Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Vakariņām viņiem šoreiz bija tēja, kartupeļi un cepta cūkas gaļa, bez tam kļavu sīrups un sausiņi; vakariņām sekoja parastā pīpe. Kuonebs paņēma vītola vicu, ko bija nogriezis jau dienu, un nodrāza tā, ka skaidiņas palika karājoties vienā vicas galā. Viņš tu­rēja tās virs uguns, kamēr tās palika brūnas; tad nolika sev uz plaukstas un, sajaucis ar tabaku, piebāza ar tām pīpi. Drīz vien viņu ieskāva dūmi, kuru īpato smaržu dēvē par «indiāņu smaržu» tie ļaudis, kas nezina, kā tā rodas. Rolfs nesmēķēja. Viņš bija solījis savai nelaiķa mātei nesmēķēt, iekām nebūs pieaudzis. Sai brīdī viņa tam parādījās dzīvāk kā jebkad, jo viņš sajuta, kā smaržo balzampriedes zari, no kuriem bija uztaisītas gultas. Kuonebs sauca šo priedi par «čokotungu». Rolfa mātei vienmēr uz dīvāna stāvēja mazs spilventiņš, kas bija atvests no ziemeļiem. Viņa sauca to par «ziemeļ- priedi», jo tā priede, kuras adatām tas bija piebāzts, neaug Konektikutā. Kad Rolfs bija vēl bērns, viņš bieži vien slēpa šai spilvenā savu mazo, apaļo deguntiņu, ar baudu ieoda brīnišķo smaržu, kas nāca no tā un kas kopš tā laika viņam kļuva par svētu simbolu, atgādinot to, kas viņam bērnībā bijis dārgs un nekad nebija zaudējis savu nozīmi. Sai naktī viņš gulēja mierīgi, juzdams pat miegā ziemeļpriedes aromu.

No rīta izrādījās, ka nav tik viegli doties uzreiz ceļā. Sai pirmajā dienā vajadzēja daudz ko sakravāt un sagatavot: sasiet divus saiņus, apdomāt, kā labāk sakār­tot laivu, tas ir, kā tur novietot augstāk dažas lietas, ja gadījumā rastos negaidīta, bet tomēr iespējama sūce; smagas mantas — kā cirvjus un panniņas — vajadzēja piestiprināt pie pašas laivas vai pie tādām lietām, kas spētu noturēties virs ūdens, ja laiva apgāztos; va­jadzēja laivu divās vietās iedarvot un tā tālāk. Apmē­ram pēc trim stundām viņi tomēr atīrās no krasta un uzsāka savu ceļojumu pa Srunu uz leju.

Rolfs ceļoja pirmoreiz pa ūdeni. Reiz viņš bija mēģinājis braukt laivā pa Paipstevas dīķi, bet tā bija tukša izprieca. Tagad turpretim bija īsts ceļojums. Viņš brīnījās par tik trauslas laivas jutīgumu, tās vieglo, nemanāmo līganumu, ātro pakļāvību visniecīgā- kai airu kustībai, par to, kā tā atlēca no zemūdens akmeņiem. Viņam pavērās jauna pasaule. Kuonebs viņam iemācīja, ka laivā var sēsties tikai tai brīdī, kad tā nepieskaras dibenam; iemācīja, kā celties kājās un kustēties, izvairoties no pēkšņiem soļiem. Viņš dabūja arī zināt, ka vieglāk airēt sešu pēdu nekā sešu collu dziļumā.

Stundas laikā viņi nobrauca piecas jūdzes un no­kļuva līdz Hudzonai, kur bija jau grūtāk airēt, jo tagad viņi brauca pret straumi augšup. Pagāja diezgan ilgs laiks, un viņi iekļuva upes seklākā vietā, kur bija tik maz ūdens, ka laiva nevarēja irties. Viņi izlēca no tās un gāja pa ūdeni, kamēr nokļuva līdz dziļākai vietai, tad kāpa atkal laivā un jautri ķērās pie airiem. Drīz pēc tam viņiem gadījās ceļā nepār braucamas krāces, un Rolfs pirmoreiz iepazinās ar to, ko sauc par «port- edžu», t. i., kad krava jāpārnes uz pleciem. Kuonebs jau pa gabalu ieraudzīja mežonīgi putojošus ūdeņus un, vērīgi apskatīdams krastus, vispirms uzstādīja sev jautājumu — kur piestāt malā? Un tad — cik tālu būs jānes krava? Ziemeļamerikas galvenajās upēs nav nevienas krāces, kur nevajadzētu izpalīdzēties ar «port- edžu». Neviens, kas iras pa tādu upi, neķeras pie «portedža», labi nepārdomājis jautājumu: kad, kur un kā labāk piestāt? Vietas izvēle vienmēr notiek pēc visrūpīgākiem novērojumiem. Bez tam katrs uzskata par nepieciešamu atstāt tādā vietā kādus norādījumus, lai nākamais ceļotājs varētu aiztaupīt laiku un izvairī­ties no liekiem pūliņiem.

«Jā!» bija viss, ko Rolfs dzirdēja no sava ceļabiedra, kas tūlīt piegrieza laivu pie plakana akmens lejpus krācēm. Piestājuši pie krasta, viņi atrada ugunskura pēdas. Bija jau ap pusdienas laiku, un, kamēr Rolfs gatavoja pusdienas, Kuonebs paņēma nelielu saini un devās pētīt ceļu. Viņš ar pūlēm saskatīja to, un, jādomā, pa to jau pāris gadu neviens nebija staigājis, lai gan varēja ar pārliecību sacīt, ka tas iet uz zināmu noteiktu vietu. Tādus ceļus parasti iemin līdztekus upei, izņe­mot tos gadījumus, kad gadās kāds dabisks šķērslis. Kuonebs nenovērsa acu no upes, jo atrast braucamu vietu bija viņam šai mirklī svarīgāk par visu. Viņš nebija vēl nostaigājis ne simt soļu, kad ieraudzīja mierīgu straumi un ērtu vietu piestātnei.

Pēc pusdienām, kad indiānis bija izsmēķējis pīpi, abi ķērās pie darba. Iedami vairākas reizes uz priekšu un atpakaļ, viņi pārnesa visu kravu un beidzot laivu, kuru ielaida ūdenī un piesēja pie krasta.

Novietojuši no jauna kravu, viņi devās ceļā, bet nebija nobraukuši ne pusstundu, kad gadījās citas krāces, kur ūdens nešļāca tik strauji, bet bija tik sekls, ka laiva nespētu pārirties pat tādā gadījumā, ja no tās izkāptu abi airētāji. Kuonebs pielietoja še veidu, ko ' franči apzīmē ar nosaukumu «demi-charge». Viņš iznesa .malā pusi kravas, tad ķērās abi pie laivas, pārvilka to pāri straujumam un tur no jauna piekrāva. Nobraukuši kādu gabalu pa rāmu upes līmeni, viņi ieraudzīja neparasti ātru straumi, kas trauca diezgan lielu gabalu starp bieziem alkšņiem apaugušiem kras­tiem. Indiānis izkāpa malā, nogrieza divas garas stipras kārtis un, nostājies laivas priekšgalā, lika Rolfam stāvēt pakaļgalā; ar nogriezto kāršu palīdzību viņi soli pa solim izvadīja laivu cauri straumei un laimīgi nokļuva mierīgākā vietā.

Drīz tomēr Kuonebam nācās pielietot vēl vienu veidu. Viņi ieraudzīja priekšā gludu ūdens līmeni, kas bija ļoti dziļš šai vietā un plūda tik strauji kā vistrauk­smainākais strauts; tāda straume sagādā vienīgi tīksmi, ja jāiras pa upi uz leju. Bet viņi brauca uz augšu. Abi krasti še nebija vis apauguši alkšņiem, bet bija kaili, klāti ar smiltīm un granti. Kuonebs izņēma no saiņa garu, stipru virvi. Tās vienu galu viņš piestiprināja pie laivas priekšgala, bet otru pie briežādas jostas, kas bija viņam ap krūtīm. Rolfs palika laivas pakaļgalā un stūrēja, bet Kuonebs gāja pa malu, un tā viņi pārvilka laivu, kamēr straujums beidzās.

Tā dienu pēc dienas viņi virzījās uz priekšu pa straujo upi, nobraukdami dažu reizi ne vairāk par piecām jūdzēm, par spīti divpadsmit stundu ilgiem smagiem pūliņiem. Krāces, sēkļi, «portedži», strau- mekļi sekoja cits citam. Veikuši piecdesmit jūdžu lidz Džezupa upes grīvai, viņi saprata, kāpēc šo apgabalu tik reti apmeklē.

Ceļojums norūdīja Rolfu un izveidoja no viņa priekš­zīmīgu airētāju. Kā viņi priecājās, kad piektās dienas vakarā ieraudzīja ērgļa ligzdu augstas priedes galotnē, liela purva malā. Viņi juta, ka atrodas paši uz savas zemes.

Ja pa visu Kuoneba un Rolfa ceļojuma laiku neesam ne reizes runājuši par dzīvniekiem, nevajag domāt, ka viņi tos neredzēja upes krastos. Cilvēks, kas, klusu ciezdams, iras laivā, ieraudzīs dzīvniekus ātrāk nekā ikkurš cits. Pirmajā atpūtas vietā viņi jau pamanīja daudz zvēru pēdu, bet tai rītā, kad devās pa Hudzonu augšup, Rolfs ieraudzīja pirmo alni. Kad viņi īrās apkārt straujumam, Kuonebs uzsita divas reizes pa laivu, kas nozīmēja: «Uzmanību!»—un tad norādīja uz malu. Tur piecdesmit soļu atstatumā stāvēja alnis un vērās viņos. Tas stāvēja nekustēdamies, kā sarkans tēls, jo šai laikā aļņiem vienmēr iesarkana spalva. Kuonebs izdarīja trīs četrus spēcīgus airu vēzienus, un laiva ātri devās uz priekšu. Tad viņš izstiepa roku pēc šautenes, bet alnis acumirklī apsviedās apkārt, un drīz vien meža biezoknī pēdējo reizi pazibēja viņa baltais astes galiņš. Rolfs sēdēja kā apburts. Tas bija noticis tik pēkšņi . . . tik tuvu … un alnis kā rēgs bija izgaisis mežā. Viņš pat sarāvās, kad alnis nozuda.