Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Dēliņ,» viņš teica klusu un laipni, «zinu, ka tu man stāstīji taisnību. Ticu katram tavam vārdam. Mēs visi zinām, ka Hogs ir visnicināmākais nelietis un vislielā­kais melis Laijonfelsā. Bet viņš tik solījies jums atdot laivu un šauteni, bet pēc tam apdomājies citādi; diemžēl mēs nevaram viņu piespiest turēt solījumu, ja viņš pats negrib; bet, kas attiecas uz nekārtībām mežā, tad jūs esat divi liecinieki pret viņu vienu, tāpēc jums pieder slazdi un ādas. Labi darījāt, atstādami pārējās ādas mājā; citādi tās būtu jāizdala. Paturiet ādas un aizmirstiet visu šo lietu. Mēs sameklēsim jums laivu, ar ko aizbraukt mājā, un ar to lieta izbeigta. Hoga dēļ neraizējieties: viņš vairs meža dzīvē nejauksies.»

Cilvēks ar pirmās šķiras ādu saini ir labi ieredzēts vīrs katrā robežmalas nometnē. Nometnes priekšnieks bija arī tirgonis; viņi tam pārdeva ādas un iepirkās no viņa visu vajadzīgo.

Diena pagāja, izlabojot jauno laivu un novietojot tajā iepirkumus. Veikala lietās vecais Silvanijs bija allaž nosvērts, runāja klusu un laipni, brīžam iemeta pa jokam, kāpēc daži domāja, ka ar viņu «viegli» tirgoties. Bet galu galā viņš ar savu omulību guva labu peļņu, un konkurenti nevarēja nekā padarīt garajam, neuzbudināmajam Silvanijam.

Kad veikala lietas bija galā, Silvanijs sacīja mednie­kiem: «Tagad jums kaut ko iedāvināšu,»— un pa­sniedza viņiem divus saliecamos nažus, kas tolaik tikko kā bija parādījušies. Medniekiem tie bija īsts brīnums, dārga manta, par ko nevarēja beigt priecāties. Ja arī viņi zinātu, ka par vienu caunas ādu var dabūt duci tādu nažu, viņu bērnišķīgais prieks ' tomēr nebūtu mazinājies.

«Paēdiet vakariņas pie manis un brauciet rīt,» sacīja Silvanijs.

Viņi piebiedrojās lielajai dzirnavnieka saimei un kopā ar to ieturēja azaidu. Pēc tam viņš vēl stundas trīs nosēdēja uz plašās verandas, pīpēja un noskatījās upē. Vecajam Silvanijam bija iepaticies Rolfs; viņš tam stāstīja visādas iespējamas un neiespējamas lietas. Rolfs vēl nekad nebija dzirdējis tik interesanti stāstām. Visos nostāstos bija jauks humors. Vajadzēja gan vēl paiet dažiem gadiem, iekām Rolfs saprata, cik daudz viņam ko mācīties no šā vīra piedzīvojumiem un cik daudz dzīves gudrības slēpjas visā, ko viņš stāsta. Grāmatā iespiests gan neizskatītos visai labi tas, ko viņš sarunāja, bet viņa stiprie vārdi bija uzlūkojami par ozola dēļiem kublam, no kura smeļams dzidrais ūdens.

«Jūs būtu gandrīz iegāzušies nelaimē, atbraukdami ar viņu uz Laijonfelsu. Redziet, Džekam Hogam nevei­cās kā tur, kur viņu nemaz nepazīst un vērtē pēc ārējā izskata, tā arī tur, kur viņu smalki pazīst jau divdesmit gadu, kā pie mums. Izveicīgs blēdis var slēpties zem maskas vienu, varbūt divi gadi, bet, kas to var izpētīt divdesmit gadu, vasaru un ziemu no iekšpuses un ārpuses, tam nepaliek apslēpts neviens kaktiņš viņa dvēselē.

Negribu viņu sodīt pārāk stingri, jo nezinu, kāds velns viņu dīda. Man šķiet, viņam nav viss kārtībā, citādi viņš tik savādi nerīkotos. Tāpēc turos pie tā, ka viss pamatīgi jāizpēta, iekām cilvēku nosoda. Mana māte mēdza teikt: nerunā ne par vienu nekā ļauna, iekām neesi ticis skaidrībā par to, vai tas taisnība, vai tas labi un vai tā vajadzīgs. Un es jums saku: jo vecāks es topu, jo gausāk man nāk spriedums. Tavos gados es biju nepielūdzams kā dzelzs slazds un pilnīgi pārlieci­nāts, ka nevaru maldīties. Varu teikt, ka nav gudrāka cilvēka par sešpadsmit gadus vecu zēnu, varbūt vienīgi izņemot piecpadsmit gadus vecu meiteni.

Tici man, zēn, ka tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks; esi tikai neatlaidīgs, mierīgs un labs, tad droši vien kaut kas notiks un atkal nolīdzinās ceļu. Izeja būs arvien, vajaga tikai būt drošsirdīgam un to atrast.

Tas tev, zēn, arvien jāpatur prātā: tu agrāk neslēgsi acu, iekām pats nebūsi tam noticējis. Un, kad sāksi ticēt, tad arī būs dzīvei beigas. Tikai nebīsties, tad nekas tevi neuzveiks. Tas ir tāpat kā ar slimībām. Esmu redzējis daudzus slimojam un zinu: slims nav neviens, iekām pats nedomā, ka ir slims.

Jo vecāks topu, jo vairāk pārliecinos, ka vissvarīgā­kais mīt katra cilvēka iekšienē. Kas pielipis ārpusē, tam nav lielas nozīmes. Tāpēc tev jācenšas papildinā­ties iekšēji, tad viegli pārspēsi tos, kas kopj tikai savu ārieni. Iedams palīgā Hogam, tu nedomāji it nekā; tevī runāja tava labsirdība, un arī turpmāk tu rīkosies tāpat, kad būs vajadzīgs. Es nepiederu pie ļoti dievbijī­giem cilvēkiem, bet, visu labi apsvērdams, esmu nācis pie atziņas, ka ikkatram no mums jāsniedz palīdzīga roka savam tuvākam, negaidot pateicības. Drīzāk sniegu redzēsi peklē nekā pateicību zemes virsū. Es savā mūžā esmu novērojis, ka neviens nespēj tevi tā nīst kā tas, kas domājas esam tev pateicību parādā. Un nav tāda cilvēka, kas neaizstāvētu tavas intereses, ja viņam gadījies tev izpalīdzēt nelaimē, kaut arī viņš to būtu darījis pret savu dabu. Tas man atgādina noti­kumu ar Makkartija suni, kas pārskatīdamies bija izglābis slīkstošus kaķēnus un no tā laika tapis par kaķu aizstāvi, atteikdamies no baudījuma vajāt kaķus. Cits gadījums: kucei deva zīdīt vāverēnu un ar to atradināja viņu medīt vāveres. Kā tas nācās, ka tu sabiedrojies ar indiāni?»

«Vai gribat dzirdēt visu īsumā vai sīkāk?» vaicāja Rolfs.

«Lai iet īsi, vienā lēcienā,» smējās Silvanijs.

Rolfs izstāstīja īsumā savu mūža gaitu.

«Ļoti labi,» teica dzirnavnieks, «bet tagad sīkāk.»

Kad Rolfs bija beidzis, dzirnavnieks sacīja:

«No visa redzu, ka tu taisies tapt par cilvēku, un man, Rolf, ir savas domas par tavu nākotni. Tu visu mūžu kalnos nepaliksi. Kad tev izaugs spārni un tu gribēsi mainīt dzīves veidu, tad paziņo to man.»

Nākošajā dienā mednieki jau brauca jaunā laivā pa Briežupi ar dažādu preču aizgādu un nelielu naudas daudzumu.

«Uz redzi, manu zēn, uz redzi! Atbrauc atkal; mēs savu paziņu neaizmirstam. Un paturi prātā: es pērku ādas,» teica Silvanijs atvadīdamies.

Kad viņi bija kādu gabalu nobraukuši un pagriezu­šies uz savas būdas pusi, Rolfs atgriezās pret Kuonebu un sacīja: «Redzi nu, ari balto starpā ir labi, krietni cilvēki.»

Indiānis nepakustējās, pat nepamirkšķināja acu un neteica ne vārda.

Atpakaļ braucot, medniekiem nebija nekādu piedzī­vojumu, lai gan nācās visu laiku airēt pret straumi. Meža iedzīvotājam pietiek vienas reizes brauciena, lai ceļš paliktu atmiņā uz visiem laikiem. Mednieki neap- maldījās un, tā kā viņiem nebija nekādas smagas kravas, tad ātri varēja to pārnēsāt, un jau pēc divām dienām bija pie Hoga būdas, kuru tūliņ pārņēma savā īpašumā.

Vispirms viņi sameklēja visas vērtīgās lietas, kuru gan nebija daudz, jo ādas un gultas drēbes bija jau aizvestas, palikuši tikai daži slazdi un trauki. To visu salika saiņos. Uz māju bija jāiet pa kalnainu vietu, tāpēc laivu viņi noslēpa priežu biezokni ap ceturtdaļ- jūdzes no upes. Kad viņi jau taisījās celt mugurā saiņus, Kuonebs aizkūpināja pīpi un Rolfs sacīja:

«Klau, Kuoneb! Tas vīrelis, ko redzējām Felsā, lai­kam sauca sevi par Hoga draugu. Tas var atnākt šurp un sagādāt mums daudz raižu, ja neaizvadām viņu projām. Vai mums labāk šo nenodedzināt?» Viņš rādīja uz būdu.

«Jā!» atbildēja indiānis.

Viņi salasīja žagarus un bērza tāsis, sakrāva būdā pie sienas un salika virsū malku. Kuonebs izņēma kramu un šķiltavas, uzšķīla uguni un aizdedzināja tāsis. Tās iesprakšķējās, liesmas tūliņ apņēma sausos, sveķainos baļķus, un biezi dūmi sāka velties ārā pa durvīm, logiem un dūmvadu. Skukums stāvēja notālēm un stipri rēja.