Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Kēks,» Kuonebs teica, un arī Skukums sacīja: «Kēks,»—bet tikai ne vārdiem: tas dusmīgi ierūcās, spalva tam uz muguras sabozās — Skukums, bez šau­bām, atcerējās kaut ko nepatīkamu. Baidīdamies, ka tas var kļūt neprātīgs, Rolfs iebāza savu kaklautu zem tā uzkakles, un viņi visi devās pa dzeloņcūkas pēdām, kas pašlaik Rolfa atziņā iemiesoja viņam nepieciešamo greznojuma priekšmetu.

Viņi nenogāja visai tālu, kad ieraudzīja citas pēdas, kas pievienojās agrākajām,— pekana pēdas, un drīz pēc tam izdzirda skrāpējamies; it kā kāds dzīvnieks rāptos kokā; tad pāris reižu līdz viņiem atdunēja tikko sadzirdama dusmīga rūkoņa.

Steidzīgi piesējuši drošsirdīgo Skukumu pie koka, viņi zagšus devās tālāk un, iepriekš sagatavojušies uz visu, drīz vien ieraudzīja arēnu, kur norisinājās visai dīvaina izrāde.

Tā nebija izrāde vārda tiešā nozīmē, jo tur bija maz kustību. Pirmkārt, arēnā atradās dzīvnieks, kas līdzinā­jās lielai, melnai caunai vai īskājainai lapsai. Tas turējās diezgan drošā atstatumā no kritušā koka, zem kura bija paslēpusies milzīga dzeloņcūka, atstādama ārā tikai pakaļkājas un asti. Abi stāvēja dažas minūtes nekustēdamies, tad pekans ierūcās un palēca uz priekšu. Izdzirdusi rūcienu un sajutusi sniega pikas, kas nokrita tai līdzās, dzeloņcūka sita ar asti, bet neķēra pekanam, jo tas stāvēja par tālu. To pašu manevru tas atkārtoja arī no otras puses un ar to pašu panākumu, pēc tam vēl vairākkārt; varēja domāt, ka pekans dara visu to tādēļ, lai aste nogurtu, vai arī gaida mirkli, kad no astes izbirs visas adatas.

Laiku pa laikam pekans lēca uz koka, piespiezdams dzeloņcūku sist ar asti uz augšu, pie kam koka mizā jau bija sadūrušies vairāki balti dūči, kas norādīja, ka šī taktika jau turpinās ilgāku laiku.

Uzmanīgi ieskatīdamies, skatītāji pēc dažām pazī­mēm ievēroja, ka uz mata tāda pat cīņa pirms tam norisinājusies pie otra koka, no kurienes stiepās asiņai­nas dzeloņcūkas pēdas. Mednieki uzreiz nesaprata, kā pekans piespiedis dzeloņcūku no turienes aiziet, bet šis fakts drīz vien apstiprinājās.

Redzēdams, ka, par spīti visām viltībām, dzeloņcūka vairs negrib sist ar asti pa koku, pekans uzsāka jaunu manevru. Aizlēcis koka otrā pusē, kur slēpās dzeloņcū­kas deguns, tas sāka steidzīgi rakt sniegu un lapas. Koks bija trīs collas no zemes; iekām dzeloņcūka ko pamanīja, pekans bija noracis sniegu un satvēris mīk­sto purnu, ko neaizsargāja adatas. Urkšķēdama un smilkstēdama dzeloņcūka kāpās atpakaļ un sita ar briesmīgo asti. Bet ko tā panāca? Tikai pievienoja kokam vēl dažus dzeloņus. Saņemdama visus spēkus, dzeloņcūka rāpās atpakaļ un ķepurojās, bet pekans bija stiprāks par viņu. Tas izraka ar nagiem vēl dziļāku bedri zem koka un, kad upuris beidzot aiz noguruma mitējās ķepuroties, palēcās uz priekšu, izlaida no zo­biem maigo purnu un ieķērās vēl maigākā dzeloņcūkas rīklē. Tas nebija diezgan dziļi iekodies zobiem un tāpēc nevarēja aizžņaugt elpojamo rīkli, tomēr stingri turēja savu upuri. Minūti vai divas Kēks ķepurojās ar visu beidzamā izmisuma spēku, vēl arvien sizdams ar asti, kurā bija atlicis ļoti maz adatu; sarkana asins strūkliņa, kas sūcās no vaļējās brūces, atņēma dzīvniekam pēdē­jos spēkus. Pekanam, ko aizsargāja koks, neatlika nekas cits kā stingri turēt savu upuri un gaidīt, kad tas beigs ķepuroties.

Kēks sāka redzami pagurt, un pekana cīņa gāja uz beigām. Bet tam pietrūka pacietības, tas atstāja bedri un uzlēca uz koka. pie kam izrādījās, ka tam saskram­bāts viss deguns; pastiepis uz leju savu skaisto ķepu un

ieķēries nagiem dzeloņcūkas plecā, viņš apgrieza to uz muguras. Neļaudams tai atgisties, viņš iekodās zobiem ribās un sāka to plosīt. Galīgi nokausētā un adatas zaudējusī dzeloņcūkas aste vairs nespēja tam kaitēt. - Dzeloņcūkas asinis plūda straumēm, bet tā gulēja nekustēdamās. 'Izgrūzdams dobjus ņurdienus, pekans ķēra zobiem silto gaļu, rāva to gabaliem laukā un nikni purināja neuzvaramo naidnieku, ko tam bija izdevies pieveikt. Jau divdesmito reizi tas ņēmās laizīt sarecēju­šās asinis un rit gaļas gabalus, kad no Kuoneba šautenes atskanēja šāviens, kas izbeidza pekana cīņu ar Kēku un aizraidīja to uz Laimīgo Medību zemi.

«Rrr! rrr! rrr!»—un parādījās Skukums, kas vilka līdzi Rolfa kaklautu, ko bija pārgrauzis neapšaubāmā pārliecībā, ka tam katrā ziņā jāņem dalība kaujā. Un tikai tāpēc, ka dzeloņcūka gulēja ar vēderu uz augšu, Skukumam nevajadzēja otrreiz ārstēties.

Rolfs pirmoreiz redzēja pekanu un apskatīja to tā, kā to apskatītu ikviens, kam nācies dzirdēt par šo dzīv­nieku visneticamākos nostāstus, kas to pārvērš pusteik- smainā radījumā. Meža laupītājs, melns apburts kaķis, tas nebīstas neviena, vienīgais no visiem dzīvniekiem spēj cīnīties ar Kēku un uzvar to.

Mednieki sakūra sārtu; kamēr Rolfs vārīja tēju un cepa aļņa gaļu, Kuonebs nodīrāja pekanam ādu. Vis­pirms izgrieza .»sirdi un aknas. Kad tās izvārīja, viņš iedeva sirdi Rolfam, bet aknas Skukumam, sacīdams pirmajam: «Dodu tev pekana sirdi,»— bet Skukumam: «Aknas izvilks no tevis visas adatas, ja tev vēl kādreiz nāk prātā trakot, bet esmu pārliecināts, ka tev tas nāks prātā ne vienu vien reizi.»

Uz pekana kakla un astes Kuonebs atrada dzeloņcū­kas adatas; dažas bija tikko iedūrušās, bet citas tur iekļuvušas sen un tādas pat cīņas laikā, bet neviena no tām acīmredzot nebija tam nodarījusi kaites. Nebija redzamas nekādas saindējurna vai iekaisuma zīmes.

«Tā ir vienmēr,» Kuonebs teica, «adatas nedara pe­kanam ļauna.»

Piegājis pēc tam pie dzeloņcūkas un vilkdams tai nost ādu, viņš sacīja:

«Ai, Kēk! Nu tu pats redzi, kādu kļūdu esi pielaidis, nelaizdams Nanabodžu uz baļķa sausā gala.»

Reiz, kad viņi devās uz māju pusi, Kuonebs piepeši apstājās un rādīja uz tālo ezera krastu, tur sniegā kustējās kāda ēna.

«Lapsa . . . un, pēc manām domām, sudrablapsa. Man šķiet, tādas ir še.»

«Kāpēc tu tā domā?»

«Esmu atradis daudz ļoti lielu lapsas pēdu; kur nav šādu lapsu, nav arī tādu pēdu.»

«Stāsta, tās āda esot desmit caunu vērta?» jautāja Rolfs.

«Ak, veselu piecdesmit!»

«Vai nevar to noķert?»

«Var pamēģināt. Ziemā nav iespējams ielikt, slazdu ūdenī, jāizmēģina kaut kas cits.»

Vislabākais līdzeklis, ko izgudroja Kuonebs, bija šāds: viņš izņēma no krāsns pelnus (to vietā varēja ņemt sausas smiltis), sameklēja mežā sešas klajas vietas uz dienvidiem no ezera; katrā no tām viņš ietaisīja pelnu dobīti un uzpilināja uz katras četrās vietās pa lāsei «smaržīgās burvju zintes». Divdesmit piecu soļu atstatumā no katras dobītes uz ziemeļiem vai rietu­miem, skatoties pēc vēja virziena, viņš uzkāra jaunajos kociņos irbes spalvas, spārnu vai asti, piesiedams klāt dažus sarkanus diedziņus. Divu nedēļu laikā viņš ne reizes neapmeklēja šīs vietas un tikai pēc tam devās turp, lai pārliecinātos, kas no tā iznācis.

Pazīdams lapsas dabu un spriezdams pēc saviem piedzīvojumiem, kā arī pēc dažām zīmēm sniegā, viņš nāca pie šāda slēdziena.

Drīz vien pēc medniekiem bija ieradusies lapsa; dodamās pa viņu pēdām, tā bija nokļuvusi pirmajā klajumā, sajutusi burvju smaržu, apgājusi apkārt, ieraudzījusi spalvas, izbijusies un aizgājusi. Otrajā klajumā bija ieradusies cauna. Tā nez kāpēc rakņāju­sies pelnos. Trešajam bija tuvojies vilks Un apstaigājis drošā atstatumā tam apkārt.