Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Tad Rolfs izdarīja tiešām gudri: viņš devās pie vecā Hendrika un vaļsirdīgi pastāstīja, ka viņi lūdz laivu un visus nepieciešamos rīkus, viņiem jāatrod medību apga­bals, ko vēl neviens nebūtu aizņēmis, jo medību likumi ir bargi. Pat nāvessodu neuzskata par pārāk stingru sodu, kad nav ievērotas sveša apgabala robežas, un mednieku vidū vienmēr atradīsies tiesneši, zvērinātie un sprieduma izpildītāji, kas būs ar mieru pakalpot cietušajai pusei. Izrādījās, ka Van Trempers var vi­ņiem norādīt vietu, kur apmesties. Nav ko domāt, viņš sacīja, par Vermontu vai Cemplēna ezera un Džordža ezera apkaimi; vislabāk doties uz tālajiem ziemeļiem, kā dara franči, drošie mednieki. Visvairāk medījumu ir Hamiltonas grāfistē, bet tā gandrīz nepieejama, jo atrodas tālu no visiem ūdens ceļiem un tur nav arī braucamo ceļu. Tas ir galvenais iemesls, kāpēc tā tik maz pazīstama.

Tas viss bija labi, bet jautrais Hendriks tomēr jutās nepatīkami pārsteigts, ka negaidītie palīgi grib viņu pamest. Mazliet padomājis, viņš nāca ar šādu priekšli­kumu: ja tie paliek līdz septembra mēnesim un pabeidz visus darbus, viņš tiem dod bez algas vēl laivu, cirvi, sešus ūdru slazdus, vienu lapsas slazdu — to, kas karā­jas šķūnī,— un aizved tos savos ratos piecas jūdzes aiz Džordža ezera līdz Srunas upei, pa kuru viņi var aizirties līdz Hudzonas augšgalam. Nobraukuši jūdžu četrdesmit pa Hudzonas straumi uz augšu, tikuši galā ar daudzajām krācēm un portedžiem [3] , viņi var beidzot nokļūt līdz upei, kura iesākas purvainā vietā, uz dienvidrietumiem no Hudzonas. Noīrušies vēl jūdzes desmit pa šo upi, viņi nokļūs pie divu jūdžu platā un divpadsmit jūdžu garā Džezupa ezera. Tur rngdījumu pārpilnām, bet šim apvidam tik grūti piekļūt, ka pēc mednieka Džezupa nāves tas palicis novārtā.

Uz šādu priekšlikumu bija iespējama tikai viena atbilde — viņi pilnīgi piekrita.

Brīvajā laikā Kuonebs atvilka laivu pie šķūņa, atbrī­voja to no smagākiem mizas gabaliem un brezenta un izņēma masīvos airētāju solus, un, kad laiva bija izžāvēta un iedarvota, tās svars pazeminājās līdz simt mārciņām. Sai pašā dienā indiānis izmēģināja to, pār­braukdams pār ezeru.

Pienāca septembris. Agri no rīta Kuonebs devās pie ezera; viņš uzrāpās un apsēdās pakalna virsotnē. Pa­griezis galvu pret lēcošo sauli, viņš nesita vis tamtamu, bet spieķi uz spieķa un daiņoja dziesmu rīta ausmai. Bet, kad uzlēca saule, viņš sāka mednieku dziesmu: «Tēvs, vadi mūsu soļus! Rādi mums labu medību vietu.»

Un, savai dziesmai atskanot, viņš sāka dejot, pacēlis seju pret debesīm un aizvēris acis; viņa kājas gandrīz nepacēlās no zemes un izdarīja tikko manāmas ritmis­kas kustības. Tā dziedādams, viņš apgāja trīs lokus, kas atbilda trim saules loka gaitām. Viņa seja kļuva gai­šāka, un ikviens, kas viņu redzētu šai brīdī, nešaubītos, ka viņam ir dievbijīga sirds, kas pielūdz īsto Dievu, Kurš mit visā, ko radījis.

Kolonists Helets, kuram bija liellaiva ar lēzenu dibenu, labprāt deva to saviem kaimiņiem, kad tiem vajadzēja pārcelties ezera otrā pusē. Tās dienas rītā, kad bija nolikts aizceļojums, uz klāja jau atradās holandieša rati un zirgi, kā arī laiva; tur novietojās arī holandietis, Kuonebs un Rolfs. Skukums apmetās priekšgalā, un viss bija gatavs aizbraucienam. Rolfam bija ļoti skumji šķirties no holandieša ģimenes. Viņa sievu tas bija iemīlējis kā māti, bet bērnus kā brāļus un māsas.

«Atgriezies pie mums, mīļais, labi drīz! Apciemo mūs!» teica holandiete, viņu skūpstīdama, bet viņš noskūpstīja Aneti un pārējos bērnus.

Uzkāpuši uz liellaivas, viņi garām kārtīm atgrūda to no malas dziļākā vietā un tikai tad ķērās pie airiem. Pūta austrumu vējš, un viņi steidza izmantot ratu pārklāju buru vietā. Pēc pāris stundām liellaiva lai- migi piestāja pie rietumu krasta, kur bija vietējā tirgotava un no kurienes sākās ceļš uz Srunas upi.

Piegājuši pie tirgotavas durvīm, viņi ieraudzīja nepatīkamu cilvēku; tas stāvēja pret sienu atspiedies un rokas kabatās sabāzis, nicīgi un nelaipni lūkodamies utbraucējos. Kad viņi gāja tam garām, tas izspļāva tabaku viņiem zem kājām, bet pēc tam taisni virsū sunim.

Vecais Vorrens, tirgotavas īpašnieks, neieredzēja indiāņus, bet viņš bija Hendrika draugs un tirgojās ar zvērādām; tāpēc viņš labi saņēma jaunos medniekus un sāka tiem tūlīt pārdot preces. Pie tā, ko viņiem bija iedevis Hendriks, vēl pievienoja miltus, auzu putrai­mus, cūkas gaļu, kartupeļus, tēju, tabaku, cukuru, sāli, pulveri, lodes, skrotis, vadmalu, makšķeres, svārpstus, naglas, nažus, īlenus, adatas, diegus, vēl vienu cirvi, dažus alvas šķīvjus un pannu.

«Es jūsu vietā nopirktu mēteli: tas noderēs aukstā laikā.»

Pēc tam Vorrens viņus ieveda noliktavā, kur bija daudz logu rāmju. Vienu no tiem pievienoja pārējai kravai.

«Vai negribat nopirkt labu šauteni?» jautāja Vor­rens, rādīdams jaunu, skaisti izstrādātu šauteni. «Tikai divdesmit pieci dolāri.» Rolfs pagrozīja galvu. «Daļu tagad, bet pārējo esmu ar mieru saņemt pavasarī zvērādās.»

Šautene stipri kārdināja Rolfu, bet viņš sajuta neizsa­kāmas šausmas pret jebkuru parādu un noteikti sacīja: «Nē!» Cik reižu vēlāk viņš to nožēloja! Nelielo naudas pārpalikumu viņš nolēma paglabāt nākamiem laikiem.

Kamēr viņi kravāja savus iepirkumus, pagalmā at­skanēja drausmīgi kaucieni un tirgotavā ieskrēja Sku- kums, tā riedams, it kā būtu ievainots. Kuonebs izgāja no tirgotavas.

«Tu iesiti manam sunim?»

Nepazīstamais sabozās, kad ieraudzīja uz sevi vērstās sarkanādaiņa acis.

«Pat nepieskāros! Suns pats uzdūrās uz tā grābekļa.»

Tie bija salti meli, bet Kuonebs nolēma nepiegriezt viņam vērību un iegāja atpakaļ tirgotavā. Tūlīt pēc tam ienāca arī nepatīkamais svešnieks un sacīja:

«Nu, kā būs, Vorren? Atdosi man to šauteni? Turēšu savu vārdu tāpat kā citi.»

«Nē,» Vorrens atbildēja. «Es jau teicu: nē!»

«Nu tad ej pie velna! Tu neredzēsi tās zvērādas, ko sadabūju pērn.»

«Nav arī vajadzīgs,» Vorrens atbildēja. «Zinu labi, cik vērts tavs dotais vārds.»

Nepazīstamais aizgāja.

«Kas tas tāds?» Hendriks jautāja.

«Zinu tikai, ka viņu sauc Džeku Hogu. Viņš dēvējas par mednieku, bet patiesībā ir diedelnieks. Daudz raižu viņš man sagādāja pagājušā gadā. Viņš nav šejienietis: stāsta, ka nākot no kalnu rietumu nogāzes.»

Vorrens sniedza viņiem daudz ziņu par tālāko ceļu un arī ļoti svarīgu norādījumu, ka Džezupa upes grīvu varot pazīt pēc ērgļa ligzdas nokaltušas priedes galotnē.

«Līdz tai vietai turieties pie galvenās upes un neaizmirstiet, ka nākamā pavasarī pērku no jums ādas.»

Viņi brauca piecu jūdžu atstatumu ļoti lēnām un tikai pēc pāris stundām uz vakara pusi nokļuva pie Srunas upes.

«Uz redzi! Atbrauciet atkal darba laikā.»

Skukums aizvadīja fermeri ar klusu rūkoņu. Rolfs un Kuonebs palika vieni tuksnešainajā apvidū.

Saule jau laidās uz rietu, un viņi nolēma apmesties uz naktsdusu. Piedzīvojuši mednieki vienmēr cenšas uztaisīt gultu un pārklāju virs tās vēl dienas gaismā. Kamēr Rolfs kūra uguni un uzlika katliņu, Kuonebs izraudzījās līdzenu sausu vietu starp diviem kokiem un apklāja to priežu zariem. Pēc tam viņš iekārtoja kaut ko līdzīgu buru audekla teltij, kas balstījās uz koku zariem. Sā audekla galus viņš piestiprināja pie zemes ar mietiem, ko uz ātru roku sacirta. Tādā kārtā ceļinieki bija pilnīgi pasargāti no negaisa.