja, un Kuonebs vienu pēc otras rāva laukā adata:. Mazajam, trīcošajam sunim izvilka trīsdesmit vai četrdesmit indīgo dzeloņu no kājām, galvas un purna. Bet vissāpīgākās bija lūpās un mēlē; tās bija jau dziļi ieurbušās mīkstajā miesā. Indiāņa stiprie pirksti rāva citu pēc citas no lūpām. Skukums vēl tikai smilkstēja; bet viņš sāka nežēlīgi kaukt, kad sāka ķerties pie mēles. Rolfam bija tīrās mokas viņu saturēt, un katram, kas nezinātu, kas te notiek, būtu jādomā, ka divi vīri ļaunprātīgi moka suni.