Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

No pašas ādā izceptās vāveres iznāca gardas vakari­ņas; tad viņš mierīgi likās uz guļu, saritinājās un cieši aizmiga. Nakts būtu pagājusi mierīgi bez jebkādiem starpgadījumiem, ja laiks nekļūtu aukstāks. Rolfam sāka salt, un viņš atmodās; žagari bija sadeguši, un uguns dzisa. Nu bija bieži jāceļas un jākurina uguns.

Otrā rītā, gaismai austot, viss mežs nodārdēja, it kā vētrai brāžot; tūliņ pēc tam visur mudžēja baloži.

Rolfam nu bija jārūpējas pašam par sevi, tāpēc viņš paņēma stbpu un bultas un gāja medīt. Šoreiz viņam '-^k uz 5 ma idīja -laime — un pirmajā šāvienā krita liels, ļļ&trekns balodis. Otrā bulta pāršāva citam balodim ^Mjpārnu, un balodis iespurdza krūmos. Rolfs skrēja viņam pakaļ, bet balodis, gan uzspurgdams gaisā, gan skriedams pa zemi, turējās tādā atstatumā, ka to nevarēja saķert. Rolfs iekaisa, un viņam paslīdēja kāja. Viņš paklupa, ievēlās gravā un atsitās pret akmeni. Viena kāja saliecās, un viņš jau sāka domāsi ka tā lauzta — stilbā dega smeldzīgas sāpes. Bet piecēlies viņš redzēja, ka kauls nav lūzis, bet kāja izmežģīta locītavā. Viņa stāvoklis nu palika pavisam kļūmīgs: viņš bija kropls un nevarēja labi paiet.

Tomēr viņš nošāva vēl vienu balodi un gausi, gausi, gandrīz rāpus piekļuva pie ugunskura. Tomēr; jo vairāk viņš pārdomāja, kādā nelaimē iestidzis, jo skumjāks un šaubīgāks tapa viņa prāts.

«Cilvēkam jākaunas tikai vienas lietas — baiļu!»— un: «Izeja būs arvien!» Tādas domas ienāca viņam prātā un saviļņoja visu viņa dvēseli. Pirmais izteiciens bija nācis no Kuoneba, otrais no vecā Silvanija. Jā, izeja būs arvien, un drošsirdīgais to allaž atradīs.

Rolfs noplūca putnus un izcepa tos; vienu viņš apēda tūliņ brokastā, bet otro atstāja pusdienām, jo nebija šaubu, ka arī pusdienas būs jātur šai pašā vietā. Sēdēdams viņš pamanīja, ka brīžiem viņam lido pāri nelieli meža pīļu bari, kas dodas uz ziemeļiem. Beidzot nu jau pavisam skaidrajās debesīs atmirdza saules lēkts, un tad parādījās pati saule, bet tai pusē, kuru viņš vakar bija noturējis par rietumiem.

Tikai tagad viņš atģida, kurp lido pīles; tās steidza uz dienvidaustrumu lielo ezeru un plašajām pļavām. Ja viņš tagad spētu paiet, vajadzētu tikai sekot pīlēm. Bet kāja bija uztūkuši un slimāka. Dažas dienas un pat nedēļu nebija ko domāt par iešanu. Rolfam bija jāsa­ņem visi dvēseles spēki, lai nekristu zemē un nesāktu šņukstēt.

Atkal viņa acu priekšā iznira vecā, labsirdīgā pio­niera tēls ar pelēkzilajām acīm, un atkal skanēja ausīs tā vārdi: «Tai pašā brīdī, kad viss ap tevi liekas tumšs un drūms, tevi gaida kāds prieks; esi tikai neatlaidīgs, mierīgs un labs, tad droši vien kaut kas notiks un atkal nolīdzinās ceļu. Izeja bus arvien, vajaga tikai but drošsirdīgam un to atrast.» —•

Bet kur tagad izeja? Viņš nomirs badā un salā, iekām viņu uzies Kuonebs; un atkal viņu pārņēma bailes. Ja varētu draugam padod kādu zīmi! Viņš pāris reižu iekliedzās klusā cerībā, ka varbūt lēnā vēsma aiznesīs viņa kliedzienu vēlamajā virzienā, bet, balsij izgaistot, mēmais mežs atkal iegrima iepriekšējā klusumā.

Tad viņam pēkšņi ienāca prātā Kuoneba nostāsts, kā tas reiz, mazs būdams, nomaldījies un nodzīvojis trīs dienas mežā. Viņam toreiz bijis tikai desmit gadu. Viņš tad sakūris lielu uguni, lai no tās paceļas liels dūmu stabs, un ar to devis piederīgiem iespēju sevi atrast. Jā, indiāņiem divi dūmu stabi apzīmē: «esmu apmaldījies», «atrodos grūtos apstākļos».

Rolfam radās jauna cerība. Gandrīz rāpus viņš nokļuva gabaliņu nost no savas mazās nometnes, uz­kūra uguni un salika virsū satrunējušus kokus un zaļus zarus. Biezi, balti dūmi pacēlās gaisā un stīdza pāri koku galotnēm.

Tad viņš ar lielām pūlēm aizrāpoja simt soļu tālāk un sakūra tādu pat uguni, kas deva biezus dūmus. Nu viņš bija izdarījis visu, ko spēja, un atlika tikai nogaidīt.

Pie pašas nometnes koka zarā tupēja trekns balodis, kas bija atšķīries no bara. Rolfs laida bultu, un nākamajā mirklī balodis bija viņam rokā. Par nāka­mām pusdienām vairs nebija ko bēdāt.

Balodi tīrīdams, viņš atrada, ka tam kuņģis pilns sidrabaino, spārnoto gobas sēklu. Iekšas izņēmis, viņš sabāza balodī šīs sēklas, labi zinādams, ka tās ir gardas un nāks par labu baloža cepetim.

Pagāja vesela stunda. Rolfam bija jāiet uz tālāko ugunskuru, kas taisījās jau izdzist. Iedams viņš apskatī­jās pēc stipras vēzdas, uz kuras varētu atspiesties. Viņam ienāca prātā Hogs, kas staigāja ar vienu kāju un divi kruķiem.

«Tā būs labāk, tā arī es darīšu!» viņš iesaucās.

Un viņš sāka meklēt sev kruķus. Kokos tādu bija daudz, bet tie visi par augstu, nevarēja tikt klāt. Pagāja diezgan ilgs laiks, iekām viņš saskatīja node­rīgu zaru, ko varēja aizkacēt ar nazi. Viņš nostrādāja veselu stundu, taisīdams kruķus. Tad pēkšņi viņš izdzirda skaņu, no kuras nodrebēja sirds. Tālu ziemeļos atskanēja klusu, bet sadzirdami:

«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»

Rolfam izkrita no rokām nazis; viņš klausījās, instin­ktīvi atplētis muti, no kam bungplēvīte top vaļā no spiediena un skaņas labāk sadzirdamas. Atkal atska­nēja: «Ei-ho-o!» Nu vairs nebija šaubu. Rolfs kliedza no visa spēka:

«Ei-ho-o! Ei-ho-o!»

Pēc minūtēm desmit izdzirdēja skaļu: «Vau, vau!»— un tūliņ no biezokņa izskrēja Skukums un sāka lēkāt ap viņu, it kā gribēdams teikt, ka viņš jau visu zina. Drīz parādījās arī Kuonebs.

«A, manu zēn!» viņš teica, sniegdams Rolfam roku. «Jā, tu esi rīkojies pareizi,» viņš rādīja uz kūpošo ugunskuru. «Es sapratu, ka esi likstā.»

«Jā,» atteica Rolfs, rādīdams savu satūkušo kāju.

Indiānis paņēma zēnu klēpī un aiznesa uz mazo nometni. Te viņš izņēma no neliela saiņa maizi un tēju un sagatavoja abiem azaidu. Ēzdami viņi pārstāstīja savus piedzīvojumus.

«Biju lielās raizēs, kad tevi vakar vakarā nesagai­dīju mājā, jo tev nebija ne ēdiena, ne segas. Nevarēju gulēt. Gaismiņai austot, kāpu kalnā un ilgi skatījos uz dienvidaustrumiem, jo tai virzienā tu aizbrauci laivā. Neredzēju nekā. Tad uzkāpu vēl augstākā kalnā, no kura varēja pārredzēt ziemeļaustrumus. Tur ieraudzīju dūmu stabus un dabūju zināt, ka mans dēls vēl dzīvs.»

«Tu domā, ka es atrodos uz ziemeļaustrumiem no mūsu būdas?»

«Apmēram četras jūdzes. Man pagāja daudz laika, iekām tiku te, jo vajadzēja iet pēc laivas, lai varētu atbraukt.»

«Kāpēc pēc laivas?» izbrīnījies prasīja Rolfs.

«Tu atrodies tikai pusjūdzes atstatumā no Džezupa upes,» bija atbilde. «Drīz aizvedīšu tevi mājā.»

Sākumā Rolfs negribēja ticēt, bet drīz pārliecinājās, ka tā ir. Ar cirvi viņi pataisīja divus labus kruķus un tad sāka iet.

Pēc apmēram divdesmit minūtēm viņi jau sēdēja laivā un vēl pēc stundas savā mājā.

Rolfs ilgi pārdomāja notikušo. Tai brīdī, kad vairs nebija nekādas cerības, bija parādījusies izeja — un pavisam vienkārša, dabiska un lietderīga. Jā, visu mūžu viņš neaizmirsīs: «Izeja būs arvien; vajaga tikai būt drošsirdīgam un to atrast.»

Ja Rolfs būtu pie savas mātes, tā viņam sazilējušo un uztūkušo kāju būtu ieziedusi zosu taukiem. Stemfordas ārsts būtu parakstījis kādu rūpīgi pagatavotu ziedi. Bet viņa draugs indiānis nomurmināja plūstošu melodiju un berzēja kāju ar aļņa taukiem. Visi trīs līdzekļi ir dažāda izskata, bet vienāda labuma, jo ikkatrs aplie­cina pieliktās pūles, bet biežā masāža atbalsta dabu, kad tā cīnās ar likstu.