Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Ilgāku laiku klusums. Beidzot Rolfs sacīja: «Man liekas, ka naktī dzirdēju tavu kliedzienu, kad bijām tur augšā. Un arī suns to dzirdēja. Atļauj mazliet pagriezt tavu kāju!»

«M-m-m — jā — tā ir labāk — saki — tu taču esi baltais — vai ne? Tu mani neatstāsi?»

«Nē, tev nav ko uztraukties, mēs paliksim pie tevis.» Hogs kaut ko nomurmināja, bet to nevarēja saprast. Viņš aizvēra acis. Tad pēc ilgāka laika viņš bailīgi pavērās apkārt un sāka atkal runāt:

«Sakiet — esmu jums daudz ļauna darījis — bet neat­stājiet mani te guļam — nepametiet mani.» Asaras ritēja viņam pār vaigiem, un viņš žēli vaidēja. «Es — visu — griezīšu par labu. Tu taču esi baltais, vai ne?»

Kuonebs piecēlās un aizgāja pēc malkas. Mednieks čukstēja: «Man bail no viņa — viņš grib man ko nodarīt. Es tagad esmu vecs, vārgs vīrs. Ja arī visu to — pārcietīšu — m-m-m-m — taču vairs nevarēšu iet. Palikšu kropls visu mūžu.»

Viņš atkal klusēja un tad turpināja: «Saki — kas ir šodien? Piektdiena! Es — esmu te — divi dienas — m-m-m. Domāju, ka pagājusi vesela nedēļa. Kad — suns pieskrēja — m-m-m-m — domāju, ka vilks. O-ā, bija puslīdz vienalga. M-m-m — saki, tu mani nepametīsi — tāpēc ka — ka — esmu bijis — tik ļauns — pret jums? Man jau no tam uznākusi tā nelaime.»

Viņš atkal iegrima drūmās domās un tad pēkšņi sāka skaļi un ilgi kliegt; tādu kliedzienu viņi bija dzirdējuši nakti. Suns ierūcās, un mednieki nodrebēja. Nelaimīgā acis sāka nemierīgi skraidīt; bija klāt murgi.

Kuonebs vērās uz austrumiem, taisīja saules zīmi un pakratīja galvu uz mednieka pusi. Rolfs saprata: viņš ar to grib teikt, ka Hogs vairs nekad neredzēs sauli uzlecam. Bet indiānis maldījās.

Nakts pagāja, nāvei cīnoties ar mežinieka sīksto dzīvību. Bet, rītam austot, nāve bija pieveikta un atkāpās. Kad uzlēca saule, slimnieka spēki acīmredzot pieauga. Par viņa dzīvību vairs nebija jābaidās.

Rolfs sacīja Kuonebam: «Kurp lai viņu nesam? La­bāk būs, ja tu aiziesi uz māju un atvilksi ragaviņas; varēsim viņu aizvilkt uz mūsu būdu.»

Tad sarunā iejaucās slimnieks: «Sakiet — vai neņem­sit mani tūliņ līdzi? Ak — man gribas uz māju. Man liekas, savā mājā būs vislabāk. Manējie dzīvo pie Muzupes. No turienes es vairs laukā netiktu.»

Ar «turieni» viņš apzīmēja būdu pie indiāņa ezera un it kā neviļus uzmeta īsu skatu sarkanādaiņa vienal­dzīgajai sejai.

«Vai tev būdā ir ragaviņas?» vaicāja Rolfs.

«Jā — diezgan labas — uz jumta — klausies,» viņš klusu čukstēja Rolfam, «lai viņš iet tām pakaļ — tu viņu neatstāj pie manis — viņš mani nositīs.» Med­nieks trīcēja no bailēm un klusu raudāja, pats sevi nožēlodams.

Kuonebs devās ceļā. Viņi redzēja, kā indiāņa garais, muskuļainais stāvs veikli soļo pa kalnu lejup, top arvien mazāks un beidzot izgaist tālē.

Pēc pāris stundām indiānis bija sasniedzis mednieka būdu un bez šaubām un mulsas sāka to izmeklēt. Ragaviņas viņš tiešām atrada uz jumta, un tās bija vēl labi lietājamas, lai gan to īpašnieks bija pavisam nelietājams cilvēks.

Būdas augšā viņš atrada vairākus ādu saiņus, kas bija pakārti pie spārēm; ādu nebija visai daudz, jo tās iegūstamas tikai grūtā darbā. Viņš tās aizdomīgi apska­tīja un nemaz nebrīnījās, ieraudzīdams savu lūša ādu; tā bija viegli pazīstama, lai gan jau izkaltēta, jo tai nebija neviena cauruma. Citā sainī viņš atrada savu bebru, kas pats savas vainas dēļ bija dabūjis galu: šķērsām pāri mugurai bija melna svītra. Par caunu ādām nebija nekādu pierādījumu, lai gan viņam bija stipras aizdomas, ka lielākā daļa nāk no viņu slazdiem.

Viņš uzklāja uz ragaviņām Hoga segas un steidzās atpakaļ uz to vietu, kur bija atstājis kalnos abus medniekus.

Skukums skrēja viņam lielu gabalu pretī, jo tam laikam nepatika uzturēties Hoga sabiedrībā.

Hogs pa to laiku bija bez bailēm izrunājies ar Rolfu un izsūdzējis tam savas bēdas, bet stipri samulsa, ieraudzīdams atgriežamies indiāni.

Mednieki ieguldīja ievainoto ragaviņās un devās ceļā. Vietām jau bija pavisam kaila zeme un diezgan grūti vilkt ragaviņas, bet, par laimi, visu laiku nācās iet lejup. Pēc stundām četrām viņi sasniedza Hoga būdu.

Te mednieki vispirms novietoja slimnieku gultā; Rolfs sāka gatavot pusdienu, Kuonebs skaldīja malku.

Viņi ēda žāvētu gaļu ar sausiņiem un padzēra tēju. Visi tūdaļ jutās labāk. Hogs atžirga un sāka atgūt pats sevi. Viņš runāja pilnīgi brīvi un gandrīz jautri. Kuo­nebs pa to laiku sēdēja pavisam klusu, pīpēja savu pīpi un nenolaida acu no uguns; viņam pie kājām gulēja Skukums.

Pēc laba laika indiānis pēkšņi pagriezās pret med­nieku un, ar pīpes kātu uz ādām rādīdams, prasīja:

«Kuras no tām pieder mums?»

Hogs papriekš satrūkās, bet tad īgni atbildēja:

«Nezinu, ko tu domā. Esmu ļoti slims. Aizvediet mani uz Laijonfelsu un ņemiet visu, kas te ir.» Un viņš sāka raudāt.

Rolfs, galvu kratīdams, paskatījās Kuonebā un tad teica slimajam:

«Neuztraucies; mēs darīsim visu, kas vajadzīgs. Vai tev ir laba laiva?»

«Jā, diezgan laba. Tikai drusku jāpielāpa.»

Nakts pagāja diezgan mierīgi; slimais pamodās tikai divas reizes un prasīja dzert. Rītā viņš jau jutās daudz labāk un sāka pat runāt par to, kā iekārtoties turpmāk.

Pirmā izdevīgā gadījumā viņš čukstēja Rolfam ausī:

«Vai nevari viņu aizsūtīt kaut kur projām? Es daudz labāk paliktu ar tevi vienu pašu.»

Rolfs neatbildēja.

«Klausies,» Hogs turpināja, «klausies, jauno med- niek, kā tevi sauc?»

«Par Rolfu Kiteringu.»

«Paklau, Rolf, nogaidīsim nedēļu vai dienas desmit, kamēr izkūst ledus; tad es varēšu doties ceļā. No šejienes līdz Laijonfelsai ir tikai divas krāces.»

Ienāca Kuonebs, saruna apklusa. Pēc brītiņa Hogs turpināja:

«Muzupe ir kuģojama — pa to labi braukt. Pēc piecām dienām būsim galā; manējie dzīvo Laijonfelsā.»

Viņš noklusēja, ka viņa savējie ir sieva un dēls, kurus viņš pametis, bet kas būtu labi tagad, kad viņš kopjams.

Rolfs klausījās, brīnīdamies un nezinādams, ko darīt.

«Paklau, es tev atdošu visas tās ādas, ja tu mani aizvedīsi turp.»

Rolfs uzmeta viņam skatu, kas vaicāja: «Tu gan laikam domā mums nozagtās ādas?»

Saruna atkal apklusa, jo ienāca Kuonebs.

Rolfs gāja ārā un aicināja līdzi arī indiāni. Viņi ilgi apspriedās savā starpā. Kad Rolfs atkal ienāca iekšā, slimais viņam sacīja:

«Paliec pie manis un aizved mani uz māju. Es tev atdošu par to savu šauteni.» Pēc brītiņa viņš piemeti­nāja: «Un arī savus slazdus un laivu.»

«Es palikšu pie tevis,» sacīja Rolfs. «Un pēc nedēļām divām mēs tevi aizvedīsim uz Laijonfelsu. Domāju, ka tu varēsi mums rādīt ceļu.»

«Par to tu varēsi paturēt visas ādas,» sacīja med­nieks, rādīdams zagto mantu, «un tik tiešām — kā Dievs debesīs — šautene piederēs tev, kad būsit mani aizveduši mājā.»

Nu viss bija norunāts, bet Kuonebam vēl vajadzēja aiziet uz savu būdu. Viņš domāja, ko iesākt. Nest jauno ādu saini uz būdu vai atnest visas vecās ādas no būdas šurp un tad aizvest visas uz Laijonfelsu?

To pārdomāja arī Rolfs. Viņš bija jau redzējis savā mūžā daudz ļaunu cilvēku un pieskaitīja pie tiem arī Hogu. Aizvest visu savu mantu pie Hoga piederīgiem, kas galu galā varētu to uzlūkot par savu, bija pārāk bīstami. Viņš sacīja: