Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

Nabaga Bēks, kā redzams, jutās ļaunāk nekā agrāk. Tas gulēja kā blāķis uz sāniem, mugura tam bija saliekusies, tas stenēja un mocījās. «Tūlīt tevi atvieglo­sim,» nodomāja Rolfs un Vans. Viņi paņēma alvas kausu un mēģināja ieliet zāles slimnieka vaļējā mutē, bet tas nenovērtēja sniegto palīdzību, saņēma atlikušos spēkus un iespļāva viņiem zāles sejā. Visi viņu turpmā­kie mēģinājumi beidzās taisni tāpat. Lops, rīkodamies saskaņā ar savu dabu, pameta ar purnu un aizsvieda kausu malā. Tad viņi nolēma pielietot parasto veidu un piejauca šķidrumu pie kliju dziras, kas ir vissmalkā­kais vēršu ēdiens, bet Bēks nepiegrieza vērības ari tam un, aizgrūdis to prom, izlēja visu zemē.

Te viņiem iešāvās prātā, vai tam nevarētu pacelt galvu un ar varu ieliet zāles mutē. Viņi paņēma roku sverekli, pacēla purnu un taisījās jau dot zāles, kad Bēks pēkšņi uzlēca kājās, metās aulēkšiem uz kūti un apstājās tikai pie sava aizgalda, kur tūlīt sabruka zemē: tam uznāca jauna graižu lēkme.

Vēršiem piemīt paradums izlikties slimiem, bet šo­reiz Bēks neizlikās. Vans nobijās, ka vajadzēs zaudēt vērsi un līdz ar to lielāko tiesu ražas.

Kūtī bija vieglāk tikt galā ar vērsi; viņi piesēja to un pacēla tam galvu tā, lai deguns būtu ievērojami aug­stāk par pleciem. Likās, ka nu būs viegli ieliet zāles šai garajā, slīpi atvērtajā rīklē. Bet vērša mute bija cieši aizdarīta, un zāles, kas iekļuva nāsīs, tas acumirklī aizspurdza prom; vērsis mētāja galvu un tik stipri sarāva virvi, ka tā draudēja viņu nožņaugt.

Kā cilvēki, tā vērsis bija noguruši cīņā; lopam palika nevis labāk, bet taisni otrādi — ļaunāk.

«Nu», Rolfs sacīja, «esmu redzējis daudz stūrgalvīgu vēršu, bet tas ir stūrgalvīgākais no visiem. Tas būs jāzaudē, ja vien neizdosies pēc iespējas ātrāk ieliet tam mutē šīs zāles.»

Vērsi neviens un nekad nav tā pētījis kā zirgu; to uzskata par pagaidu palīgu, un ikviens fermeris domā tikai par to, kā viņu aizvietot ar jaunāku. Vērši ir neparasti spēcīgi dzīvnieki un var dzīvot bez graudu barības, ja laba zāle; tie nekad nezaudē galvu, ja nokļūst purvainā vietā, un mierīgi laipo pa celmiem un saknēm. Bet tie ir neparasti gausi un blēdīgi. Braits bija blēdīgāks un tāpēc to jūdza kreisajā pusē, lai tas būtu vienmēr dzinēja uzraudzībā. Rolfs tika ar Bēku viegli galā, bet stāvoklis pašreiz šķita bez cerībām. Viņš atcerējās savu dzīvi Ridingā un veco Eli Gruču, ekspertu vēršu lietās, un nogrima pārdomās, kā tas būtu rīkojies šai gadījumā. Tā sēdēdams un domādams, viņš piepeši ieraudzīja, ka slimais vērsis izstiepj galvu, pūlēdamies nolaizīt dažas lāses kliju dziras, kas bija uzšļākušās no jūga biedra spaiņa. Rolfa sejai pārlidoja smaids.

«Ak tāds tu man esi,» viņš teica, «tev patīk vienīgi zagta manta. Labi! Tagad saprotam, kas darāms.»

Viņš pielēja pie kliju dziras lielu devu zāļu. Tad piesēja Braita galvu tā, lai tas nevarētu aizsniegt spaini, un nolika spaini ar dziru pašā vidū starp vēršiem.

«Dzer vien vesels, Brait!» viņš formas pēc sacīja un, izgājis no kūts, sāka pa šķirbu vērot, kas tur. notiek. Bēks tapa priecīgs, ka nu izdevība nozagt Braitam dziru; tas palūkojās apkārt. Kāds prieks! Dzinējs aizgā­jis. Tas uzmanīgi izstiepa galvu, paostīja dziru un izkāra garo mēli, grasīdamies nogaršot. Tai pašā brīdī Rolfs iekliedzās un iebrāzās kūtī.

«Ak tu, veco zagli! Nav brīv aiztikt, tas Braitam!»

Slimais vērsis atrāva galvu atpakaļ savā aizgaldā un kādu laiciņu nekustējās no vietas ari tad, kad Rolfs bija novietojies savā agrākajā novērotāja postenī pie šķir­bas. Pilnīga klusuma iedrošināts, Bēks tomēr atkal sniedzās pēc spaiņa un iedzēra pilnu muti mikstūras, iekām Rolfs paguva uzkliegt un mesties ar pātagu virsū zaglim, lai to sodītu. Nabaga Braits, kas veltīgi pūlējās aizsniegt spaini, neviļus atbalstīja Rolfa centie­nus, parādīdams biedram, ka arī pats būtu ar mieru iebaudīt dziru.

Uzšāvis Bēkam dažas reizes ar vicu, Rolfs aizgāja kā agrāk. Slimais vērsis atkal pagaidīja, kamēr viss ap­klusa, tad izstiepa galvu un steidzīgi iztempa visu spaini. Rolfs tūlīt iebrāzās kūti un, gribēdams būt līdz galam konsekvents, uzšāva zaglim vēl dažas reizes.

Kas zina, kāds iznākums ir, ja apvieno vīksnas, piparmētru, sēra un sodas novārījumu, graizes un vērsi, tas nebrīnīsies, ja dzirdēs, ka otrā rītā kūts bija pamatīgi jāiztīra un no visa jaukļa bija palicis pāri vienīgi krietni atlabis vērsis, kas juta tikai slāpes, bez tam nebija vēl gluži stiprs parastajiem darbiem.

«Nu, tagad tu atkal esi labs vērsis,» Vans teica. «Es tiešām nedomāju, ka tu esi tāds pat blēdis kā Braits.»

«Pērkona mēnesis» pagāja, un atnāca «Sarkanais mēnesis» (augusts). Sā mēneša otrās nedēļas sākumā, kad Rolfs un Vans, novākdami miežus, sprieda par auzām, viņus pēkšņi pārsteidza briesmīgs vistu tracis. Viņi nodomāja, ka tur norisinās asiņaina slepkavība. Rolfs trauca palīgā. Ticis tuvāk, viņš izdzirda skaļu, niknu rējienu un ieraudzīja satracinātu zvēru, kas nesa zobos «vistu medību» trofeju, bet tūlīt nometa to un visneviltotākā priekā metās pretī «glābēju ekspedī­cijai», kaut arī Rolfs neapmierināts iesaucās:

«Skukum! Nelietīgais zvērs!»

Jā! Kuonebs bija atgriezies, bet vēl atradās ezermalā, turpretim Skukums, degdams nepacietībā gremdēties sadzīves prieku un baudu virpulī, turēja par lieku gaidīt, kad laiva piestās malā un varēs apsveicināties parastā kārtībā.

Sā cēliena nākošā aina tēloja . . . lielu, augstu stabu, stipru važu un mazu bēdīgu suni.

«Sveiks, Kuoneb! Apciemoji savu tautu? Labi pava­dīji laiku?»

«Jā,» skanēja atbilde, un nekā cita par vecā vīra ceļojumu uz ziemeļiem Rolfs arī ilgu laiku nedabūja zināt.

Izredzes doties uz Albāni pēc Van Kortlenda Kuone- bam likās daudz pievilcīgākas nekā novākt labību, un saskaņā ar to viņi ari vienojās. Kallanam pļāva miežus, un viņš apsolīja, ja visi trīs būs ar mieru viņam palīdzēt trīs dienas, tad viņš tiem maksās par deviņām dienām, un tie pieņēma viņa priekšlikumu.

Atkal «uz redzi» no abām pusēm, un Rolfs, Kuonebs un mazais Skukums devās lejup pa Srunu līdz tās ietekai galvenajā upē, kur atstāja daļu savas kravas, bet tad īrās pa Hudzonu tālāk uz Albāni.

Rolfs bija divas reizes braucis pa šo ceļu; Kuonebs ne reizes, bet viņam bija smalka nojauta, un viņš labi pazina krāces un portedžus, jo viņam bija daudzreiz nācies būt par loci. «Surp, pa šo ceļu», «te ir dziļš, jo šī vieta šaura», «šīs krāces ir bīstamas, jo portedžs krietni nomīdīts», «cauri tām var izbraukt, to es redzu, jo še nav portedža» utt. Astoņdesmit jūdžu viņi no­brauca trīs dienās un «Sarkanā mēneša» vidū piestāja pie doka pretī Pītera Vandama mājai. Ja Kuonebam arī bija kāds pamats uztraukties, tad viņš to visā pilnībā slēpa aiz ārējā miera un savas sarkanās sejas absolūtā nekustīguma.

Viņu dzīvi Albāni pilsētā vainagoja tas, ka viņi iepazinās ar gubernatoru un sastapās ar resnu un spēcīgu upes bandītu, kas, ieraudzījis vientuļo un pēc izskata miermīlīgo sarkanādaini, sadomāja to apvainot. Bet Kuonebs nenocietās un izrāva dūci, kas tikko nebeidzās visai bēdīgi, jo bija klāt vesels bars dienas­zagļu. Viņu izglāba attiecības ar gubernatora dēlu un tas, ka ieradās resnais Vandams. Vandams īstā brīdī apturēja pūli ar vārdiem: