Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Nabaga bērns! Viņa noslimoja visu pavasari,» teica Marta, gaiņādama ar grīšļu sauju mušas un moskītus, kas lidinājās ap slimo.

«Kas viņai kaiš?» Rolfs uztraucies vaicāja.

«Nezinu,» viņam atbildēja.

«Vai tiešām še nav neviena, kas to zinātu?» Rolfs prasīja un uzlūkoja Kuonebu.

Kuonebs nometās ceļos pie slimnieces gultas, satvēra viņas karsto, sauso roku, ieklausījās viņas ātrajā, ap­rautajā elpā, uzmanīgi paskatījās viņas spožajās acīs un bļodiņā ar neskarto kukurūzas biezputru, kas stā­vēja pie gultas.

«Purva drudzis,» viņš teica. «Tūlīt atnesīšu labas zāles.»

Indiānis piecēlās un mierīgiem soļiem devās mežā. Viņš atgriezās ar čūsku sakni un tūlīt izvārīja no tās tēju. Anete negribēja to dzert, bet māte viņu pierunāja iedzert kaut dažus malkus no glāzes, ko turēja Rolfs.

«Ak! Tas nav labi!» Un Kuonebs pārlaida skatu mazajai istabai, kur dīkdamas dīca mušas. «Es uzcelšu telti.» Viņš atsedza segu. Četri lieli, plakani, brūni kukaiņi, izbijušies no gaismas, lēni aizrāpoja uz dažā­dām pusēm. «Jā, jāuzceļ telts.»

Bija vēls vakars, un visi izklīda pa savām vietām. Rolfs un Kuonebs devās pārgulēt šķūnī. Viņi nebija vēl paguvuši tur ieiet, kad izdzirda drausmīgas vistu klai­gas. Viņi steidza pie tām, cerēdami tur ieraudzīt ūdeli vai jenotu, bet ieraudzīja Skukumu, kas bija pali­cis uzticīgs savām vecajām paražām. Pamanījis saimnie­kus, tas vainīgu izskatu metās bēgt no viņiem un paslē­pās aiz pazīstamā staba, pie kura to arī tūlīt piesēja.

No rīta Kuonebs ņēmās celt telti, bet Rolfs viņam sacīja:

«Man jāaizbrauc pie Vorrena pēc cukura.»

Viņš runāja pa daļai patiesību, pa daļai ne.

Izdzirdis, ka Anetei purva drudzis, viņš tūlīt atcerē­jās, ka vislabākās zāles pret to esot «jezuītu miza» (kas vēlāk kļuva pazīstama ar nosaukumu «hinīns»). Viņš labi atminējās, ka māte daudzreiz deva to slimniekiem un vienmēr ar lieliem panākumiem. Katram tirgotā­jam, kas dzīvo ziemeļu mežos, ir krājumā dažādas zāles, un nepagāja ne divas stundas, kad Rolfs iznāca no Vorrena noliktavas ar divdesmit piecām mārciņām kļavas cukura un kārbiņu hinīna ekstrakta.

«Tu saki, ka viņai nedod miera mušas; nu tad paņem dažus metrus šās jaunās drēbes aizkariem,» teica Vo- rens, parādīdams muslīna audumu pret moskītiem, kāda Rolfs vēl nekad nebija redzējis. Sī ideja, bez šaubām, bija lieliska, un Rolfs pievienoja savam sainim desmit metrus drēbes. Pēc divām stundām viņš jau bija pie Van Tremperiem.

Pa to laiku Kuonebs bija paguvis mājas ēnainākajā pusē uzcelt nelielu, ar palagu segtu telti. Meiteni ielika zemā balzampriedes zaru gultā. Pretī durvīm Kuonebs sakūra ciedru koka sārtu, un šī smarža plūda iekšā pa katru telts šķirbiņu.

Indiānis sēdēja gultas galvgalī un atgaiņāja moskītus ar vistas spārnu. Meitenei acis bija aizvērtas; viņa gulēja mierīgā miegā. Rolfs klusiņām zagās teltī un pieskārās slimnieces rokai; tā bija auksta un valga. Tad viņš iegāja ar saviem iepirkumiem istabā. Māte ap­sveica viņu ar laimīgu smaidu. «Jā, Anetei labāk; viņa guļ mierīgi kopš tā paša brīža, kad viņu iznesa svaigā gaisā.» Tikai māte nespēja saprast, kāpēc indiānis katrā ziņā gribējis viņu guldīt uz priežu zariem. Un kāpēc viņš tik savādi dzied? Jā, atkal dzied. Rolfs izgāja paklausīties. Indiānis, viegli sizdams ar nūju pa alvas pannu, daiņoja kādu dziesmu. Tās vārdi, kā Rolfs vēlāk dabūja zināt, bija šādi:

«Nāc, Kelusken, aizdzen raganas!

Aizdzen visus, kas vēl ļaunu manai dārgajai meitenei.»

Anete nekustējās; viņa elpoja vienmērīgi un gulēja saldā, dziļā miegā, kā nebija gulējusi daudz dienu no vietas.

«Vai tad viņai istabā nav labāk?» satrauktā māte čukstēja Rolfam.

«Nē, ļaujiet Kuonebam rīkoties,» atbildēja Rolfs, domādams, vai jel viens bālģīmis būtu sēdējis pie mazās Uī-Uīs gultas, lai aizdzītu mušas no viņas nāves cisām.

«Kuoneb, es gribu aiziet un nomedīt viņai kādu irbīti.»

«Jā, labi.»

Un Rolfs gāja. Sākumā viņam gribējās paklausīt Skukuma lūgumam un ņemt to līdzi, bet tad viņam radās galvā jauns un labāks plāns. Skukums droši vien būtu uzostījis irbju mātīti, bet mātītes nav brīv jūnijā šaut, kamēr tēviņu viegli sadzīt arī bez suņa, ar dzirdes palīdzību vien. Vakars bija ārkārtīgi kluss, un Rolfs nepaguva noiet ne pusjūdzes, kad izdzirda irbju tēviņu rubinām: «Zemb, zemb, zemb, zemb. . . rrrrrrr.» Steidzīgi un tomēr piesardzīgi viņš aizzagās līdz tai vietai un apstājās, gaidīdams otro kliedzienu. Bet kliedziens ilgi neatkārtojās, un Rolfs, nometies ceļos uz satrunējuša, sūnām apauguša koka, sāka bungot pa to pirkstiem, atdarinādams irbju klaigas. Sim izaicināju­mam drīz sekoja atbilde.

«Zemb . . . zemb . . . zemb, zemb . . . rrrrrrrrrr»— at­skanēja kareivīgs un dedzīgs sauciens. Rolfs pielīda vēl tuvāk un ieraudzīja soļus četrdesmit atstatu irbju tēviņu, kas ļoti lepni pastaigājās pa koku no viena gala uz otru. Rolfs tēmēja, ne galvā — šautene sveša un četrdesmit soļu —, bet sānos . . . Sekoja šāviens — un putns nokrita beigts. Rolfa sirds iedrebējās līksmē; sākumā viņš centās sev iegalvot, ka līksmo par iespēju sagādāt slimniecei prieku, bet jūtu dziļāka analīze viņam pierādīja, ka tā ir sajūsma par sevi pašu un savu jauno šauteni.

Bija jau satumsis, kad viņš atgriezās mājās un atrada Anetes vecākus briesmīgā uztraukumā.

«Indiānis saka, ka Aneti nevajagot nest nakti istabā. Vai tiešām lai viņa guļ laukā… kā suns… kā nēģeris… kā nez kāds klaidonis? Tas tak nav labi. . . vai ne tā?»

Nabaga vecais Hendriks bija acīmredzot pavisam apbēdināts un samulsis.

«Vai jūs, Hendrik, tiešām domājat, ka Dieva gaiss nakti ir nelāgāks nekā dienu?»

«Ak, nezinu!»

«Vai jūs ticat, ka Kuonebs zina, ko dara?»

«Jā.»

«Tad atstājiet to lietu viņa ziņā. Viņš vai es, viens no mums gulēs pie slimās un pieskatīs to,» sacīja Rolfs, atcerēdamies briesmīgos kukaiņus, kas rāpoja pa gultas­veļu istabā.

Rolfs ļoti uzticējās indiānim kā ārstam, bet vēl vairāk ticēja savai mātei. Viņš nolēma katrā ziņā iedot

Anetei hinīnu un tikai nezināja, kā to izdarīt. Padomā­jis viņš sacīja:

«Tagad paliek vēss; gribu aizklāt gultu ar šo mus- līnu.»

«Jā, labi,» sarkanādainis atbildēja un sēdēja pie gultas, kamēr Rolfs to aizsedza.

«Tev nav vērts še sēdēt, Kuoneb, es viņu pieskatīšu.»

«Drīz jādod vēl zāles,» skanēja atbilde, kura nepa­tika Rolfam, un viņš izgudroja citu viltību.

«Man gribētos, kaut tu notīrītu irbi un izvārītu no tās zupu. Es pieskāros rokām pie indīgajiem vīteņiem un baidos ķerties klāt irbei.»

«Ak! To es varu izdarīt. Es tak protu,»— un resnā holandiete, apguldījusi šūpulī mazo bērnu, sāka rīko­ties ap putnu.

«Atkal neizdevās!» Rolfs nodomāja, nebūt nezaudē­dams viņam piemītošo jeņķa izveicību. Viņš pieskārās bļodiņai ar čūsku saknes tēju, kas izrādījās mazliet remdena.

«Vai tu dod viņai tēju karstu vai aukstu, Kuoneb?»

«Karstu.»

«Tad es aiziešu un uzsildīšu to.»

Viņš aizgāja ar bļodiņu, savā prātā domādams:

«Kuonebs man neļaus viņai dot hinīna mizas eks­traktu, bet gan viņš pats to iedos.»

Virtuvē bija diezgan tumšs, un tāpēc neviens nepa­manīja, ka viņš pielēja tējai ceturto daļu līdzatnestā hinīna ekstrakta. Tad viņš to uzsildīja un aiznesa uz telti, kur indiānis pats deva to slimniecei iedzert.