Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Trīsreiz dienā Kuonebs berzēja sazilējušo locītavu. Tauki padarīja ādu mīkstu un mazināja tūkumu; pēc nedēļas Rolfs jau aizmeta kruķus prom.

Maijs jau bija pie beigām un jūnijs durvju priekšā; līdz ar to arī ziedoņa beigas.

Katrs cilvēks pavasarī sajūt dziņu ceļot un grozīt dzīves veidu. Lielākā daļa Edirondekas vīru, kas ziemu pavada, slazdus likdami, pavasarī meklē darbu pie plostiem, bet tie, kam sava māja un ģimene, iet uz māju, stāda kartupeļus un zvejo zivis. Rolfam ar Kuonebu nebija kurp iet, un tāpēc viņi, ceļojuma dziņai uznākot, nolēma braukt pie Vorrena ar savām ādām.

Kuonebs tīkoja tabakas un pārmaiņas.

Rolfs gribēja pirkt šauteni, apmeklēt Van Trempe- rus un arī tīkoja pārmaiņas.

Tāpēc jau pirmajā jūnijā viņi abi bija laivā. Kuonebs sēdēja pie stūres, Skukums rēja priekšgalā. Ceļa mēr­ķis bija lieliskā Vorrena nometne: tirgotava un trīs dzīvojamās mājas, labi tālu cita no citas.

Visās upēs bija daudz ūdens. Jau septembrī viņi ar cirvi bija iztīrījuši ceļu, un tāpēc pa Džezupa upi laiva slīdēja viegli lejup; pirmo nakti viņi pavadīja pie Hudzonas — veselas divdesmit piecas jūdzes no savas būdas.

Biežāk nekā citus dzīvnieku valsts pārstāvjus viņi sastapa neskaitāmu baložu barus, kas lidoja uz rietu­miem. Dzeloņcūka krastmalā un lācis ūdenī sacēla

Skukumā ārkārtīgu sajūsmu un cīņas sparu. Diemžēl šoreiz viņam bija jāatsakās no darbības.

Trešās dienas vakarā viņi piebrauca pie Vorrena nometnes. Tirgotājs viņus saņēma loti sirsnīgi. Tas atstāja pircējus un steidzās pie viņiem.

«Labdien, zēn! Ak dievs, kā tu esi audzis!»

Jā gan, Rolfs bija audzis, bet ne viņš, ne arī Kuonebs nebija ievērojuši, ka tagad abi ir viena garuma.

«Nu, kā veicās ar medībām? Ā, tas man tīk,» viņš teica, kad mednieki cēla galdā savus ādu saiņus. «Kas par jaukām lietām! Uz tām mums papriekš jāiedzer.» Liels brīnums bija tirgotājam, kad mednieki no tā atteicās. Viņš bija apbēdināts, jo, ja mednieki negrib ar viņu iedzert, tad būs grūtāk ar tiem salīgt. Bet viņš apslēpa savu nepatiku un teica:

«Atceros, ka tu gribēji pirkt šauteni. Tagad varu tev piedāvāt vislabāko šai apvidū.»

No Rolfa vaiga viņš uzreiz nojauta, ka vislabāk to ietekmēt no šās puses. Nu sākās ādu apskate. Sarunas ar tirgotāju, protams, veda acīgais, jaunais jeņķis, bet indiānis pabailīgi turējās iesāņus un paretam izpauda savas domas, zīmīgi pamirkšķinādams acīm un iekrek- šķēdamies.

«Nu,» Vorrens sacīja, nolicis visas caunu ādas atse­višķi, «trīsdesmit caunas, tādas pabālas, vērtas trīs dolārus un piecdesmit centu gabalā, bet maksāšu labi un došu četrus dolārus.»

Rolfs pavērās uz Kuonebu. Tas, tirgonim nemanot, pakratīja galvu un pacēla labo roku ar izplestiem pirkstiem. Rolfs tūliņ saprata un teica:

«Nē, nepiekrītu, ka tās bālas. Tām ir pirmās šķiras krāsa. Ja gribat pirkt, piecus dolārus gabalā, smiekla nauda.»

«Ū,» rūca tirgonis. «Neaizmirsti, ka ādas ir ļoti nedroša prece . . . viegli maitājas no mitruma, tanīs ieviešas kodes un peles, un nez kā vēl pārdošu — risks liels, risks ik uz soļa, bet labi, salīgsim arī tā: lai iet pieci dolāri gabalā. Bet te ir tīri laba melnā lapsa. Par to dodu četrdesmit dolāru.»

«Jā, tā ir skaista,» sacīja Rolfs. Kuonebs kustināja rokas tā, it kā bērtu smiltis uz labās rokas; tas nozīmēja: «nepiekriti!». Viņi jau agrāk bija runājuši par melno lapsu cenu. Rolfs sacīja:

«Esmu dzirdējis, ka par melno lapsu dodot divi simti dolāru.»

«Kur?»

«Lejā Stemfordā.»

«Nu jā, tā jau pie pašas Ņujorkas.»

«Tā gan, bet jūs jau arī sūtāt ādas uz Ņujorku.»

«Saprotams, bet sūtījums maksā dārgu naudu. Man ir cits priekšlikums: ja ņemsi samaksu precēs, tad nākšu tev pretī un došu simt dolāru.»

«Nē! Simt divdesmit pieci dolāri un šauteni piede­vām.»

«Ū!» pūta tirgonis. «Gribētos zināt, kur tu esi smēlies tādas zinības.»

«No visdrošākiem avotiem. Vecais Silvanijs man piesolīja apmēram tik daudz un dotu vēl vairāk, ja man toreiz būtu bijušas līdzi ādas.»

Sai piezīmei bija panākumi. Tātad aizmugurē bija vēl citi tirgoņi. Veikalu noslēdza. Bez lapsas ādas mednieki par citām ādām saņēma skaidrā naudā vairāk par trīs simti dolāriem. Par lapsas ādu viņi sapirkās dažādas preces un drēbes. Bet Rolfam bija savi plāni.

Viņš izmeklēja dažas turziņas saldumu, gabalu ka­tūna un krāsainas lentītes.

«Saprotu, tu gribi iet ciemā,» teica tirgonis. «Bet kur tad? Vai pie Van Tremperiem?»

Rolfs pamāja galvu un dabūja dažus labus padomus. Anetei tērpu nevajag pirkt: prieks būs lielāks, ja varēs pati izmeklēties. Tāpēc Rolfs nopirka tikai dažus nieci­ņus par desmit centiem gabalā un lentes tik spilgtās krāsās, ka, tās ieraugot, līksmē iedrebēsies sirds katrai meičai tālajos ziemeļu mežos.

Lepni uzkāris plecā šauteni un iebāzis kabatā čeku par vairāk nekā trīs simti dolāriem, abu kopēju īpa­šumu, Rolfs atstāja tirgotavu un jutās par lielu vīru. Atvadoties Vorrens ieprasījās:

«Vai negribat atkal tikties ar Džeku Hogu?»

«Vai tad mēs kādreiz esam gribējuši ar viņu tikties?» Rolfs īsumā izstāstīja, kā viņiem gājis ar šo cilvēku.

«Jā, jā, tāds viņš ir, tāds viņš ir! Man arī nācies no viņa ciest; pēdīgais nelietis! Bet paklau: kāpēc jums ādas vest uz Laijonfelsu? Tur nav neviena cilvēka, ar ko varētu izdevīgi tirgoties. Un skaidra lieta, ka es varu maksāt vairāk, jo man Ņujorka par simt jūdzēm tuvāk.»

Mednieki to neaizmirsa. Jo tuvāk Ņujorkai, jo aug­stāka cena. Laijonfelsā septiņdesmit pieci dolāri, Vor- rena tirgotavā simt divdesmit pieci, bet Ņujorkā divi simti. To Rolfs ilgi pārdomāja, un viņam radās galvā doma, kas vēlāk izveidojās un nesa augļus.

«Nibovaka!» Kuonebs sauca Rolfu par Nibovaku vienmēr, kad viņu pārsteidza zēna apķērība. «Ko lai darām ar laivu un lietām?»

«Es domāju visu atstāt šeit. Kallans mums aizdos laivu.»

Mednieki uzlika bises plecos un, dodamies gar port- edžu, apmēram pēc divām stundām ieradās pie Kallana.

«Kāpēc gan ne?» Kallans viņiem laipni sacīja: «Došu jums labprāt laivu, tikai ienāciet papriekš kaut ko uzkost.»

Bet Rolfs gribēja ātrāk tikt galā, un tāpēc viņi steidzās pie laivas un sāka ātri cilāt ezerā airus. Jo tuvāk viņi nāca fermai, jo vairāk pazina apkārtējo ainavu. Labības lauki šķita viņiem tik skaisti, jaunie cālēni pie vistu kūts tik burvīgi, bērni pie mājas durvīm tik jauki.

«Ak tu, manu Dieviņ! Manu Dieviņ!» iesaucās res­nais, vecais Hendriks, ieraudzījis medniekus, kas nāca gar šķūni. Brīdi vēlāk viņš cieši spieda tiem roku, un viņa seja laistījās smaidā. «Nāciet iekšā, mani mīļie, esiet tik laipni! Klau, Marta, paskat šurp . . . Rolfs un Kuonebs. Ak, Dieviņ! Ak, Dieviņ! Kā es priecājos!»

«Kur Anete?» Rolfs jautāja.

«Ak, nabaga Anete! Viņai visu laiku drudzis . . . nav nekas liels … pa druskai,» sacīja Hendriks, vezdams viņus uz istabas otru galu, kur uz zemas lāviņas gulēja vājiņā, bālā un nekustīgā Anete. Meitene viegli pasmai­dīja, kad Rolfs pieliecās un viņu noskūpstīja.

«Redzi, Anete, ierados tevi apciemot. Gribēju pa­ņemt tevi līdzi uz Vorrena tirgotavu, lai tu tur izvēlies ģērbu pēc savas gaumes. Skaties, atnesu tev savu pirmo caunu un šo kārbiņu. Pateicies Skukumam par šīm dzeloņcūkas adatām.»