Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Saki, Rolf,— tu esi indiānis?»

«Nē, ser!»

«Metiss?»

«Nē, esmu jeņķis; mans vārds Kiterings; esmu dzi­mis un uzaudzis Ridingā, Konektikutā.»

«Labi! Bet es sākumā domāju, ka esi indiānis, tu biji tik tumšs. (Rolfam nāca smiekli, kad viņš atcerējās lazdas krāsu.) Sacīšu tev vaļsirdīgi: es ļoti priecājos, ka esi baltais. Nāc šurp, Bili! Tas ir Rolfs, Rolfs Kiterings, viņš brauks kopā ar tevi uz Albāni.»

Bills bija pusmūža vīrs plakanām, platām kāju pē­dām, milzīgām rokām un pelēkām, žirgtām acīm. Viņš kustējās kā uz atsperēm un pameta acis uz Rolfu pāri sainim, ko sēja virvēm.

Vorrens noveda Rolfu sāņus un teica:

«Šoreiz es sūtu visas savas ādas. Te ir desmit saiņu un sešdesmit mārciņu katrā — gandrīz visa mana bagā­tība. Es vēlos, lai tu visu to nodod Vandama rokās; nepamet saiņus ne dienu, ne nakti, kamēr nenodosi, kam nākas. Viņš dzīvo līdzās dokam. To visu tev stāstu divu iemeslu dēļ: upe mudž no laupītājiem un zagļiem; viņi vienmēr un katrā laikā nospers pieci simti dolāru vērtu ādu saini; bez tam, lai gan Bills lieliski pazīst upi un ir nelokāms kā tērauds, toties viņš neticami kārs uz dzērieniem un paliek traks, kad piedzeras. Esmu novē­rojis, ka tu — gluži pretēji — vienmēr atsakies no dzērieniem. Neapstājies Trojā un dodies tieši uz Albāni pie Vandama. Jums būs līdzi vēstule, tur es visu izskaidrošu, un viņš jūs apgādās ar precēm, kas jāatved šurp. Viņš ir it kā mans kompanjons, un viņa pavēles līdzvērtīgas manējām. Man, patiesību sakot, būtu jā­brauc pašam, bet tagad tāds laiks, kad ved ādas, un man jābūt uz vietas, lai slēgtu darījumus. Laist nolik­tavā kādu citu — liels risi«.»

«Bet ja nu Billam ienāk prātā apstāties Trojā?» jautāja Rolfs.

«Neienāks prātā. Viņš pašlaik nedzer un izdarīs visu, kā nākas. Es viņam iedevu vēstuli.»

«Vai drošības pēc nedosit vēstuli arī man?»

«Bills saskaitīsies un atstās vietu.»

«Viņš to nezinās.»

«Tad tā lieta var iet.»

Un lūk, kad viņi abi aizbrauca, Billam ārējā kabatā bija iedotā vēstule ar svarīgiem ziņojumiem. Sās vēstu­les dublikāts, rūpīgi ietīts papīrā, atradās Rolfa iekšējā kabatā, ko nezināja neviens, izņemot Vorrenu.

Bills tiešām labi pazina upi. Viņš bija laipns, labsir­dīgs, vecs mednieks un daudz stiprāks, nekā izlikās. Viņam bija labi zināma ādu vērtība un cik tām kaitīgi mirkt, un tāpēc viņš pūlējās izvairīties no bīstamām straumēm, bet tas neizbēgami noveda pie daudziem portedžiem, kur smagā krava bija jānes nēšus.

Nedomāju, ka kādam būs zināms, kāds smags darbs saistās ar šiem portedžiem. Lieciet cilvēkam uzvelt plecos miltu kuli un nostaigāt ceturtdaļjūdzes pa līdzenu ceļu vēsā dienā; kaut arī viņš būtu izturīgs, viņam šī nasta liksies smaga, kad viņš nebūs vēl nogājis ne pusi šā ceļa. Iedomājieties, ka miltu kules vietā viņš nes saini ar asiem stūriem,— nasta drīz vien viņu nomocīs. Iedomājieties, ka smagums divreiz lielāks,— arī spēku sasprindzinājums divreiz lielāks. Iedomājie­ties, beidzot, ka jānoiet nevis ceturtdaļjūdzes, bet vesela jūdze — un ne pa līdzenu, bet pa purvainu vietu, kur rēgojas akmeņi, siekstas un koku saknes, ka nav vēss laiks, bet vasaras tveice, ka moskīti dzeļ, kur vien tiek klāt, bet jūsu rokas aizņemtas, jūs saturat ar tām kravu vai ķeraties pie zariem, lai vieglāk būtu uzkāpt pa stāvu vietu,— un tad jums radīsies sajēga par šo portedžu šausmām. Kāds tad brīnums, ja daudzi labāk riskē doties pa straujajām krācēm nekā velkas pa garajiem portedžiem moskītu apsēstā mežā.

Se Bills visspīdošākā kārtā pierādīja savu centību; viņš nelaida garām neviena portedža, vairīdamies no krācēm un straujumiem un vienmēr paturēdams prātā svēto pienākumu, ka dārgās ādas jāaizved nebojātas.

No Vorrena noliktavas līdz Albāni pilsētai bija ne vairāk kā astoņdesmit jūdžu, bet dažādās apstājas un portedži ievērojami kavēja ceļu, un tāpēc pagāja vesela nedēļa, iekām Bills un Rolfs, pabraukuši garām Glin- sfelsai, Edvarda fortam un Ceilervillai, ieira savu smagi piekrauto laivu mierīgākā upes plūsmā un beidzot pabrauca garām mazajai Trojas pilsētiņai. Die­naszagļi, kas stāvēja malā, sauca viņus pie sevis, bet Bills palika kurls pret visiem kārdinājumiem. Viņi turpināja ceļu, priecādamies, ka visi šķēršļi pārspēti; pēdējās krāces bija aiz muguras, bet priekšā līdz pat ceļa mērķim plūda plaša, mierīga straume.

Tikai tas, kam jaunībā izdevies galu galā nokļūt lielā pilsētā, par kuru viņš sapņojis un kuru visu mūžu ilgojies redzēt, sapratīs Rolfa jūtas, kad viņi bija apbraukuši lielo upes līkumu un Albāni … Albāni parādījās viņu acīm. Albāni — pirmā apstiprināto Sa­vienoto Valstu pilsēta; Albāni — galvaspilsēta; Al­bāni — turīgā metropole ar gandrīz sešiem tūkstošiem iedzīvotāju; Albāni ar savu valsts namu, skaistu, majes­tātisku ēku pie varenās Hudzonas, kuras ūdeņi ieplūst atklātā jūrā.

Rolfs labi pazina Bībeli un tagad saprata svētā Pāvila jūtas tai vēsturiskajā dienā, kad piepildījās viss viņa dzīves sapnis un viņš, tuvodamies pirmoreiz Mūžīgajai pilsētai, beidzot ieraudzīja krāšņās, valdonī­gās Romas torņus.

Garajos dokos ņirbēja masti un buras; pa ūdeni īrās strūgas un laivas; aiz dokiem stiepās koka noliktavas, bet augstāk virs tām virknējās koka mājas, un pašā augšā rēgojās cietoksnis.

Rolfam bija sajēga par kuģiem, un starp daudzajiem buriniekiem viņam uzreiz dūrās acīs savāds un pēc izskata ļoti stiprs kuģis ar milzīgiem ūdensriteņiem katrā pusē. Izlasījis pēc kāda brītiņa tā nosaukumu — «Klermonts», viņš aptvēra, ka tas ir slavenais Fultona tvaikonis, pirmais tā gadsimta (1812. g.) tvaikonis.

Kas zīmējas uz Billu, tad tas nebūt neuztraucās. Albāni, Hudzona, «Klermonts»— to visu viņš jau pa­zina un mierīgi novadīja laivu pie visvecākā un pazīsta­mākā doka.

Dienaszagļi, kas sēdēja uz stabiņiem un cepinājās saulē, saņēma viņu papriekš ar izsmieklu, bet tūlīt pazina, kad viņš piebrauca tuvāk.

«Hallo, Bili! Tu atkal še? Priecājamies redzēt.»

Un visi, sacenzdamies cits ar citu, sāka viņam pa­līdzēt piestāt malā.

«Tā, tā! Nav šaubu, ka tas esi tu,» neparasti laipnā balsī sacīja zvērādu noliktavas komisionārs. «Ienāc pie manis, iedzersim vienu otru glāzīti.»

«Nē, ser,» Bills noteikti atbildēja. «Nedzeršu, kamēr nebūšu nokārtojis savu uzdevumu.»

«Bet paklausies, Bili! Desmit soļu no šejienes ir Van Rusts; viņš tikko ieurbis labāko mucu visos šais gados.»

«Nē! Es teicu, -ka nedzeršu . . . tagad.»

«Nu, ko lai dara — kā zini. Bet es domāju, ka tu priecāsies ar mums satikties.»

«Vai tad es nepriecājos?»

«Hallo, Bili!» Pie Billa pienāca resns virs, viņa svainis. «Ļoti priecājos, un māsa ļoti grib tevi redzēt. Iztukšosim pudelīti.»

«Nē, Sam, es nedzeršu. Man ir mantas.»

«Vienu jau var iedzert, galva kļūs gaišāka. Bet, kad beigsi savus darījumus, atnāksi pie mums.»

Bills galu galā bija ar mieru vienu iedzert, lai galva kļūtu gaišāka.

«Pēc divām minūtēm būšu atpakaļ, Rolf!»

Kopš šā brīža Rolfs viņu neredzēja vairākas dienas.

o»

«Nebūtu par ļaunu, ja ari tu nāktu mums līdzi,» viņam uzsauca jautrā pulciņa dalībnieks ar sarkanu degunu. Rolfs noraidīdams pakratīja galvu.

«Es tev palīdzēšu visu to nogādāt malā,» pieteicās kāds vienacains tips.