Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Kad pienāca naktsdusas laiks un meitene izdzirda, ka indiānis grib palikt pa nakti teltī, viņa klusiņām iečukstēja mātei ausī:

«Māmiņ, māmiņ, es gribu, lai te paliek Rolfs.»

Rolfs izklāja segu pie telts un nolikās gulēt. Nakti viņš cēlās reizes divas, lai aplūkotu Aneti. Meitene grozījās miegā, bet nemodās. Rolfs paskatījās, vai nav pavērušies moskītu aizkari, un tad nogulēja līdz pašam rītam.

No tā laika vairs nevarēja šaubīties, ka meitene atspirgst. Pirmā labā zīme bija interese par ēdienu, un te labi noderēja irbe. Čūsku sakne un hinīns bija veikuši savu darbu, un meitene ātri izveseļojās. Pro­tams, mātei gribējās pēc iespējas ātrāk pārvest meiteni istabā. Pret to neviens neuzstājās, jo visai ģimenei šķita, ka brūnie kukaiņi ir nenovēršams ļaunums.

Bet Rolfs domāja citādi. Viņš zināja, ka viņa māte būtu izgudrojusi kādu līdzekli pret kukaiņiem. Viņš vēlreiz ieradās pie Vorrena un pārnesa eļļu ar stipru smaku, tas ir, naftu, ko tolaik pazina ar «akmeņu eļļas» nosaukumu. Kad ar to notriepa visas šķirbas gultā un sienās, stipri mazinājās, ja ari nebeidzās pavisam, nemiers, ko atnesa šī «sērga, kas klejo tumsā».

Viņi bija labi uzņemti fermā, un Kuonebs ar savu darbu to pilnīgi attaisnoja. Bet nepagāja ne nedēļa, kad viņš jau atkal palika nemierīgs.

«Naudas mums diezgan, Nibovaka, kāpēc lai palie­kam še ilgāk?»

Rolfs tai brīdī vilka no akas spaini. Pieturēdams kārti, pie kuras karājās spainis, viņš pavērās akā un sacīja: «Nezinu.»

Lieta tāda, ka pašreiz tā viņam bija vienīgā pazīs­tamā ģimenes māja un še viņu saistīja tās pašas ilgas pēc ģimenes, kas kā, noskaidrojās brīdi vēlāk, spieda Kuonebu traukties prom.

«Es dzirdēju,» indiānis teica, «ka mana tauta dzīvo­jot Kanādā pie Augstā raga. Es gribu to apciemot. Atgriezīšos, kad būs «Sarkanais mēnesis» (augusts).»

Viņi noīrēja nelielu laivu, un kādā jaukā rītā Kuo­nebs un Skukums devās 120 jūdžu garā ceļā, sākumā pa Džordža ezera mierīgajiem ūdeņiem, tad pa Cemplēna ezeru. Laiva attālinājās aizvien vairāk un vairāk, kamēr pārvērtās tumšā plankumā; plankums savukārt izplūda, un palika tikai ātri zibošie airi, kas drīz vien izgaisa aiz līkuma.

Otrā rītā Rolfs pārliecinājās, ka vienu mēnesi Van Tremperam palīgs nav vajadzīgs, un viņam palika uz sevi dusmas, ka aizlaidis Kuonebu vienu pašu. Van Tremperam nebija līdzekļu, lai turētu pastāvīgu strād­nieku, bet Rolfs, protams, varēja tikai dažas dienas strādāt bez atlīdzības, par uzturu vien, un tāda veida darījums nespēja ilgi apmierināt ne vienu, ne otru pusi.

Bet viņam bija jāpadara vēl viena lieta: jāaizved Anete uz tirgotavu, lai viņa izvēlētos sev ģērbu. Viņa bija jau pavisam izveseļojusies, un Rolfs kādā jaukā rītā aizīrās kopā ar viņu laivā. Ne tēvs, ne māte nevarēja atstāt māju. Viņi nebija visai mierīgi, atlaiz- danū Aneti vienu, bet ko darīt? Viņa bija tik laimīga un jautra, dodamās ar viņas gadiem raksturīgu bēr­nišķu prieku svarīgajā ceļojumā un pie tam vēl pirmo­reiz mūžā.

Bet Anetes sejā izpaudās kaut kas vairāk nekā bērnišķīgs prieks. Vecāks cilvēks, protams, ievērotu to, kas aizslīdēja garām Rolfam. Meitene visu laiku smējās un sarka, ķircināja savu «lielo brāli», uzstādīdama viņam sīkas despotiskas prasības.

«Nu, tagad pastāsti vēl kaut ko par Robinsonu Krūzo, bet labi daudz,» viņa iesāka, tiklīdz viņi iesēdās laivā. Un Rolfs no jauna sāka savu aizrautīgo stāstu, ko Anete uzklausīja ar lielu interesi, bet nokritizēja no Džordža ezermalas fermas iedzīvotāju viedokļa. «Kur bija viņa sieva? Kā var būt ferma bez vistām? Rozīnes ļoti gardas, bet man cūkas gaļa garšo labāk nekā kazas gaļa,»— utt.

Rolfam nebija iebildumu, ka viņu salīdzina ar Robin­sonu Krūzo, bet viņš jutās apvainots, ka Kuonebu nosauc par Piektdieni.

Viņi pieīrās pie rietumu krasta, lai aicinātu missis Kallanu līdzi uz veikalu un katrā ziņā dabūtu zirgu un ratiņus. Bet missis Kallanas ratiņi nebija mājās, toties viņiem labprāt piesolīja zirgu. Anete ērti nosēdās zirga mugurā uz segas; visu ceļu viņa bez apstājas pļāpāja, bet Rolfs svarīgi soļoja blakus, izturēdamies pret viņu ar vecākā brāļa uzmanību un pārākuma apziņu. Tā viņi tika pāri piecu jūdžu portedžam un ieradās Vor- rena tirgotavā. Dziļi satraukta un tīksmē vizošām acīm Anete pasniedza savu caunas ādu, saņēma par to piecus dolārus un stājās pie diezgan sarežģītas pirmā īstā katūna ģērba izvēles. Te Rolfs saprata, ka viņa prieks, pērkot pirmo šauteni, nav nekas, salīdzinot ar to bezgalīgo, neizsakāmo svētlaimi, veselu jauna laikmeta sākotni un īstu apvērsumu, ko izjūt maza meitene, kad pirmoreiz mūžā patstāvīgi izraugās sev tērpu.

«Skaisti, ja?»

Vārdiem nav iespējams attēlot visu to pievilcību, kas piemīt dzeltenām vārpām, ja tās vijas ar zaļām un sarkanām magonēm spilgti zilā laukā. Nē, ja jūs redzētu Anetes ģērbu, jūs nespētu diezgan skaidri izteikt savu jūsmu. Bet, kad izrādījās, ka vēl atliek diezgan naudas, viņi abi, laistīdamies priekā, nolēma vēl pievienot lieliskajam pirkumam sarkanu kokvilnas

saulessargu. Viņu līksmes aizkustinātais tirgotājs pie­lika no savas puses duci «spožu vara pogu».

Vorrens bija atvēris restorānu, lai atpestītu sevi no liekas viesmīlības. Rolfs gribēja būt smalks kavalieris un uzaicināja Aneti pusdienās. Meitene jutās galīgi apstulbota, ieraugot restorānā galdautu un baltos šķīv­jus.

Vorrens galda otrā puse sarunājas ar kādu sveši­nieku un teica tam:

«Jā, es varētu sūtīt šonedēļ preces uz Albāni, ja vien dabūtu laivai vēl vienu cilvēku.»

Rolfu ieinteresēja šie vārdi, un viņš jautāja:

«Kādu algu esat ar mieru maksāt?»

«Divdesmit piecus dolārus pie visa brīva.»

«Vai varu būt noderīgs?»

«Varbūt,» Vorrens sacīja, it kā apsvērdams priekšli­kumu, «nezinu, bet domāju, ka jā. Vari rīt braukt?»

«Jā, uz mēnesi.»

«Labi, darīts!»

Tā Rolfs noslēdza līgumu, kas ietekmēja visu viņa turpmāko dzīvi.

Anete, sēdēdama līdzās, reizi pa reizei jautri čuk­stēja viņam:

«Vai varu ņemt to un, lūk, to?»— un rādīja uz katru nepazīstamu ēdienu. Rolfs nekā viņai neliedza.

Pēc pusdienas viņi devās atpakaļ. Anete stingri turēja savus pirkumus un tērzēja kā agrāk, bet Rolfs gāja viņai līdzās un mehāniski atbildēja uz viņas jautājumiem, tai pašā laikā apdomādams notikušo un raizēdamies, ka rīt jāsaka visiem ardievas. Viņš at­jēdzās, kad virs galvas sāka it kā skrāpēties un Anete skali rājās.

«Rolf, tu salauzīsi manu jauno saulessargu, ja labāk nevadīsi zirgu.»

Pulksten divos viņi jau bija pie Kallaniem, bet stundu vēlāk pārīrās pāri ezeram, un Anete, citiem bērniem par brīnumu un skaudību, priekā drebēdama, rādīja savus dārgumus.

Uzšūt ģērbu tolaik bija visvienkāršākā lieta, un Marta sacīja:

«Jā, labi, kad atlēks kāds brīvāks brīdis, es tev to uzšūšu.»

Anete pa to laiku tvīka tīksmē un ar visu sirdi bija nogrimusi dzeltenās, sarkanās, zajās un gaišzilās krāsas

pētījumā, jo drīz viņai vajadzēs šais krāsās stāties ļaužu priekšā. Kad pienāca laiks likties gulēt, viņa aizmiga, piekļāvusi sev drēbi un izpletuši virs galvas saulessargu. Viņa jutās nogurusi un reizē neizsakāmi laimīga.

Bērni gulēja, kad Rolfs no rīta izgāja no mājas. Aiziedams viņš pavērās Anetē. Viņa vēl vienmēr gulēja zem sarkanā saulessarga, bet drēbe un pogas bija noslīdējušas no gultas un atradās uz grīdas. Viņš devās ātrāk uz laivu. Ezerā valdīja nāves klusums, un mazā laiviņa lēni un līgani aizslīdēja pa līmeni. Pēc pusstun­das viņš piestāja Kallanu līcī, bet pēc stundas gājiena bija jau Vorrena tirgotavā, gatavs ķerties pie darba. Viņš iegāja tur ātri un noteikti, viņa seja dega, bet acis zaigoja, iedomājoties, ka viņš redzēs Albāni. Viņa izskats galīgi pārsteidza tirgotāju, it sevišķi kad tas atcerējās, kā agrāk ticies ar viņu un jauneklis ne vienu reizi vien bija izteicis drošu, pareizu spriedumu un spējas rīkoties ātri un noteikti. Vērīgi ieskatīdamies jaunekļa izteiksmīgajā, sārtajā sejā, viņš teica: