Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Bet kur? Apvidus likās visur vienādi labs, bet mednieki parasti apmetas pie upes iztekas, kur negaisa laikā nav lielu viļņu, kas varētu apdraudēt laivu. Visi dzīvnieki, kas parasti vairās no ezera, mēdz labāk pārcelties šai vietā, bet iebraucēji ierauga mednieka būdu, pirms nokļūst no upes grīvas ezerā.

Kurā iztekas pusē? Kuonebs nolēma, ka rietumos, lai varētu redzēt saules lēktu. Netālu no ezera atradās kalns ar augstu klinšainu virsotni. Viņš parādīja šo kalnu un sacīja vienu vienīgu vārdu: «Aidecbo!» Se, ezera rietumu piekrastē, kur upe ietek ezcrĶ viņi uzsāka tīrīt vietu, kur celt. būdu.

Man šķiet, ka, ikviens mednieks, kas vien dzīvojis pasaulē, saka, pirmoreiz sākdams celt būdu: «Ak, pietiks ar visniecīgāko būdiņu, kaut tikai virs tās būtu jumts un tur varētu nakti pārgulēt!» Un katrs med­nieks vēl pirms pavasara pārliecinās par to, kādu kļūdu izdarījis, jo tāda būda par šauru dzīvei un nav arī kur glabāt pārtikas krājumus. Kuonebam un Rolfam trūka piedzīvojumu šai lietā, un viņi pieļāva to pašu kļūdu. Viņi uzcēla ļoti mazu būdu: 10 pēdu platu un 12 garu, nevis 12 pēdu platu un 20 garu, bet sienas 6 un nevis 8 pēdas augstas. Viņi bija izveicīgi namdari, un celsme ātri virzījās uz priekšu, jo priežu še bija pārpilnām. Sienas viņi uzcēla pašā pirmajā dienā. Galvenais bija jumts. No kā celt to? Ar ko apklāt? Liepu dēļiem, lubiņām vai māliem? Visvieglāk bija uztaisīt māla jumtu; tas sildīja ziemā un atvēsināja vasarā. Tiesa, tam gan piemita trīs trūkumi: tas laida cauri ūdeni garo lietu laikā, sagādāja daudz putekļu un netīrumu sausā laikā un bija tik smags, ka baļķi un spāres galu galā nespēja to saturēt, ja tos neatbalstīja stabiem, kas stipri traucēja būdas iekšienē. Bet tam bija arī savas priekšrocības, un tāpēc cēlēji ilgi nešaubījās.

«Celsim māla jumtu,» viņi noteica.

Kad sienas sasniedza piecu pēdu augstumu, cēlēji izcirta durvis un logu, atstādami katram caurumam apakšā tikai pusbaļķa. Tad uzlika pēdējo baļķu rindu un uzklāja griestus; uztaisīja divas priežu stenderes durvīm un divas īsākas logam. Ar svārpstu izurba tajās caurumus, lai ozola tapām piestiprinātu stenderes pie baļķiem.

Kaktā nolēma celt krāsni no akmeņiem un māla. Kuonebs sacīja, ka šim nolūkam nevajagot ņemt akme­ņus ezerā, kā gribēja Rolfs, bet kalnā. Kāpēc? Tāpēc, Kuonebs paskaidroja, ka ezera akmeņi ir ūdens gari, kas nevar dzīvot uguns tuvumā un mūžīgi sasprāgst; turpretim kalnu akmeņi ir saules un uguns gari, un tad uguns dod vairāk siltuma.

Krāsns iekārtojuma plāns bija ļoti vienkāršs. Rolfs bija daudzreiz bijis klāt, kad taisīja krāsnis; galvenais, lai dūmvads būtu diezgan plats, bet tā visšaurākā daļa atrastos tieši virs uguns.

Jumta zimzes un čukuru drīz vien nostādīja pareizā vietā. Tad uztaisīja tik garu priežu režģi, lai tas sniegtos no čukura līdz zimzēm, un tik platu, lai pilnīgi apsegtu jumtu. Biezie grīšļi, kas auga tuvajā pļavā, sagādāja pietiekoši daudz rupjas, asas zāles, kuru biezā kārtā saklāja uz jumta. Kuonebs un Rolfs saraka ar paštaisītām koka lāpstām mālu un sasvieda to zālei virsū. Kad šis pārklājs bija sešas collas biezs, viņi sastampāja to lāpstām, un bija gatavs jumts, kas izrādījās tīri labs.

Lielās šķirbas starp baļķiem piepildīja koka skaidām, bet mazākās sūnām. Durvis uztaisīja no dēļiem un iekāra vienkārši divās koka tapās, kas bija iedzītas pēdējā dēlī un ieslīdēja attiecīgos caurumos stenderē.

Grīda viņiem šķita lieka, toties viņi uztaisīja lāvas guļai un tikai tad atskārta, cik maza viņu būda. Bet jau pēc nedēļas viss bija kārtībā. Būdā smaržoja pēc meža un sūnām, kas sagādāja Rolfam tādu prieku, kādu, likās, viņš nebija izjutis nevienā citā mājoklī.

Kuonebs kārtīgi sakrāva krāsnī kurināmo, aizdedza pīpi un, dūkdams pie sevis dziesmu «par mājas gariem», apgāja apkārt būdai, laizdams dūmu grīstes uz četrām vēju pusēm. Tad viņš iegāja istabā, iekūra krāsni ar pīpes uguni, bet, kad uguns bija iedegusies, uzsvieda uz tās šņaucienu tabakas un aļņa spalvu kušķīti. Mājas krāsns bija pirmoreiz iekurta.

Tomēr viņi gulēja vēl arvienu teltī, jo Kuonebam netikās gulēt istabā, bet Rolfs ar katru dienu vairāk un vairāk pielāgojās viņa gaumei.

Jaukam laikam pastāvot, abi draugi steidza celt būdu un pat neieminējās par medībām, lai gan aiz ezera šad tad parādījās pa alnim. Nu būda bija gatava un svaigas gaļas aizgāds izbeidzies, tāpēc Rolfs domāja, ka pienā­cis laiks izpildīt savu senseno iegribu.

«Kuoneb, dod savu šauteni; es gribu iet viens pats medīt alni.»

«Labi, ej! Bet ieteicu iet vakarā.»

Rolfs izgāja, tiklīdz saule laidās uz rietu, jo dienas karstumā aļņi parasti slēpjas meža biezoknī. Viņš ņēma vērā tos nedaudzos mednieku likumus, ko zināja: netai­sīt troksni un iet pret vēju . . . No kurienes tad pūta vējš? No dienvidrietumiem: tātad jāturas dienvidrie­tumu virzienā gar ezera malu. Varbūt būs kādas pēdas. O, pēdu bija daudz, daudz par daudz, vesels jūklis pēdu; nemaz nevarēja izvēlēties vienas pēdas un tām sekot. Atlika vienīgi iet uz labu laimi.

Un Rolfam bija laime. Tā nebija nemaz ilgi jāmeklē. Pāri klajumiņā kaut kas brikstēja un brakstēja, bet tad atkal pēkšņi palika klusu. Alnis! Bet vai viņš vēl stāvēja tur krūmos jeb bija jau aizgājis? Varbūt tas arī nemaz nebija alnis? Tad viņam ienāca prātā Kuoneba medību likums: neiesāc nekā, iekām neesi pārliecinā­jies, kas darāms. Vispirms bija jāmeklē un jāuzzina, kas krūmos kustējies.

Rolfs palika stāvam un gaidīja. Pagāja viena minūte, otra — jau piecas minūtes, bet viss vēl bija klusu. Vai viņš galu galā būtu maldījies? Bet mednieku likums bija — izdibināt, kas ir. Kāds pūš vējš? Lai droši uzzinātu, Rolfs pētīja divējādi: pacēla apslapinātu pirkstu, tas teica, ka dienvidrietumu; noplūca sausas zāles un svieda gaisā, arī tās rādīja dienvidrietumu vēju. Tātad viņam jārauga piekļūt no ziemeļiem. Uzme­tis skatu šautenei, viņš sāka līst: soli pa solim, lēnām un apdomīgi, iepriekš zemi pirkstgaliem aptaustīdams un tikai tad likdams kāju, pēc katra soļa apstādamies, klausīdamies un vērodams. Bija varbūt tikai simt soļu līdz ievērotai vietai; bet Rolfam pagāja gandrīz ceturt­daļstunda, kamēr līdz tai nokļuva. Pāris reižu viņš satrūkās, sienāzim ietirkšķoties un dzilnai tik skaļi iebrēcoties, ka noskanēja viss mežs. Mednieks dzirdēja savu sirdi arvien skaļāk un skaļāk sitam; viņš baidījās, ka tas viņu varētu nodot, jo muļķīgā sirds pukstēja tik dikti, ka to vajadzēja dzirdēt tālu visā apkārtnē, un tā nebija apklusināma. Bet, ja reiz viņš bija ceļā, tad apstājas nebija. Beidzot viņš stāvēja pie tā krūma, kas izskatījās kā visi citi krūmi un tomēr ar maģisku spēku pievilka viņu. Viņš stāvēja un sasprindzinātā uzmanībā veselu minūti vēroja. Nekas nekustējās. Tad viņš ārkārtīgi uzmanīgi ar lielu līkumu apgāja apkārt šim ceram un uzgāja, ko bija meklējis: liela aļņa svaigas pēdas un pametumu. Sirds atkal sāka pārāk skaļi dauzīties. Medniekam bija brītiņu jāatpūšas, tad viņš sāka sekot pēdām, turēdams šauteni gatavu šāvienam.

Pēkšņi iekliedzās silis. Rolfs apstājās un izdzirda ne­tālu aiz sevis krūmos īsu brikšķi. Viņš atskatījās un ieraudzīja lielu alni ar lepniem ragiem. Jā, tur tas stāvēja stalts un brašs nepilnus trīsdesmit soļus no viņa. Brītiņu cilvēks un kustonis blenza viens otrā, tad Rolfs pirmais atģidās un cēla šauteni pie pleca. Alnis stāvēja mierīgs. Šautene nu bija pacelta, bet kā! Stobrs acu priekšā vilka svītras krustām šķērsām un zīmēja ugunī­gus lokus. Rolfs sakļāva to ciešāk, bet, jo stingrāk viņa rokas žņaudza šauteni, jo ļaunāka šī lieta kļuva. Tagad elpa sāka vētraini viļņot augšup, lejup, rokas drebēja, ceļi trīcēja. Un tad alnis viegli sakustējās, it kā gribēdams labāk apskatīties, un pacēla asti kā karogu. Šai mirklī Rolfs saņēma visu savu gribasspēku un nospieda gaili. Paf! Alnis salēcās kā atspere un bija prom.