Ernests Setons-Tompsons - Rolfs mūžamežos

«Vai tad jūs nezināt, ka tas ir mistera Van Kortlenda pavadonis?»

Gubernatora un Vandama aizsardzībā Kuonebs drīz tika vaļā no pūļa un piedzīvoja tikai to, ka dienaszagļu draugi, kas stāvēja dokā, apmētāja viņu dubļiem, kad viņš devās prom. Ne mazāk ievērojamu palīdzību viņam sniedza Skukums, kas viskritiskākā mirklī sa­ķēra rupjā tēviņa kailos un resnos ikrus un tā iecirtās zobiem, ka tas nokrita garšļaukus un viņam mestais dūcis aizskrēja garām. Visa epizode norisinājās ārkār­tīgi ātri, lai gan Kuonebs, kas visu laiku līdz notikuma beigām bija nicīgi noskaņots pret pūli, paguva paķert atpakaļ savu dūci. Dažas dienas vēlāk viņš teica, atcerē­damies savu ienaidnieku:

«Viņš palaiž muti, viņam bija milzīgas bailes.»

Lai gan Henrijs Van Kortlends dzīvoja tikai kādu trīsdesmit jūdžu atstatumā no ziemeļu mežiem un simt jūdžu no neapdzīvotām zemēm, grūti bija ticēt, cik maz viņš pazina mežu un tā dzīvi. Viņš piederēja ultraiz- smalcinātajai sabiedrībai, kur bija pieņemts izlikties, it kā mežonīgā pasaule un viss, kas tur noris, nebūtu ne mazākās intereses vērts. Bet Van Kortlendam bija diezgan vesela prāta, lai atsacītos no tāda aizsprieduma, un Vašingtona cildenais piemērs viņam vienmēr atgādi­nāja, ka cilvēkam, lai sasniegtu pilnību, harmoniski jāizveido kā savi garīgie un tikumiskie, tā arī fiziskie spēki. Jo Vašingtons visur jutās kā mājās — nacionā­lajā parlamentā, armijas cietokšņos, ugunīs zaigojošā balles zālē un indiāņa medību vigvamā.

Viņa audzināšanu bija sakropļojuši tā laika pārspī­lēti klasiskie augstākās sabiedrības uzskati, un viņš — kā daudzi citi — uzlūkoja Kuonebu par Alariha laiku barbaru vai Ksenofonta armijas kareivi, bet ne par dzīvu un interesantu Amerikas iezemieti, īstu musku­ļota, enerģiska mežinieka iemiesojumu, kas līdzās vidē­jām gara spējām caur un cauri piesātināts ar sen pagājušu gadsimtu misticismu un panteismu. Bet ga­rais, zilacainais Rolfs ar brūnajiem, cirtainajiem ma­tiem viņam šķita kā jaunā Ahilla tēls, nevis Amerikas jaunās paaudzes pārstāvis ar skaidru dvēseli un augstā­kiem ideāliem un tradīcijām, nekā Ahillam jebkad piedzejojuši viņa visaklākie pielūdzēji.

Tas atgādināja Vedsvētu un Šauti, kas dzīvoja līdzās Anglijā. Izslavētais Šauti juta nepieciešamību meklēt saviem darbiem vielu senajā Indijā, lai sarakstītu savu poēmu divpadsmito sējumu, kurā neviens vairs tagad neiemet acu; Vedsvēts, toreiz vēl nepazīstams dzej­nieks, aprakstīja sava laika dzīvi, un viņa dzejas kļuva nemirstīgas.

Kas būtu mums Homērs, ja viņš būtu apdzejojis seno ēģiptiešu pārdzīvojumus? Vai arī Tekerijs, attēlojis babiloniešu dzīvi? Tas ir senais stulbums un vecā siena, pret kuru daudzi satriec galvu. Tikai tie, kas meklē dzīvības elpu tai zemē, kas dāvā skaidru skatu, tie, kas redz gaišu ceļu zem savām kājām, nesatriec galvu pret sienu un aizsniedz visaugstākos kalngalus.

Henrijs Van Kortlends bija ļoti spējīgs cilvēks, ar visām priekšrocībām sabiedriskā ziņā, bet viņš bija mācīts dzīvot pagātnē. Tomēr pienāca laiks, kad viņa acīm vajadzēja atdarīties. Dzīvā īstenība pagaidām viņam vēl neeksistēja, bet taisījās stāties viņa priekšā.

Jaunais advokāts jau iepriekš bija sakravājis vajadzī­gās mantas un noglabājis tās Vandama noliktavā; par spīti savu draugu zobgalībām, viņš bija pārliecināts, ka Rolfs atgriezīsies un turēs vārdu.

Kad Rolfs ieraudzīja sakravātās mantas, viņš aiz brīnumiem ieplēta muti, uzlūkoja Vandamu — un abi sāka pilnā kaklā smieties. Tur bija viss, kas nepiecie­šams nelielai saimniecībai un nopietniem ārstniecības nolūkiem,— pat krēsli, mazgājamā ierīce, spogulis, piesta un stampa. Visu kravu ar mokām varētu novie­tot sešās laivās.

«To sagādājusi māte, bet ne pats jaunais cilvēks,» teica lielais Pits. «Centos viņai iegalvot, ka tas viss lieks, bet veltīgi. Tad sacīju: «Labi! Varat likt visu, ko vēlaties, kamēr vien noliktavā diezgan vietas.» Bet pats nolēmu papriecāties, kā Rolfs tiks laukā no klizmas.»

Rolfs tiķai uzsvilpoja, bet tad piebilda: «Izeja vien­mēr atradīsies. Man viņš likās prātīgs cilvēks. Nu, gan jau redzēsim.»

Izeja tiešām radās un turklāt pavisam viegla: Rolfs, Pits un Van Kortlends noturēja slepenu apspriedi un atlika malā visnepieciešamākās lietas: nelielu telti, segu, rezerves drēbes, šautenes, munīciju, labākās barības vielas trim mēnešiem, dažas zāles un dažus tualetes piederumus. Tā bija diezgan pamatīga krava laivai, bet patiesībā nieks, salīdzinot ar to mantu kalnu, kas stāvēja noliktavā.

«Bet tagad, mister Van Kortlend,» Rolfs teica, «pa­skaidrojiet, lūdzu, savai māmuļai, ka mēs vispirms ņemsim tikai šīs lietas, lai varētu ātrāk aizbraukt; pārējām atsūtīsim pakal vēlāk, ja būs vajadzīgs.»

Lielais Pits pavīpsnāja pie sevis un nodomāja:

«Labi! Un es nezināju, kā viņš tiks cauri ar veselu ādu.»

Gubernators ar sievu ieradās pavadīt aizbraucējus; krastmalā pulcējās ari bars skatītāju. Māte agrāk nekad nebija sapratusi, cik trausla un bīstama lieta ir laiva. Viņa lūdza dēlu, lai tas nekad nebrauc laivā viens, lai neaizmirst ieberzēt krūtis ar balzamu, kas taisīts pēc receptes, kura izglābusi dzīvību agrākā gubernatora Stēvezenta dēlam, un lai katrā ziņā atgrie­žas mājās, ja saaukstēsies. Vēl viņa lūdza, lai tas nebraucot prom no pirmās apstājas vietas, kamēr nav pienākušas pārējās mantas, un lai (čukstot) turoties tālāk no briesmīgā sarkanādas ar dūci; lai nevienam nestāstot, kas viņš tāds, un rakstot kārtīgi; lai ieņemot kalomelu pirmdienā, trešdienā un piektdienā, hinas mizu otrdienā, ceturtdienā un sestdienā, bet jūras sīpolu svētdienā; nākamā nedēļā viņam jāparedzot otrdiena, piektdiena un svētdiena rabarberam un krūšu tējai, bet tikai ne pilna mēness laikā, kad krūšu tēja jāatvietojot ar bergamotu, bet jūras sīpols ar opodelkoku, kur veselu nedēju bijusi iekšā dzelzs nagla.

Henriju noskūpstīja, Rolfam spieda roku, Kuonebam pamāja ar galvu, bet Skukumu tālredzīgi lika mierā. Laiva aizīrās no doka un, sirsnīgu novēlējumu un «lai Dievs jums palīdz» pavadīta, devās uz ziemeļiem.

Krastmalā ar mutautiņu pie acīm palika māte; viņa raudāja par to, ka viņas zēns pamet savu māju un savus draugus, pamet kulturālu, jauku, izsmalcinātu dzīvi Albāni pilsētā un dodas tāltālu nepieejamā, mežo­nīgā zemē Cemplēna ezera krastos.

Jaunais Van Kortlends, kurš bija sešas pēdas divas collas garš un kura krūšu apmērs līdzinājās trīsdesmit četrām collām, bija, kā Rolfs vēlāk izteicās, «ļoti laba jēlviela, bet vēl pavisam jēla». Koledžu pabeidzis, viņš pusi no diviem gadiem bija ziedojis jurisprudencei, kas viņam visā visumā atnesa maz labuma,— fiziski viņš bija palicis vārgs radījums, bet sabiedrībā izpelnījies uzlēcošas zvaigznes slavu. Prāts viņam bija neikdie­nišķs un solīja daudz nākotnē. Viņam netrūka ne vīrišķības, ne skaidras jēgas, un, lai galīgi izveidotu savu raksturu, viņš nebūtu varējis izgudrot nekā labāka, kā šo ceļojumu mežos.

Rolfs nekad agrāk nebija iedomājies, cik daudz jāzina fermerim, mežsargam, laiviniekam, medniekam, kamēr sastapa cilvēku, kas nezināja it nekā no visām tām lietām un pat nenojauta, cik daudz grūtību gadās ikvienā darbā, kamēr ieraudzīja, kā rīkojas viņa jau­nais biedrs.

Vislabākais mēģinājums, kā dzīvot mežā, ir iekurt sārtu. Sim darbam ir ducis labu paņēmienu un tūkstoš nelāgu. Cilvēks, kas var aizdegt trīsdesmit sārtu trīsdes­mit dienu no vietas un izlietāt šim nolūkam tikai trīsdesmit sērkociņu vai trīsdesmit dzirksteļu no šķilta­vām, var izpelnīties mežinieka nosaukumu, jo pierāda, ka ieguvis daudzu gadu piedzīvojumus un prasmi pārvarēt šķēršļus.