Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Katram, kas dzīvo mežā, dažreiz gadījies apmaldīties. Vai šis gadījums beidzas laimīgi vai traģiski, tas pilnīgi atkarīgs no tā, kā izturas pats cilvēks, kas kritis šai nelaimē. Tas ir, tā sakot, katra mednieka eksāmens, kurā tam jāpierāda savas zinības, izturība un — kas stāv pāri visam — sava drošsirdība. Kā visi pārbaudī­jumi, tā arī šis nāk bez iepriekšēja brīdinājuma.

Tai gadā pēkšņi parādījās milzīgi meža baložu bari, un jau pirmajās maija dienās to saradās veseli miljoni. Garās virknēs klīda pa gaisu neskaitāmi baložu pūļi, metās zemē, tekāja apkārt, knābāja un ēda; vēlākās virknes skrēja pāri tiem, kas jau agrāk bija nolaidušies zemē. Viņu galvenā barība bija gobu sēklas, mazi, spārnoti riekstiņi, kas izskatījās kā platmales un bira no kokiem kā krusa. Kad baložu bars iztraucēts pacēlās gaisā, spārni šalca kā jūra vētrā.

Lielākais baložu bars bija nometies zemā vietā uz dienvidaustrumiem no ezera, jo tur auga daudz gobu. Rolfs paņēma stopu un bultas, pārcēlās laivā pāri ezeram un cerēja sašaut cepetim dažus dučus baložu.

Tīri jābrīnās, cik pareizi dažreiz putni prot novērtēt jūsu šaujamā rīka spēju un izvairīties šāvienam, palie­kot drošā atstatumā. Uz baložiem var izšaut daudz bultu — un tomēr neķer neviena. Rolfs gāja tālāk un tālāk; viņam arvien bija acu priekšā baložu bari, kas lidoja gaisā un tekāja pa zemi, bet viņš nevarēja tiem tikt klāt šāviena atstatumā. Divu stundu laikā viņš šad un tad uz labu laimi izšāva pa bultai, bet arvien bez panākumiem. Beidzot bulta ķēra vienu balodi; tas nokrita zemē, bet tūliņ uzspurdza, brīdi turējās gaisā, tad atkal nokrita zemē. Rolfs skrēja tam klāt, bet balodis, spārnus plivinādams, lidoja atkal pa zemi tālāk; vai veselu pusstundu Rolfs dzinās pakal balodim, līdz tas beidzot piekusa. Tad Rolfs notēmēja, izšāva bultu, un balodis bija beigts.

Ne visai tālu mežā atskanēja savāds troksnis, it kā vaimanas, it kā smilksti. Rolfs sāka klausīties un zagās turp, vietām rāpdamies pa zemi. Pēc dažām minūtēm viņš redzēja — ko gan vajadzēja jau agrāk noprast —, ka vainīgs viltīgais zilais sīlis.

Rolfs gāja tālāk un pēc kāda brīža pienāca pie gravas, kur bija avotiņš. Viņš pieslēja stopu un bultas pie koka un kāpa lejā padzerties.

Viņš nedabūja piecelties kājās, kad divdesmit soļu atstatu ieraudzīja aļņu māti ar gadu vecu treknu telēnu. Tie stāvēja viņam pretī un nemaz neuztraucās. Rolfam gribējās iegūt telēnu, tāpēc viņš lēni kāpa uz to vietu, kur bija atstājis stopu ar bultām.

Pa to laiku aļņi paskrēja gabaliņu tālāk un vairs nebija bultai sasniedzami. Viņi diezgan ilgi nostāvēja vienā vietā, noskatīdamies mednieka rīcībā. Tiklīdz Rolfs nāca tuvāk, tie paskrēja pāris soļus tālāk.

Nošaut ar bultu alni skaitās par lielu mākslas darbu. Rolfs alka izdarīt šo varoņdarbu un nopūlējās gan šā, gan tā; arvien aļņi bija acu priekšā, tomēr pie šāviena viņš netika.

Beidzot aļņi tapa tramīgi un piepeši aizskrēja. Rolfs nokāpa citā lejā, kurā mudžēja liels baložu bars.

Rolfam jau stipri gribējās ēst. Viņš noplūca spalvas nošautajam balodim, uzšķīla uguni ar šķiltavām, ko arvien nēsāja līdzi, un izcepa iesmā savu putnu. Iegu­vis jaunus spēkus, viņš sparīgi devās tālāk.

Laiks bija apmācies; Rolfs nevarēja redzēt sauli, bet nojauta, ka vakars nav tālu, un nolēma iet uz māju.

Tā vieta, kur viņš atradās, bija sveša, un saules stāvokli nevarēja noskārst. Bet Rolfs zināja vispārīgo virzienu un devās ātriem soļiem uz to vietu, kur bija atstājis laivu.

Divas stundas nogājis, viņš sāka brīnīties, ka vēl nemana ezera. Viņš uzmanīgi skatījās pa koku sprau­gām tālē, bet ezeru tomēr neredzēja mirgojam. Rolfs devās vēl ātrāk uz priekšu.

Pagāja vēl divas stundas, bet no ezera ne vēsts.

Viņš domāja, ka būs virzījies par daudz uz ziemeļiem, un sāka iet uz citu pusi. Nu viņš vietām jau skrēja; bet pagāja vēl viena stunda, un ezera kā nav, tā nav.

Beidzot Rolfs saprata, ka gājis nepareizā virzienā. Viņš uzkāpa kokā, lai apskatītu apkārtni. Pa labi viņš redzēja pakalni. Rolfs gāja turp un pienāca pie gravas. Divas lielas liepas, kas tur auga, likās viņam pazīsta­mas, un mazu gabaliņu tālāk bija avotiņš, kas izskatījās gluži tāds pat kā tas, pie kura viņš bija dzēris priekš dažām stundām. Padzēries viņš ieraudzīja aļņu un arī cilvēka pēdas. Tās viņš apskatīja uzmanīgi. Jā, bez šaubām, viņa paša pēdas, lai gan tās bija dienvidu un nevis ziemeļu pusē. Rolfs raudzījās pelēkajās debesīs, bet nevarēja iedomāties, kur varētu būt saule. Viņš kāpa kalnā, lai no turienes ko saskatītu. Viņš skrēja arvien ātrāk un ātrāk. Pēc pusstundas mežs tapa retāks un tad atkal biezāks. No kalna lejā nokāpis, viņš atradās gravā — atkal pie tā paša avota, bet nu ziemeļu pusē.

Tas viņu pavisam samulsināja. Tagad viņš saprata, ka ir mežā apmaldījies un grozās ap vienu un to pašu vietu.

Likās, it kā avots grieztos ap viņu, parādīdamies gan ziemeļu, gan dienvidu pusē. Viņa pirmās domas bija skriet uz to pusi, kas tagad likās par ziemeļrietumiem. Viņš sāka pētīt kokus: ziemeļpusē tiem vajaga būt vairāk sūnu. Pareiza doma, ja vien visi koki būtu pavisam taisni noauguši un atrastos vienādā laika ietekmē. Bet diemžēl tā nebija; viens liecās uz šo, otrs uz to pusi, un, skatoties pēc tā, kurā pusē pieaudzis vairāk sūnu, ar līdzīgām tiesībām par ziemeļiem va­rētu uzskatīt visas puses. Viņš skatījās smuidro egļu galotnēs, kas pēc nostāstiem arvien sliecoties uz austru­miem, bet, kā par spīti, tagad, šķiet, viņu starpā bija radušās lielas domstarpības par to, kurā pusē austrumi.

Rolfs samulsa arvien vairāk un vairāk. Viņš bija gan drošsirdīgs zēns, bet viņu pārņēma bailes, iedomājoties, ka atrodas tālu no nometnes: viņš var kliegt, cik grib, tur viņa balss nebūs sadzirdama, un mežā zemi sedz sausas lapas, kurās nepaliek nekādu pēdu; bez citu pa­līdzības viņš no šā šausmīgā avota nevar tikt projām. Viņam jau noreiba galva, bet ienāca prātā Kuoneba ag­rāk teiktie vārdi: «Nebīsties, kad kādreiz būsi apmaldī­jies. Neviens, kas apmaldījies, vēl badā nav nomiris, un tik auksts arī nav, ka varētu nosalt. Nogalināt var tikai bailes. Nepadodies bailēm, tad viss beigsies labi.»

Tāpēc viņš nedevās vis akli uz priekšu, bet apsēdās un sāka domāt.

«Es gāju visu dienu no laivas uz dienvidaustrumiem,» viņš teica pats sev. Bet tūdaļ apklusa, it kā kāds viņam būtu iesitis pa pieri; viņš uzreiz atcerējās, ka visu dienu sauli nemaz nav dabūjis redzēt. Vai pareizs viņa uzskats, ka arvien gājis uz dien­vidaustrumiem? Doma, ka varētu būt kļūdījies, bija tik drausmīga, ka varēja samulsināt kuru katru. Bet Rolfs domāja: «Lai arī būtu kļūdījies, tikai nebī­ties! Tad viss vēl būs labi. Uz rītu debess noskaidrosies.»

Viņam tā sēdot un domājot, tuvējā kokā iekrekšķējās sarkanā vāvere; mazais, drošais dzīvnieciņš lēca lejup arvien tuvāk un tuvāk, skaļi krekšķinot izpauzdams savu nepatiku, ka viņa īpašumos ielauzies svešinieks.

Rolfs paņēma stopu, un, kad putnu bulta krita zemē, tai līdzi krita arī vāvere. Rolfs iebāza to kabatā un nolēma pagatavot sev vakariņās.

Uznāca krēsla, un Rolfs rīkoja sev guļasvietu.

Kamēr vēl varēja redzēt, viņš sameklēja sausu kuri­nāmo un salika to aizvēnī; tad no priežu zariem uztaisīja sev gultu. Ar šķiltavām uzšķīlis uguni, viņš aizdedzināja tāsis, iekūra ugunskuru un sāka justies labāk. Nekas tā nenomierina apmaldījušos cilvēku kā jautri sprēgājošs ugunskurs.